Uz šīs vasaras koncertu skatuvēm Vidzemē itin bieži varam redzēt un dzirdēt cēsnieci Emīliju Kati Tomsoni. Savā feisbuka profilā viņa raksta, ka ir meitene ar ģitāru, koncertos uzstājas viena vai kopā ar čellistu Paulu Skujiņu, retumis arī plašākā sastāvā.
– Kā satikāties ar ģitāru?
– Pamatskolas laikā gājām Cēsīs pa ielu, ieraudzīju mūzikas skolas plakātu, nolēmu, ka gribu mācīties ģitāru.Laikam vienu gadu nomācījos, vairāk neizturēju. Taču ģitāru gribēju apgūt, nonācu pie Gunta Vecgaiļa, pie kura mācījos gadus desmit. Viņam vislielākais paldies, tā bija gan dzīves, gan ģitāras skola, ieguvu ļoti daudz.
Sākumā domāju, ka varu tikai spēlēt, bet citi teica, ka varētu arī uzdziedāt! Pati gan domāju – nē, tas nav mans, taču pamēģināju un kādā brīdī sapratu, ka tas pat ļoti ir mans.
Attiecībā uz ierakstu – meitene ar ģitāru – , tas laikam raksturo to, ka ģitāra vienmēr ir ar mani vai nu rokās, vai mašīnā. Tā abas kopā klejojam.
- Nav gribējies spēlēt grupā?
– Skolas laikā ģimnāzijā bija sava jauniešu grupa, bet pēc tam katrs meklēja savu ceļu, un, ja nav vienotas vīzijas, nekāds turpinājums neseko. Bet tie bija forši laiki.
– Parasti uzstājaties viena vai kopā ar čellistu Paulu Skujiņu.
– Jā, visbiežāk tieši ar Paulu, jo esam radinieki un ļoti labi saprotamies, dažkārt tas pat pārsteidz. Kādreiz saskatāmies un sākam kādu dziesmu spēlēt no tās vietas, kur katrs bijām iedomājušies, redzam, ka esam iedomājušies vienu un to pašu. Tas laikam kādā DNS kodā ielikts.
Mēs vienmēr smejamies, ka patiesībā jau uzstājamies nevis duetā, bet kvartetā, jo ģitāra un čells ir instrumenti, kuru formas atgādina cilvēka aprises.
– Vieglāk uzstāties kopā ar kādu vai vienai ar ģitāru?
– Man pašai šķiet, ka vieglāk ir vienai, jo tad esmu aci pret aci ar publiku, ne ar ko nav jādalās, viss atkarīgs tikai no pašas. Ja esmu kopā ar kādu, uzmanība jāvelta arī viņam. Protams, atbildība vienai ir lielāka.
– Kā izvēlaties koncertiem repertuāru, tas ir konkrēts vai mainīgs?
– Man patīk mainīt, esmu sajūtu cilvēks. Ja jūtu, ka kādai ieplānotajai dziesmai nebūs atsaucības, nespēlēju, un otrādi, iespējams, ir kāda, ko sen neesmu izpildījusi, bet jūtu, ka tā būs īsti vietā. It kā jau man ir stipra matemātiskā aprēķina puse, bet mūzikā vados tikai pēc brīža sajūtām.
Ir kaut kāds līdzsvars. Ikdienā varbūt matemātiskais gūst virsroku, bet uz skatuves tas paliek otrajā plānā.
– Vai mūzikas krājumā ir arī pašas kompozīcijas?
– Man savu dziesmu būtu veselam albumam, nav tikai laika ierakstam. Ja šajā vasarā atliks laiks, starp visu to, kas ieplānots, ierakstīšu.
Runājot par dziesmu izvēli, melodija ir svarīga, bet ne mazāk svarīgi ir vārdi. Šī laika mūzikas iezīme – tā kļūst arvien nekvalitatīvāka, neuzrunājoša, cilvēks paklausās minūti, divas un izvēlas nākamo. Ja varu likt cilvēkiem ieklausīties dziesmas vārdos, tas ir ļoti svarīgi. Manuprāt, problēma arī tā, ka mūziķi paši raksta vārdus, un tas notiek pēc principa-ko redzu, par to dziedu.
– Atliek piekrist, jo lielie komponisti – Pauls, Liepiņš, Lūsēns, Brauns – nekad paši nesacerēja vārdus, bet vienmēr ņēma kvalitatīvu dzeju, kas tiešām uzrunā.
– Tāpēc viņu dziesmas dzīvo, jo ir teksts, kas rakstīts kā dzeja, nevis radīts vārdu savārstījums, lai iederētos dziesmā. Pamatā ir dzīvs teksts, kuram radīta mūzika, un tas ir vispareizākais.
Manuprāt, vislabāk noteikt, vai ir labs teksts, pārbaudot, vai dziesmas vārdus var izlasīt kā dzejoli. Ja tajos ir kāds vēstījums, viss kārtībā, bet bieži uzmet acis tekstam un saproti, ka labāk nelasīt.
– Uz skatuves kāpjat, lai iegūtu sajūtas?
– Jā, tas ir to vērts. Esmu adrenalīna atkarīgā, un skatuve to dod. Man ļoti patīk spēlēt un dziedāt, rekords – darīju to astoņas stundas no vietas. Ja cilvēkiem patīk – es daru! Ja redzu, ka cilvēkiem tas rada prieku, dod pozitīvas emocijas, man nav grūti, lūdzu! Es tajā brīdī jūtos no tiesas laimīga!
Nevaru vien beigt brīnīties, cik daudz enerģijas skatītāji spēj iedot. Es arī pretī cenšos dot maksimumu, jo publika uzreiz jūt, vai dari no sirds vai tikai atstrādā. Es vienmēr daru ar maksimālo atdevi, tāpēc mani tracina, ja redzu atstrādāšanu kāda cita sniegumā. Ja esi izvēlējies kaut ko darīt, ja ir talants, bet tu dari, lai tikai pelnītu, man tas ļoti nepatīk, un to arī nebaidos pateikt.
– Nebaida, ka sāksies rutīna?
– Vislabākā atpūta no tās – kaut uz brīdi nomainīt darbības veidu. Bez darba es nemāku, vienmēr izdomāšu, ko darīt. Cilvēki dzīvi vērtē, mēra dažādi, kāds darba, gadu stāžos, cits – profesijās, automašīnās, pulksteņos, bet, manuprāt, ļoti svarīgs ir notikumu blīvums, piepildījums, un tam nav jābūt vienā jomā. Tikko man rodas sajūta, ka mūzikas par daudz, atrodu citu nodarbi, tad esmu atpūtusies un piepildīta. Iesaistījos pilsētas svētku, rallija “Cēsis” rīkošanā, un tas ir pavisam cits adrenalīns, cits uzlādējums.
Tas ir kā ar mīļu cilvēku, ar ko esi diendienā kopā, bet tad viņš uz kādām dienām aizbrauc, pēc tam satikšanās ir tik patīkama. Kad pēc nedēļas atkal paņemu ģitāru, viss ir kā pirmo reizi, tāpēc no rutīnas nebaidos.
Neesmu cilvēks, kurš var strādāt ilgi, ilgi un gaidīt rezultātu ilgtermiņā. Man vajag īso versiju, piemēram, uzcepu pankūkas, kāds saka – garšīgi. Lūk, ir tūlītējs rezultāts, un man tas patīk!
– Cēsu svētkos piedalījāties programmas veidošanā eksperimentālajam kvartālam, kas atradās bijušās neredzīgo rūpnīcas teritorijā.
– Man Cēsis caur to pavērās kā no cita skatupunkta. Mēs te varbūt esam pārāk piezemēti savās izklaidēs, un šis bija cits mēģinājums. Pasākumā kāds kungs teica, ka viss jau labi, bet vieta degradējot to sajūtu, taču man likās, ka tieši šī urbānā vide deva pievienoto vērtību pasākumam. Ka viss nav sterili, perfekti, ka tur ir vēsture, kurai nevaram paiet garām. Bet cilvēki ir dažādi, jo dažādāk izpaužamies, jo labāk.
– Esat vēl studente?
– Jā, studēju starptautisko ekonomiku un komercdiplomātiju. Būs pēdējais gads, jāiet praksē. Sākumā domāju, ka mana sfēra būs ekonomika, patīk rēķināt, bet tad sapratu, ka šajā darbā būs jāstrādā birojā no deviņiem līdz pieciem. Teicu sev – Emīlija, tev taču patīk cilvēki, tev vajag kontaktēties!- un tad nosliecos par labu diplomātijai.
– Bet nākotne un mūzika?
– Te ir atkal stāsts, ka nevajag tik ļoti iespringt vienai sfērai. Jo krāsaināk, jo labāk. Visu var apvienot, arī diplomāts var uzdziedāt. Iespējams, tas ir jaunības maksimālisms, par to parunāsim, kad man būs 40!
Komentāri