Sarmīte Feldmane
Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāsta par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
Kas ir latviskais, kas rada piederības sajūtu Latvijai? Raunēniete Dace Kožuro ir pārliecināta, ka, protams, tas ir valsts karogs, himna, ģerbonis, un, nenoliedzami, tautas tērps, latviskie raksti.
“Skolā jau māca tikai to oficiālo,” domās dalās Dace un pastāsta, ka bērnībā vecmāmiņa pacietīgi mācījusi adīt, stāstījusi par rakstiem. Daci tas ieinteresējis. “Tie, kuri saglabā un nodod nākamajām paaudzēm šīs zināšanas, uztur latvisko. Zīmēs un rakstos ir informācija par mūsu tautu,” pārliecināta Dace un piebilst, ka viņas vienaudžu, divdesmitgadnieku vidū tādu, kam interesē tautas māksla, ir ļoti maz. “Zinu vēl vienu bijušo grupas biedreni, kurai interesē tautas māksla. Nejūtos vientuļa tāpēc, ka brīvo laiku nepavadu klubos. Kad pasaku, ka adu, aužu, daži smejas. Par to neuztraucos, jo daru to, kas patīk.
Ja skumji, ņemu rokās adīkli,” stāsta Dace. Viņa ir pārliecināta, ja skolā virspusēji stāstīs par tautas mākslu, interese jauniešiem neradīsies. “Mācījos par apģērbu modelētāju, bet pat mums
etnogrāfija nebija programmā. Vien nolika priekšā grāmatas – skaties. Kultūrvēsturē latviskās zīmes bija pieminētas. Bet etnogrāfiskie elementi tērpos vienmēr ir modē. Kad sāku strādāt salonā “Vēverīšas”, zināju vien Lielvārdes jostu, par ziedainajām jostām vispār ne,” atklāj Dace un piebilst, ka ikdienā, esot starp tautastērpiem, rokdarbiem, amata meistaru darinājumiem, jūtas ļoti labi. “Tas viss ir apliecinājums piederībai Latvijai. Vai Latvija ir iedomājama bez tautas mākslas? Ja vajag prezentēt valsti, tautu, kaut pilsētu, ko rāda? Tautas lietišķo mākslu,” domās dalās Dace un atceras, kā šīsvasaras Dziesmu svētkos arī valsts vadītāji vilkuši mugurā tautas tērpus. Vislielāko pārsteigumu sagādājusi kultūras ministre, kura uz tautas mākslas izstādes atklāšanu atnākusi dīvainos brunčos, ne jau tautiskos. Dace domā, ka jaunieši, kuri dzied koros, dejo tautiskās dejas, tautastērpu neuztver kā kaut ko īpašu, tas ir koncerttērps, tāds pats kā jebkurš cits. “Lai gan tās izjūtas, kas rodas, uzvelkot tautastērpu, ir pavisam citas, tās nevar nesajust,” klusi piebilst Dace.
Ikdienas darbā Dace tiekas ar dažādiem cilvēkiem, kuri aiz intereses vai nejauši ienākuši tautas mākslas salonā Cēsīs vai kādā gadatirgū piestājuši, lai papriecātos par latviskām krāsām, arī kaut ko uzzinātu. “Ārzemnieki ierauga etnogrāfiskās zīmes, jautā, ko tās nozīmē, kā jālieto. Cimdiem, zeķēm, arī dvieļu galos viņi ļoti uzmanīgi izpēta rakstus. Viņus interesē, vai pati esmu tos darinājusi, ja ne, tad kāds ir meistars. Ārzemnieki prot novērtēt roku darbu. Svešatnes tautiešiem ir savs priekšstats par etnogrāfiju. Viņi ir ļoti ieinteresēti un arī pārliecināti par savu taisnību,” stāsta Dace.
Kāpēc sirdī jājūt piederība Latvijai? Dace tā kā samulst par jautājumu un tūlīt atbild: “Eiropā, pasaulē ir tik daudzas tautas, un katrai ir kas savs, tieši tai piemērotāks, arī pierastāks. Es taču nebraukšu uz citu zemi un nepirkšu tās tautastērpu. Tautastērps – tas ir mans, mana novada. Arī man būs savs tautastērps. Lai varētu būt lepna. Tā ir cita sajūta, kad uzvelc tautastērpu, mugura iztaisnojas.” Kad vien radīsies iespēja, Dace iegādāsies stelles. “Vēl māku tikai jostas aust, gribu iemācīties aust uz lielajām stellēm brunčus,” saka jauniete.
Kā sevī šo piederību Latvijai izjust, kopt? “Grūti. Aizvien vairāk cilvēki aizdodas darbā uz citām zemēm, pieņem tās zemes kultūru, tradīcijas. Latvija kļūst sveša. Daudzi atbrauc uz Dziesmu svētkiem. Ne viens vien atzinis, ka, redzot gājienu Rīgas ielās vai kopkori Mežaparkā, sirds notrīc,” domās dalās Dace un uzsver, ka dzīvē atradusi to, kas patīk, interesē un aizrauj. Radīt to, kas gadsimtiem uzskatīts par latvisku.
Komentāri