To, vai Cēsis ir ziedu pilsēta, “Druva” skaidroja sarunā ar pilsētas ainavu arhitektu Jāni Sirlaku, floristi Agnesi Vecgaili, ziedu veikala “Dārznieks” pārdevēju, floristu konkursa šī gada uzvarētāju komandas dalībnieci Zitu Voicišu un “Kom-Auto” darbinieci Bērzaines mikrorajonā Gaidu Tiščenko. – Tūristi no Norvēģijas pēc Latvijas apceļošanas atzina, ka Cēsis ir ziedu pilsēta. Kas cilvēkiem no malas liek tā spriest?
J.Sirlaks: – Sākot Cēsīs strādāt par ainavu arhitektu, izvirzīju mērķi, ka Cēsīm jākļūst par ziedu pilsētu, konsekventi uz to esmu gājis. To veicinājis saskaņots darbs domē, arī konkursi par gaisa dārziem, labākajiem sētniekiem. Cēsu ziedu veikali bez pamudināšanas ikdienā piedāvā ļoti kvalitatīvus floristikas darbus. Tas jau vien ko nozīmē!
A.Vecgaile: – Daudzkārt esmu piedzīvojusi, ka pircējiem, ienākot veikalā un redzot floristu piedāvājumu, sejā atplaukst smaids. Z.Voiciša: – Cits pat ir eiforijā no redzētā un noteikti kaut ko no visa iegādājas.
J.Sirlaks: – Kopš sākām rīkot konkursus par skaistākajiem gaisa dārziem, puķu un dekoratīvo augu stādījumi pie mājām kļūst košāki. Cilvēki vairs neaprobežojas ar pāris leduspuķēm vai vienu pelargoniju.
Z.Voiciša: – Pēdējā laikā cēsnieki daudz vairāk rūpējas, lai ziedu skaistums pārņemtu balkonus un logus.
J.Sirlaks: – Ne tikai dārzniecību un ziedu salonu darbinieki, arī pārējie cēsnieki grib būt radoši. Cilvēki rūpējas par stādījumiem, tos apčubina. Puķes aug un nenovīst. Katru gadu pilsētā izliekam ziedu piramīdas ar pašu izdomātu un veidotu pamatni. Profesionālās ziedu piramīdu konstrukcijas ir pasakaini dārgas, tās mēs nevaram atļauties. Tādas jābrauc skatīties uz Ventspili.
G.Tiščenko: – Daudzdzīvokļu kvartālos pie mājām, uz lodžijām arvien vairāk parādās ziedi. Īpaši to ievēroju šogad. Turklāt ziedi ir ļoti dažādi. Ir mājas, kur puķu trauki pakarināti pie parādes durvīm. Daudz kas atkarīgs no mājas vecākā – jo enerģiskāks, jo vairāk ap māju zied. Puķu kopšana ir diezgan darbietilpīga, sevišķi saulainā laikā, bet nekur neesmu redzējusi nokaltušus ziedus. Pret puķēm, puķu dobēm iedzīvotāji izturas saudzīgi, jo nav dzirdēts, ka kāds zagtu vai postītu. Arī bērnos ieaudzināta puķu saudzēšana. Man liekas, ka cēsnieki arvien vairāk mīl ziedus. Varbūt ir kāda saistība ar to, ka pilsētas centrs tagad tik ziedošs.
Z.Voiciša: – Bieži notiek tā, ka cilvēks atnāk uz dārzniecību pēc viena stādiņa, bet ieraugot, cik to ir daudz un skaisti, gluži neviļus nopērk piecus, sešus. Dārznieki puķu stādus var audzēt droši. Tiem ar katru gadu rodas vairāk pircēju.
A.Vecgaile: – Arī inflācija nekaitē. Puķu stādus pērk un pērk.
– Tātad mēs varam piespraust sev iedomātu medaļu, ka esam ziedu pilsēta?
Z.Voiciša: – Jā, ziedoša pilsēta.
J.Sirlaks: – Varam gan. Visur Vidzemē attīstās ziedu kultūra, bet ne tik strauji kā pie mums. Daudzi brauc smelties pieredzi. Piecus gadus esmu ainavu arhitekts Cēsīs, rodas kolēģi arī citās pilsētās. Cēsu dome tikmēr sākusi apsvērt, ka ainavu arhitektam vajadzīgs palīgs – pilsētas dārznieks, jo darba ir daudz. A.Vecgaile: – Labs, kas paveikts, bet apstāties nevaram. Idejas jāattīsta. – Vai latvieši ir puķu kulta uzturētāji?
J.Sirlaks: – Tā ir kā latviešu mentalitātes daļa – visur un vienmēr dāvināt ziedus. Ciemos ejot, puķe ir obligāta. Dāvana var arī nebūt. Z.Voiciša: – Puķes mīl, audzē un pērk, kaut lai savās mājās ieliktu vāzē un papriecātos.
A.Vecgaile: – Komiski redzēt, kā
ziedu veikalā nāk iepirkties vīrieši, par kuriem redzams – ieņēmuši uz krūts, bet puķēm naudu vienalga atlicinājuši.
J.Sirlaks: – Ziedu kults sācies jau senos laikos. Kas ir Līgo? Floristikas un ziedu svētki jau simtiem gadu. Kur vēl tā rotājas ar ziediem un vainagiem kā sievietes, tā vīrieši? Latviešu floristikai tātad ir tūkstošgadīga vēsture.
A.Vecgaile: – Man nesen stāstīja kuriozu gadījumu, kā cēsnieki Jāņus līgojuši Horvātijā. Abiem līdzbraucējiem Jāņiem nopinuši vainagus. Dziedot līgotnes, visi viņus sveikuši. Tūristu grupa no Vācijas, redzot gaviļniekus, nospriedusi, ka abi appušķotie precas.
J.Sirlaks: – Ļoti svarīga latviešiem ir kapu kultūra. Kapsētas vasarā pārvēršas par ziedu dārziem.
Z.Voiciša: – Varbūt tikai lietuviešiem puķu kults ir vēl izteiktāks. Lietuvā ir tradīcija aizgājēja tuviniekiem kā līdzjūtības apliecinājumu nosūtīt ziedus. Tie mājās stāv līdz brīdim, kamēr mirušo cilvēku apglabā.
G.Tiščenko: – Tagad arī ziemā var dabūt skaistus ziedus, tāpēc jebkurā gadalaikā aizgājēja kapu klāj dzīvi ziedi. – Kas cēsniekus vēl vairāk var rosināt, lai mums būtu ziedu pilsēta?
J.Sirlaks: – Domei jāturas pie aizsāktās tradīcijas – aicināt pateikties gaisa dārzu veidotajiem. Jūtams, ka cēsnieki grib piedalīties konkursā, cer, ka viņu veikumu novērtēs. Tas ir mans darbs – arvien vairāk ieinteresēt iedzīvotājus ziedu dārzu veidošanā. Katru gadu konkursā palielinām nomināciju skaitu. Šogad klāt nāca balva skatītāju simpātijai.
A.Vecgaile: – Varētu būt balva arī par oriģinalitāti.
G.Tiščenko: – Bērzaine šogad ir ļoti skaista. Var teikt, ka iedzīvotāji pat sacenšas, kuram būs skaistāka mājas apkārtne.
J.Sirlaks:– Varbūt katru pilsētas rajonu vajadzētu vērtēt atsevišķi, katrā no tiem noteikt skatītāju simpātiju?
G.Tiščenko: – Tā ir laba doma. – Jūlijā notika kārtējais floristu konkurss. Šoreiz tas pulcēja visai maz radošo komandu. Kāpēc tā?
J.Sirlaks: – Konkursā kā katru gadu turpinājām eksperimentēt, meklējot pilsētā vietu, kur vislabāk iederētos ziedu svētki. Šogad izraudzījāmies Maija parku. Pēc rekonstrukcijas Maija parks kļuvis romantiskāks, un floristu veidotās ziedu arkas tajā iederējās. Tiesa, interese par konkursu šogad bija maza. Daudz vairāk floristu sanāca, kad aicinājām noformēt pilsdrupas vai vecpilsētas māju logus un durvis. Arī pagājušajā vasarā Cēsu 800 gadu svinībās, kad ziedu svētkos floristus aicinājām izrotāt metāla arkas, atsaucība bija liela un Torņa iela bija viena no skatītāju apmeklētākajām. Liela nozīme bija tam, ka konkursu iekļāvām pilsētas svētku programmā.
Jāteic, šis gads nebija veiksmīgs, jo svētkus rīkojām līdztekus tik lielam pasākumam, kāds ir Mākslas festivāls. Tā bija kļūda. Es jutu, ka neesam gaidīti Mākslas festivālā, kaut floristika arī ir māksla.
A.Vecgaile: – Nesaskatu nekādus šķēršļus tam, ka floristu konkursa laikā pilsētā notiek vēl kādi pasākumi. Citas mākslas floristu darbībai nevar būt šķērslis. Domāju, ka šķēršļus radām paši. Vispirms floristiem jāuzdod sev jautājums – vai esam piederīgi savam novadam un Cēsīm. Vai jūtam to, ka esam vajadzīgi un gaidīti floristu notikumā. Nav svarīgi, vai tādu jautājumu sev uzdod profesionālis, vai amatieris.
Iespējams, ka profesionāļiem komercija ir svarīgāka, jo darba jūlijā patiešām ir daudz. Piedalīšanās konkursā nozīmē sevis organizēšanu radošam darbam, domām, kā sevi parādīt. Tas laika ziņā ir ietilpīgs process. Konkursa rīkotājiem jāņem vērā, ka floristi vasarā jau tā ir pārņēmušies, tāpēc svarīgi, lai līdzās radošam darbam konkursā būtu iespēja arī izklaidēties un atpūsties no ikdienas. Tā notiek Ventspilī, kur satikties kolēģi brauc no dažādām Latvijas vietām. Viņi zina, ka reizē arī pamielos dvēseli.
Konkursa rīkotājiem jāņem arī vērā, ka vasarās floristiem ir ļoti blīvs darba kalendārs. Reizē ar konkursu Cēsīs notika floristu tikšanās Bulduros, uz kurieni daudzi devās.
Z.Voiciša: – Mēs paspējām uz abām vietām. A.Vecgaile: – Kā tas bija iespējams?
A. Voiciša: – Sešos no rīta gājām uz Maija parku veidot savu kompozīciju, lai pusdesmitos jau varētu doties uz Bulduriem.
A.Vecgaile: – Normāli tas nav.
J.Sirlaks: – Pēc šī gada konkursa izdarīju secinājumu, ka vislabāk veicas, ja saskaņo svētku kalendāru un viena māksla papildina otru. Cēsīs tā notika Ziedu un deju svētkos. Toreiz atšķirīgu mākslu pārstāvjiem bija vienota devīze – zieds. Dejotāji veidoja svētku kustīgo daļu. Viņu izpaudās konkursā “Uzziedi dejā!” Šāds notikums bija baudāms kā dalībniekiem, tā skatītājiem. Šogad konkursa rīkošanu uzņēmos viens pats, bet turpmāk jāuzrunā profesionāļi, lai nāk man palīgā, jo darbs nav viegls. Dalībnieku potenciāls ir, jo Cēsīs strādā ļoti prasmīgi floristi – ne vien pieaugušie, arī bērni, kuri apvienojas skolu radošās komandās. A.Vecgaile: – Katru dalībnieku, kuru gribam redzēt konkursā, jāuzrunā jau laikus. Ar ielūgumu izsūtīšanu vien nepietiek.
Z.Voiciša: – Floristi ļoti grib izteikties un piedalīties, būt visur, kur kaut kas interesants notiek, bet visur jau nevar paspēt. – Vai florista darbs ir pircēju novērtēts?
Z.Voiciša: – Cilvēki kļuvuši prasīgāki, pasūtot floristikas darbu.
A.Vecgaile: – Profesionāļiem savā ziņā kļuvis grūtāk strādāt, jo pasūtītāji ir izglītoti.
Z.Voiciša: – Ziedu modi ļoti ietekmē publikācijas presē. Atliek vienam žurnālam paziņot, ka modē nākusi pušķu notīšana ar dzijām, ka modē ir gladiolas vai kallas, lai tūlīt pat mēs saņemtu daudz tādu pasūtījumu. Tas attiecas arī uz telpaugiem. Kurš agrāk pievērsa uzmanību līdakastei? Tā parasti stāvēja istabas stūrītī. Pietika vienā žurnālā šo puķi izcelt, lai pircēji nāktu uz veikalu to meklēt. Mode mainās arī viengadīgajiem ziedošajiem puķu stādiem. Kuri redzami žurnālos, tos visvairāk izpērk. Mēs kursos apgūstam floristikas aktualitātes, bet pircējiem ne vienmēr šīs idejas iepatīkas. Taču floristu darbu cilvēki arvien vairāk novērtē.
A.Vecgaile: – Lai gan tas nav lēti, daudzi apmeklē floristikas kursus un iegūst prasmes personīgai izmantošanai. Z.Voiciša: – Arī Bulduru dārzkopības vidusskolā daudzi mācās, nedomājot, ka kļūs par profesionāliem floristiem. Floristi miljonus nepelna. – Cēsīs puķu veikaliem, tāpat kā pārtikas veikaliem, ir visgarākais darbalaiks. Kāpēc?
Z.Voiciša: – Jā, līdz deviņiem pilsētā var nopirkt ziedus.
G.Tiščenko: – Vēl ilgāk. “Elvi” veikalā ziedus var nopirkt līdz desmitiem vakarā. Tātad pircēji nāk.
Z.Voiciša: – Cik jauki redzēt, ka vēlā vakarā veikalā ienāk vīrietis un nopērk 17 garas rozes. Vienkārši tāpat. Savai mīļotajai. Es tādu bučotu un bučotu.
– Lielas kaislības Cēsu ainavas veidošanā saistītas ar koku izzāģēšanu.
J.Sirlaks: – Vienmēr atcerēšos savas skolotājas teikto: “Ja esi pieradinājis koku, tad par to jārūpējas”, bet padomju laikā radās pārprasta zaļā būšana – visam, kas ir zaļš pilsētā, jāaug. Tas nekas, ka augšana notiek savā vaļā. Tā ir kļūda. Atnācis uz Cēsīm, vispirms ar kritisku aci novērtēju Pils parku un sapratu, ka šis parks ir aizaudzis. Tas pats attiecās uz Maija parku. Parki kļūst skaistāki, ja tos nemitīgi atjauno. Daļai pilsētnieku tas nepatika, bet, paldies Dievam, tādu bija maz. Parku atjaunošanu sāku ar koku retināšanu. Ticiet vai neticiet, Pils parkā pāris gados esam izzāģējuši 500 kokus. Vai jūs pamanījāt, ka parks būtu kaut ko zaudējis? Tas tikai ieguvis, jo likvidējām kokus, kas auguši nekontrolēti. Pārprasta zaļā uztvere, ka viss, kas aug, ir neaizskarams, bojā apkārtni. Reizēm kokus nenozāģē arī tad, ja saknes ceļ ārā mājas pamatus, ja bojā jumtu vai aizēno logus.
Senais latvietis tāds nebija. Viņš zināja dabas likumus – ozolam kā enerģijas kokam vislabāk augt lauka vidū, bet liepai, kas ir nomierinošs koks, jāaug mājas tuvumā.
G.Tiščenko: – Bērzaine, kur strādāju, ir koku rajons, bet to apkārtne ir izkopta. Nesen notika pamatīga retināšana – izzāģēja visus kokus, kas bija auguši pie māju pamatiem. Nav arī neviena, kas aizsegtu gaismu. Cilvēki pret to neprotestēja.
J.Sirlaks: – Kokiem un krūmiem ir savs mūža garums. Ja krūms ir 30 gadus audzis, tas savu darbu izpildījis un jāņem ārā , lai vietā stādītu jaunus. Arī tad, ja kapos taisa koku alejas, tās katru gadu jācērp. Tiklīdz koki netiek kopti, tie zaudē uzdevumu, kādam stādīti. Man priekšā stāv radikāls lēmums par Lejas kapiem. Vienu daļu pāraugušo koku jau
esam izretinājuši. Uzreiz radās labāks skats. Tā kā vieta nav aizaugusi, dzērāji un bomži tajā vairs nepulcējas. – Kuri ziedi ir jūsu iecienītākie?
A.Vecgaile: – Man katrā gadalaikā ir savi, bet vasarā visvairāk patīk pļavu puķes. Z.Voiciša: – Strādājot veikalā, ik dienu esot ziedu vidū, man tagad visvairāk patīk pļavu puķes, arī tik daudzveidīgās smilgas. Ieliekot tās vāzē, skats ir ideāls. G.Tiščenko: – Puķes ir brīnišķīgas, bet visskaistākās tomēr rozes. J.Sirlaks: – Esmu dzimis Līgo vakarā. Man ļoti patīk, ja pasniedz pļavu puķes. Jo pušķis raibāks, jo esmu priecīgāks. Kad eju ciemos, izvēlos ziedus, kas vislabāk patiktu saņēmējam, viņu raksturotu.
– Vai modē nāk ziedu pasūtīšana pa telefonu?
A.Vecgaile: – Tāda ir dzīves nepieciešamība, jo dzīvojam ļoti steidzīgā laikmetā.
Z.Voiciša: – Arvien biežāk veikalā saņemam telefona zvanus ar lūgumu nogādāt ziedus vai pušķi uz kādu konkrētu Cēsu rajona adresi. Zvana puiši, kas strādā Īrijā, lai Cēsīs iepriecinātu savas mīļotās. Pirms māmiņu dienas bija daudz zvanu no ārzemēm, lūdzot aiziet un ar ziediem apsveikt mātes. Šāds uzdevums dāvā divtik lielu prieku, jo tie, kuri saņem atsūtītos ziedus, nespēj slēpt aizkustinājumu.
Komentāri