Kas notiek vecā rūpnīcā
Laikmetīgā māksla nu reiz ir tāda, kas skatītājos atraisa ne vien sajūsmu vai apbrīnu, bet arī nīgrumu, mākslas darbu komentējot – es arī tā varētu. Droši vien nevarētu vis, bet ilūzija paliek.
Mākslas festivāla Cēsis 2007 vizuālās mākslas programmas veidotājus vadījusi doma – parādīt jau atzītu mākslinieku veikumu un arī to, cik atšķirīgus izteiksmes līdzekļus viņi izmantojuši. “Cēsīs koncentrēts aktuālākais no mūsdienu mākslas, radot piesātinātu ekspozīciju un priekšstatu par tendencēm Latvijas mākslas dzīvē,” pastāstīja viena no izstādes kuratorēm Alise Tīfentāle.
Izstāde Cēsīs rada dubultu iespaidu, jo runā ne vien mākslas darbi, bet arī izstādei izraudzītās telpas pamestajā alus brūzī. Te demonstrēta māksla mākslā, vecas rūpnīcas cehus un katlu māju pielāgojot jaunam uzdevumam, paspilgtināta mākslas eksistence. Skatītāji no Rīgas izstādes atklāšanā jūsmoja par izdomu un atjautību, kā gleznu, fotogrāfiju, instalāciju un video projekciju eksponēšanai kalpo vide. Cēsniekiem staigāšana pa izstāžu telpām uzvilnīja atmiņas arī par to, kā savulaik te pildīta limonāde, bijis taras cehs, melnus dūmus vēlis katlu mājas skurstenis.
Izstādes kuratorēm Daigai Rudzātei un Alisei Tīfentālei festivāla rīkotāji devuši grūtu uzdevumu – pamestās ēkās radīt miniatūru latviešu mākslas laikmetu. “Pirms mēneša vēl šķita, ka tā ir mana mūža lielākā avantūra, jo radās šaubas, vai idejas ir tehniski izpildāmas,” atklāta bija D.Rudzāte. “Savā ziņā avantūra ir viss, kas tiek darīts pirmo reizi,” uzskata A.Tīfentāle un piebilst, ka visas grūtības pārvarētas, strādājot kopā ar Jura Žagara uzņēmuma tehnisko darbinieku komandu. “Mūs, kuratores, ne vien uzklausīja, bet arī augstā profesionālā līmenī tehniski izpildīja vēlmes, kā vajadzētu eksponēt mākslas darbus. Vides sagatavošanā ieguldīts liels darbs un līdzekļi. Sponsori uzticējās mūsu radošajai komandai un atbalstīja festivālu, kad tam vēl nebija savas biogrāfijas,” vērtē A.Tīfentāle. No rūpnīcas ēkās un pagalmā radītā netīkamā pamestības kultūrslāņa enerģiski palīdzējuši atbrīvoties Lattelecom darbinieki, pavasarī sarīkojot talku. Žanru dažādība
Žurnāla “Foto Kvartāls” galvenā redaktore A.Tīfentāle fotogrāfiju ekspozīcijai izraudzījusies pašlaik pasaulē aktuālus trīs virzienus, kādos mākslinieki strādā ar fotogrāfiju: klasiska, melnbalta, analoga un uz īsta fotopapīra kopēta fotogrāfija, ko pārstāv Zenta Dzividzinska, jaunākās digitālā attēla uzņemšanas un apstrādes iespējas, ko demonstrē Vilnis Vītoliņš, kā arī foto un kino mijiedarbībā radītā jaunā žanrā – foto stāstos, kas vērojami Arņa Balčus video projekcijās un drukas darbos. “Manis izraudzītie autori pārstāv ne tikai atšķirīgus izteiksmes līdzekļus, bet arī trīs paaudzes. Visi trīs pārliecinoši sevi pierādījuši personālizstādēs Latvijā un citās valstīs,” uzsver A.Tīfentāle. Papildinājums ekspozīcijai ir Z.Dzividzinskas fotogrāfiju albuma “Es neko neatceros. Fotogrāfijas 1964.-2005.” izdevums. Tas apvieno fotoalbuma un eseju krājuma kvalitātes.
Šķiet, laikmetīgās mākslas izstādē iespaidīgākais skats paveras bijušajā katlu mājā, kur izvietotas Ģirta Muižnieka košās gleznas. Pārsteiguma instalāciju radījusi mākslinieku grupa Famous 5 – Līga Marcinkēviča, Mārtiņš Ratniks un Ieva Rubeze. Savukārt Kristīne Plūksna izstādes krāsainībai radījusi pretpolu ar melnbaltajām gleznām. Ar savdabīgu “sirds projektu” sevi piesaka Gints Mālderis.
Mākslai – namu logi
Zīmīga loma mākslas festivālā ir Cēsu 800 gadu jubilejas svinībās tapušām melnbaltām fotogrāfijām, kurās redzami paši cēsnieki. Lielās foto gleznas redzamas pilsētvidē, tās izvietotas trīs namu logos – tiesas nama, Lattelecom ēkas un Baznīcas laukumā neatjaunota nama tukšajās logu ailēs.
“Ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalnam jāiet pie Muhameda,” tā ar austrumnieku gudrību izstādes idejas autors Juris Kmins raksturo paveikto. “Ar Muhamedu es domāju skatītājus, bet ar kalnu – mākslu. Akcija rosināja mākslai iziet ielās un pat radīt tādu kā mākslas agresiju, lai neviens nepaietu tai garām nepamanījis.” Bildēt cēsniekus J.Kmins aicinājis fotogrāfus ar vārdu un atšķirīgiem rokrakstiem – Gunāru Bindi, Pēteri Korsaku, Vilhelmu Mihailovski, Leonīdu Tugaļevu un Vari Santu. Fotogrāfijas palielinātas, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, ar kurām strādā ielu reklāmu speciālisti.
“Nav ne vainas būt par foto modeli,” teic Jānis Rozenbergs, viens no cēsniekiem, kura attēls pašlaik rotā nama fasādi. “Pavisam īss bija tas mirklis. Es palēcos, un mani nofotografēja. Bilde iznāca ļoti laba,” V.Mihailovska darbu komentēja J.Rozenbergs un pastāstīja, ka šo fotogrāfiju dabūjis arī mājas albumam.
Komentāri