Kopā dziedāt, stipram būt

Jaunpiebalgas koris 140.jubilejas koncertā izved cauri gadu desmitiem un ieskandina rītdienu.

Skan jaunpiebaldzēna Guntara Dolmaņa dziesma “Piebalga no Viņķu kalna”, zālē tiek ienests karogs, un sākas jauktā kora “Jaunpiebalga” 140. jubilejas koncerts.

Tam dots nosaukums “Mans ceļš”, kas ietilpina gadus un paaudzes, dažādus laikus un dziesmas,    atmiņas un rītdienas sapņus. Un ceļā vienmēr līdzās skan kora dziesma.

Jubileja ir ne tikai īpašs notikums korim, tā ir satikšanās reize un atmiņas. Koristi, bijušie diriģenti, katrs ar savu stāstu pūrā. “Lai cik kritiski brīži bijuši, Jaunpiebalgā koris bijis vienmēr,” uzsver novadpētniece Vēsma Johansone un pastāsta, ka, iepazīstot kolektīva vēsturi, tā radošā darbība vienmēr bijusi aktīva, kaut atbilstoši administratīvajām reformām    mainījušies nosaukumi. Ar    Jaunpiebalgas dziedātājiem strādājuši daudzi diriģenti, uzzināt, cik ilgi kurš, arhīvā sarežģī datu aizsardzība. V.Johansone kopā ar Artu Krū­miņu stendos apkopojušas kora dziedāšanas vēsturi Jaunpie­balgā. Jaunāko laiku fotogrāfijās ne viens vien atpazīst sevi, tad atmiņā ataust notikums, tie, ar ko būts kopā.

“Jubilejas koncertā nolēmām dziedāt tikai paši kopā ar draugiem mūziķiem. Tā kā vīrusiem laikam koncerti nepatīk, daži koristi ir viņu varā.    Mums palīdz    grupas “Pieci poniji” puiši, kuri ir koristu vidū.   

Izvēlējāmies gan jau labi zināmas, gan arī jaunas dziesmas,” saka diriģents Emīls Rusovs un pirms koncerta atklāj, ka satraukums ir visiem. Diri­ģents pats arī vada koncertu. Viņa un diriģentes Māras Vīksnas vadītā kora dziedātās dziesmas izved cauri gadu desmitiem un tālākā vakardienā un ieskandina, uzjundī rītdienu.
Kora izpildījumā skan Valtera Kaminska, Emīla Dārziņa, Zig­māra Liepiņa, Jāzepa Vītola dziesmas, Jāņa Cimzes tautasdziesmu apdares. Pārsteigums klausītājiem ir Līgatnes kora koristes Kamēlijas Straumes dziesma “Zvaigzne Latvija”, autore dzied solo un spēlē kokli. Savukārt diriģenta E.Rusova dziesmas programmā ienes svaigumu. Viņa “Dzimtenes balss” izskan pirmoreiz, tai vārdus sarakstījis mākslīgais intelekts. Bet Emīla dziedātās E.Dārziņa skaistākās dziesmas “Teici to stundu, to brīdi” un  “Vēl tu rozes plūc” izskan līdz ar skaļiem aplausiem.   

Klausītāju zāle pilna, dažādas paaudzes, kuras vieno kora dziesmas. Vairāki uzrunātie “Druvai” atzīst, ka koncerta repertuāra izvēle bijusi ļoti veiksmīga, izdziedātas dažādu laiku un žanru dziesmas. “Skanīgs koncerts, ne brīdi domas neaizslīdēja kur citur, jo visa uzmanība bija tikai dziesmām. Radoša, koša un daudzšķautņaina programma. Tik piemērota šim saspringtajam laikam,” pēc koncerta pārdomas izsaka kāda klausītāja. Uzslavas nopelna arī  koncertmeistares Ingas Eihentāles un flautistes Katrīnas Eihentāles muzikālais priekšnesums. Un, protams, puiši no “Pieciem ponijiem”, kuri pēc tam spēlē ballē.

Kā ierasts kora koncertos Jaunpiebalgā, arī jubilejā tika saglabāta tradīcija -    kopīga sadziedāšanās. “Še, kur līgo priežu meži”, “Lai nu paliek šoruden”, “Nevis slinkojot un pūstot”, Pieba­l­gas pusē iecienītā Jāņa Norviļa dziesma ar Jonāsa Miesnieka vārdiem “Balsis” pieskandēja seno kultūras namu. 1922.gadā Jaun­pie­balgas Kul­tūras biedrībai piešķīra muižas klēti. 15.augustā biedrības priekšnieks Jānis Bal­dzēns saņēma klēts atslēgas. Pēc lieliem darbiem 1922.gada 31.decembrī notika Kultūras nama atklāšanas svētki.
“Toreiz vecās klēts atslēgas nonāca    darbīgu cilvēku rokās, un visus šos gadus šajā namā kopjam un uzturam tradīcijas. Pamats vietai ielikts, un tā dzīvo tāpat kā ticība rītdienai,” saka Jaunpie­balgas Kultūras centra vadītāja Egita Zariņa un uzsver, ka latvieši dzied, kad ir priecīgi, kad ir bēdas, kopā dziedot, kļūst stipri.

Diriģente Māra Vīksna atgādina: “Uz katra jaunpiebaldzēna pleciem, kurš reiz stāvējis kora rindās, esam pakāpušies.” Izskan viņas diriģētā Žaka Revo “Mans ceļš”, kas pazīstama Frenka Sinatras izpildījumā, tad kopīgi dziedātā Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, koris pateicas tiem, kuri atbalstīja ceļā uz jubileju. Arī agrāko gadu diriģentiem Aijai Silai, Tālivaldim Narvilam un Olitai Neimandei.

O.Neimandes laiks Jaunpie­balgā saistās ar gadiem, kad te četri jaunie lauksaimnieki meklēja miljonu un bija atbalsts korim. Te nostrādāti 19 gadi. “Tas bija neaizmirstams laiks. Svētkos vienmēr ar mums bija Ķencis un nepalikām nepamanīti. Otto Vāliņa personība, uzmundrinājums neļāva nolaist rokas, lai cik grūti kādubrīd bija. Paldies par skaistajiem gadiem!” korim pateicību velta bijusī diriģente. Viņa jubilejā uzdāvināja Oļģerta Grāvīša dziesmu. “1985.gadā kopā ar Imantu Kokaru braucām pie Oļģerta Grāvīša, lai velta Jaunpie­balgas korim dziesmu simts gadu jubilejā. Viņš uzrakstīja, jubilejā dziedājām,” stāsta O.Neimande.

Ar vēlējumiem atbraukuši arī draugi: kori no Raunas, Līgatnes, Jūrmalas. Līgatnieši uzdāvina K.Straumes “Dieva dziesmas” notis. “Balss ir dvēseles stīga, kas turpina ceļu citam pie cita un spēcina, saikne pulcē cilvēkus. Svinēsim dzīvi!” teic K.Straume, bet Līgatnes kora diriģents Mārcis Katajs “Druvai”uzsver, ka jaunpiebaldzēni ir labi līgatniešu draugi. “Jaunpiebalgas koris iemieso vidzemnieku patiesumu. Katru sadraudzības koncertu gaidu ar nepacietību, jo zinu, ka būs labi un interesanti. Korim vienmēr ir interesants repertuārs, ja koncertā kādas dziesmas pietūkst, Emīls uzraksta jaunu, ja kāda balss nav tik spēcīga, dziesmā kaut ko pamaina. Viņi prot iziet no jebkuras situācijas. Un koru ballītes Jaunpiebalgā ir īstas,” pārdomās dalās M.Katajs.

Jautrība uzdzirkstī, kad kori sveic savējie – citi kultūras nama amatierkolektīvi, bet patiesākos vārdus korim velta ilggadējais pagasta vadītājs Laimis Šāvējs: “Paldies, ka esat, paldies par gadiem, kas bijuši un būs!”
Jaunpiebalgas korim iedziedot nākamos radošās darbības gadus, Ilze Kārkliņa darinājusi jaunu karogu. Tajā Gauja, kas plūst cauri Piebalgas pakalniem. “Upe ir mūžam plūstoša, mainīga, dzīvē mēs esam vai nu kā upes, vai esam upē un, kurā krastā piestājam, tajā dzīvojam. Oļi piestājuši Jaunpie­balgā un gatavi kaut ko dot, radīt un atstāt,” “Druvai” pastāsta māksliniece.

Koris Jaunpiebalgā šodien kopā satur pagātni un nākotni. Dziedāt, lai skan pāri Gaujai, pāri pakalniem, nedziedāt vienam, bet kopā, jo tad ir spēks, ko piebaldzēni dod cits citam, ko viņiem dod Piebalga. Un to, ka tie nav tikai kādi augsti vārdi, apliecina Ginta Cimdiņa. Viņa dzīvo un strādā Vācijā , savulaik dziedāja korī, bet ļoti vēlējās dziedāt kora jubilejas koncertā. Ginta pirms koncerta atlidoja uz mēģinājumiem, nodziedāja koncertu un nākamajā dienā lidoja prom. “Ja kāds saka, ka nevar apvienot darbu un dziedāšanu korī… Ja tas ir sapnis, tas jāpiepilda, un tas jādara pašam,” saka E.Zariņa un atgādina, ka kordziedāšana Piebalgā ir mantojums, kas tiek turēts godā.