Cēsniece Evija Liepiņa maijā atgriezās no ceļojuma pa Ķīnu. No valsts, kurā bagātība mijas ar nabadzību, jaunākās tehnoloģijas ar aizgājušu gadsimtu darbarīkiem, mazas būdiņas ar elegantiem debesskrāpjiem.
“Emociju un iespaidu daudz, un to visu grūti salikt pa plauktiņiem,” saka cēsniece Evija Liepiņa, kaut gan jau pagājuši teju divi mēneši, kopš atgriezusies no iespaidiem bagātās Ķīnas. Pārsteidzošie parki un dārzi
Stāstot par Ķīnas dabu, Evija saka: “Daba varbūt vairs nebija tas lielākais pārsteigums, esmu bijusi Taizemē, kas ir vai vēl vairāk uz dienvidiem. Protams, Jandzi upe, kalni un lauki ir skaisti un baudāmi ikkatra tūrista acīm. Taču nevar nepieminēt fantastiskos parkus un dārzus, kuri ir kā miera ostas un oāzes ikvienam pilsētniekam.”
Neraugoties uz cilvēku pārblīvētību pilsētās, ik uz soļa ir mazi parki, skvēri ar kokiem, ūdeņiem, kuros baudāms klusums un nesaspringtais pilsētas ritms.
“Nezinu, vai tādēļ, ka ķīnieši dzīvē māk visu sakārtot un līdzsvarot, bet Ķīnā jūtams iekšējs miers un pozitīva attieksme pret apkārtējiem. Pilsētā daudzviet ir ūdens, akvāriji un zivtiņas, kas lielā mērā saistīts ar ķīniešu filozofiju, ka cilvēkiem jādzīvo starp ūdeni un kalniem. To neviens viņiem pat nemāca, tās ir viņu sajūtas,” stāsta Evija. Miermīlīgi ļautiņi
Stāstot par ķīniešiem, Evija atzīst, ka viņi ir laipni un atsaucīgi. Arī tūristiem neviens neuzbāžas un necenšas par katru cenu notirgot savu preci.
“Nebija blēdīšanās vai šmaukšanās, un tas mani patīkami pārsteidza,” saka ceļotāja un piebilst: “Interesanti, ka gidi vēl ļoti ierasti komunistu laikiem stāsta to, kas it kā viņiem ir jāstāsta, un ved tūristus tur, kur it kā jāved. Kad prasījām, kā dzīvo parastie cilvēki, gide mūs aizveda uz iepirkšanās rajonu, kur viss smuks un sakārtots. Taču atliek ieiet šķērsielā un var redzēt, kā dzīvo parastie cilvēki. Un tas bija pats interesantākais. Tur nebija nekā no greznā vai sakoptā. Viņi dzīvo necilās būdiņās un jūtas labi ar to, kas ir. Viņi nav nelaimīgi. Viņi tirgo savus kāpostus vai baložus un ir saskaņā ar sevi. Vāra pelmeņus un nesatraucas par to, ka nav krutākā māja, mašīna vai vēl kas cits,” iespaidos dalās cēsniece un uzdod jautājumu: “Kuram gan nav gadījies iegādāties veikalā preci un lasīt: “Made in China”? Tā jau arī ir! Ķīnieši ražo pilnīgi visu, sākot no automobiļiem līdz sīkumiem un elektronikas brīnumiem, kuri mums pat sapņos nav rādījušies un kuriem nezinātu pielietojumu.” Ģimenē pa vienam bērnam
Evija atminas, ka kādā lielā pilsētā vietējais ķīnietis teicis: “Mums te tāda maza pilsētiņa, ciematiņš… te dzīvo tikai seši miljoni iedzīvotāju.”
“Mūsu mērogiem tas ir interesants salīdzinājums, ņemot vērā, ka Latvijā mēs esam nedaudz vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Taču tas, ko vēlējos šajā sakarā pastāstīt, ir tas, ka šīs pārapdzīvotības dēļ ķīniešiem ģimenē drīkst būt tikai viens bērns. Lauku rajonos, ja gadās divi vai trīs bērni, viņi izaug bez izglītības, gandrīz vai nepieskaitāmi. Bet, ja šāda situācija gadās pilsētā dzīvojošai un strādājošai mātei, valsts no viņas plēš milzīgus nodokļus. Pie tam meitenes piedzimšana nav īpaši vēlama. Puika ir tas, kurš izaugs un strādās. Tāpēc ir daudz abortu un bērnu bērnunamos,” stāsta Evija un piebilst, ka ķīnieši ar šo lēmumu ir mierā, neviens par to nečīkst un streikus netaisa. Pensionāri bauda dzīvi
Ķīnā nevar nepamanīt, kā brīvo laiku pavada pensionāri. Viņi atpūšas un bauda dzīvi.
“Pensijā aiziet pēc piecdesmit gadiem. Tad viņi iet uz klubiem, mācās angļu valodu, no rītiem pulcējas parkos un kopīgi vingro, spēlē spēles. Dodas organizētās ekskursijās. Tas ir visaktīvākais laiks, kad viņi nododas atpūtai,” stāsta cēsniece un piebilst, ka vidējais mūža ilgums ķīniešiem ir 80 gadi, aizejot pensijā, viņu vecumdienas sanāk pietiekami jaukas un baudāmas.
“Jā, viņi parkā atnes magnetofonu, saliek somiņas un visi kopīgi vingro.
Citviet varēja redzēt, ka uz asfalta ar slapju birsti viņi mācījās zīmēt hieroglifus. Jāpiebilst, ka skolā ķīnieši iemācās saprotami lasīt un rakstīt tikai piektajā klasē, ņemot vērā hieroglifu tūkstošus. Vecumdienās viņiem atliek pietiekami daudz laika arī valodas apguvei,” iegūtajos iespaidos par Ķīnu dalās Evija. Eiropieša gastronomiskās izvirtības
Par ķīniešu virtuvi Evija sajūsminās un atzīst, ka tā bijusi vienkārši fantastiska.
“Eiropeisku ēdienu mums nācās pilnībā aizmirst uz divām nedēļām. Nevarējām dabūt pat maizi. Kartupeļi bija, bet cukura mērcēs un karamelēs. Rīsi, zivis, gaļas ēdieni, saldskābās mērces, dārzeņi – viss tik ļoti garšīgs. Jā, divas nedēļas Ķīnā bija gastronomiskās izvirtības,” saka Evija un piebilst, ka jau otrajā dienā iemācījusies ēst ar irbulīšiem, kas piederējies pie lietas.
Kā īpašu gadījumu ceļotāja atminas čūskas ēšanu kādā Ķīnas restorānā.
“Atļāva izvēlēties, kādu un cik lielu čūsku vēlamies ēst. Piedāvāja to pasniegt zupā vai ceptā veidā, izvēlējāmies ceptu. Jāatzīst, ka čūsku ēdu pirmo reizi mūžā, tā garšoja ļoti labi. Interesanti, ka, to pasniedzot, trauciņā līdzi tika atnesta čūskas sirds, vēl citā traukā bija čūskas asinis ar žulti un šņabi. Kā atsevišķs ēdiens bija svaigi sagatavota čūskas ādiņa ar garšvielām un zaļumiem,” atminas Evija un atzīst, ka pēdējais ēdiens gan sprūdis kaklā un nav ļāvies viegli norīties. Tējas zeme
Kas gan būtu Ķīna bez zaļās tējas un tējas plantācijām! Pie tam, liekot roku uz sirds, Evija saka: “Tur zaļā tēja garšo pavisam citādāk, nekā mums veikalos piedāvātās. Tā ir cita garša un aromāts. Zaļās tējas lapiņas, ieliekot karstā ūdenī, atplaukst kā netverami ziedi. Pie tam jāpiebilst, ka šo tēju var apliet pat astoņas reizes, un tā nezaudē savu burvīgo saldeno garšu un maigo smaržu.”
Ieejot veikalos vai kādās citās iestādēs, klienti tiek cienāti ar zaļo tēju, kuru pasniedz ķīniešiem raksturīgās nelielās tasītēs. Vēstures baudījums
Stāstot par to, kas ikvienam tūristam Ķīnā būtu jāredz, Evija saka: “Ķīnas mūris un Terakota armija.”
Izrādās, ka paši ķīnieši sakot: “Tu neesi īsti ķīnietis, ja neesi aizbraucis līdz Ķīnas mūrim!” Tāpēc ķīniešu uz Ķīnas mūra esot, ka mudž vien.
“Lielais Ķīnas mūris bija tieši tāds, kādu to iedomājos. Vilties nesanāca. Mūris ir iespaidīgs, un varbūt dzīvē tas ir tas, kas jāredz. Atliek vien iedomāties, kad tas celts un kā cilvēki to dabūjuši gatavu,” prāto ceļotāja un piebilst, ka vēl ar lielāku aizrautību skatījusi Terakota armiju jeb imperatora kapenes, kas pārspēja visus Evijas iepriekšējos priekšstatus.
“Pār kauliem skrēja skudriņas, kad to visu redzēju un iedomājos, kā gan vienam imperatoram nākusi doma, ka viņu pēc nāves jāapsargā armijai. Kad iedomājos, kā tie nabaga cilvēki no māliem lipinājuši šos karavīrus cilvēka augumā un devuši katram savus vaibstus un seju! Kas tas bijis par neaptveramu darbu,” pārņemta iespaidos par redzēto, saka Evija un piebilst, ka Ķīna vispār ir kā liela vēstures grāmata, no kuras varētu smelt un smelt. Zīds, pērles un izšūti mākslas darbi
Vēl Evija, tincināta par Ķīnas kultūru, stāsta, ka īsts baudījums un vārdos neaprakstāms skaistums vērojams sieviešu izšūtajos mākslas darbos.
“Izšūtās gleznas maksā vidēji 15 un pat vairāk tūkstošus latu, bet tās nevar vārdos aprakstīt. Pie vienas gleznas sievietes strādā vairākus gadus, ar smalkiem zīda diegiem izšujot dažādas ainaviskas vai sadzīviskas bildes,” stāsta cēsniece un atklāj, ka tūristiem izrādītas arī vairākas zīda fabrikas, kurās ražo zīda diegus.
“Šajās fabrikās atlasa derīgos kokoniņus, samet karstā ūdenī un, atrodot kokoniņam diega galu, spolītēs tin zīda diegu,” stāsta Ķīnas apmeklētāja, neslēpjot, ka attītos tārpiņus ķīnieši labprāt izmanto virtuvē.
Kā interesantu ekskursiju Evija atminas arī pērļu audzētavu, kurā ikvienam tūristam ļauts atplēst vaļā gliemeni un pārliecināties, ka vienā gliemežvākā atrodamas pat desmit skaistas pērlītes.
Komentāri