Teju ik dienu rajona slimnīcā traumatoloģijas nodaļā ievieto kādu pacientu ar sazāģētu roku. Slēpj faktu par darba traumām
Cēsu rajona slimnīcas traumatoloģiskās nodaļas vadītāja Anda Skrastiņa šo faktu skaidro ar neuzmanību un vasaras karstumu.
“Ziemā traumu bija mazāk, bet nu nav nevienas dežūras, kad neievestu kādu ar sazāģētu roku. Visbiežāk cilvēki traumas gūst, strādājot ar fleksi, frēzi, ēveli vai zāģi. Mani uztrauc tas, ka bieži šie nelaimes gadījumi notiek darbā, bet cilvēki par to klusē,” domās dalās A.Skrastiņa un turpina: “Ja cietušais atnāk no rīta deviņos, tērpies darba apģērbā, kuram uz muguras rakstīts, kādā firmā viņš strādā, nav šaubu, ka nelaime notikusi darba vietā. Tā, piemēram, pirms nedēļas septiņos no rīta ieveda puisi ar sazāģētu roku. Taču šis bija viens no retajiem gadījumiem, kad cietušais godīgi atbildēja, ka negadījums noticis darbā un pieprasīja aktu par traumas smaguma pakāpi. Taču vēl pavisam nesen uzņēmu cilvēku ar izmežģītu pirkstu. Kad jautāju, kā negadījums notika, vīrietis atbildēja, ka strādājis mājās. Taču, kad bija jāmaksā pacienta primārā nodeva, teica, ka naudu prasīs šefam,” reālo situāciju raksturo A.Skrastiņa.
“Kamēr cietušo šujam, saku, lai padomā par situāciju un atceras – ja būtu teikuši patiesību par traumu darbā, ārstēšanās un medikamentu izdevumus segtu sociālais budžets, bet cilvēki to nereti nesaprot,” saka traumatoloģiskās nodaļas vadītāja un atminas kādu gadījumu: “Pagājušajā gadā puisis, pakļāvies darba devējam, noliedza, ka trauma gūta darbā. Mikroķirurgi roku salāpīja, tomēr tai nevarēja atjaunot funkcijas. Tagad viņš ir invalīds. Nesaprotu naivumu un lētticību. Pieļauju, ka bieži vien cilvēks baidās pazaudēt darbu. Taču šajās situācijās darba ņēmējs vienmēr būs zaudētājs,” domās dalās A.Skrastiņa.
Atbildība jāuzņemas abiem
Ziemeļvidzemes reģiona Valsts darba inspekcijas (VDI) Cēsu biroja valsts darba inspektore Sintija Jaunākā atgādina, ka ikvienam darbiniekam, kurš guvis traumu darba vietā, tuvāko stundu laikā par to jā-ziņo darba devējam vai VDI.
“Par darba vietā gūtu traumu nekavējoties jāziņo darba devējam, kurš par to informēs darba aizsardzības speciālistu, kura pienākums ir par nelaimes gadījumu ziņot VDI. Taču, ja darbinieks redz, ka darba devējs neliekas ne zinis, cenšas notikušo slēpt, pašam jāziņo inspekcijai,” saka S.Jaunākā un piebilst, ka , atbilstoši traumas smaguma pakāpei, notikušo izmeklē darba devējs vai VDI.
“Pieļauju, ka gūto traumu skaits darba vietās ir daudz lielāks, nekā par to zinām mēs. Tā, piemēram, maijā inspekcijā reģistrēti tikai seši nelaimes gadījumi, bet domāju, ka šis skaitlis neatspoguļo patieso darbā gūto traumu skaitu,” domās dalās inspektore un uzsver, ka VDI izmeklē tikai darba traumas.
“Jāatgādina, ka ikvienam darbiniekam, pat ja negadījums noticis pirms pāris nedēļām vai mēneša, iespējams nākt uz VDI un ziņot par nelaimes gadījumu,” aicina S.Jaunākā un atzīst, ka darba drošības dokumentācija bieži vien uzņēmumos ir sakārtota, bet cilvēki nav motivēti pildīt prasības.
“Dažkārt pat darba devējam ir jāpiedraud ar sankcijām. Strādājošie nevēlās saprast, ka darba drošība ir svarīga viņiem, ne inspekcijai vai darba devējam. Kaut gan lielā mērā atbildība par negadījumiem darba vietās jāuzņemas darba devējiem,” saka S.Jaunākā.
Aizbildinājumu netrūkst
Kokapstrādes firmas “CED” ražošanas vadītājs, valdes loceklis Romualds Stašķevičs “Druvai” atzina, ka traumatisms kokapstrādē pastāv un lielākoties tas notiek pašu strādnieku neuzmanības dēļ.
“Iekārtas aprīkotas tā, lai cilvēks neliktu roku tuvu zāģim, taču ātruma dēļ vai situācijā, kad strādnieks pēdējā mirklī vēlas kaut ko pielabot, rezultāts sanāk bēdīgs,” saka ražošanas vadītājs un piebilst, ka pēdējie divi nelaimes gadījumi uzņēmumā notikuši tieši šo iemeslu dēļ.
“Strādājošos esam nodrošinājuši ar nepieciešamajiem aizsarglīdzekļiem un lūdzam tos lietot. Noteikumus ievērojam strikti, meistari neatļauj uzsākt darbu, ja darbinieks nav sagatavojies tā, kā to paredz darba drošības noteikumi. Taču ikdienā vienmēr gadās, ka kāds aizbildinās, ka nav ērti strādāt vai tamlīdzīgi. Esam iegādājušies arī speciālos darba tērpus, bet viena trešdaļa tomēr tos neuzvilks un stāstīs, ka aizmirsuši tērpu mājās. Tā ir, ka šīs problēmas pastāv,” saka R.Stašķevičs.
Komentāri