Pašvaldībai jāpalīdz iedzīvotājiem dzīvokļu jautājuma risināšanā. Tas noteikts likumā “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā”. Reti kurai vietējai varai ir savs dzīvojamais fonds, ja arī ir, tad tie nav mūsdienu prasībām atbilstoši nami, bet vecas ēkas, kuru remontos jāiegulda daudz naudas.
Arī Straupes pašvaldībai nav brīvu dzīvokļu, kuros izmitināt tos, kuri palikuši bez pajumtes, vai tos, kam likums paredz, ka viņi jānodrošina ar apdzīvojamo platību.
“Iespējas ir mazas, kā varam, meklējam risinājumus, cenšamies palīdzēt,” saka pagasta padomes priekšsēdētājs Imants Kalniņš.
Kopā ar viņu un sociālo darbinieci Anitu Kalniņu braucam uz “Baukalnu” mājām. Pirms gadu desmitiem tā bijusi liela un skaista ēka, atrodas netālu no centra, tagad nams sauktin sauc pēc remonta. No septiņiem dzīvokļiem divi ir sociālie.
Te dzīvo arī Andra Antona ģimene, kurā ir pieci bērni. Astoņu cilvēku ģimenei ierādītas divas plašas istabas, virtuve. Dzīvojuši īpašnieka mājā, tad nelielā jumtistabiņā, vēlāk pagastmājā vienistabas dzīvoklī. Vecmāmiņa Lauma, kura tobrīd ir mājās ar jaunāko – gadu un mēnesi veco mazbērnu, labprāt izrāda dzīvokli. “Tagad mums ir labi, katram bērnam sava guļvieta, skolēniem galds, kur mācīties. Dzīvoklis silts,” viņa stāsta.
Cik pašvaldības naudas maks un pagasta uzņēmēju atbalsts ļāvis, dzīvoklis izremontēts. Logi nomainīti, krāsnis pārmūrētas. Pagalmā uzbūvētas jaunas tualetes. Pašvaldība sagādājusi malku.
“Kā ir, tā iztiekam. Bērniem skolā ir brīvpusdienas. Visur jau pagasts arī nevar palīdzēt. Kad ir iespēja, arī pati strādāju gadījuma darbus,” piebilst vecmāmiņa un pastāsta, ka četri mazbērni apmeklē skolu un pirmsskolas izglītības grupu, viņa katru dienu viņus pavada uz skolu un pēc stundām sagaida. Tikko bērni bijuši ekskursijā uz Līgatnes dabas takām. Ļoti paticis. Dēls Andris strādā Cēsīs par šoferi, tiesa, kad ir darbs. Vedekla Inese vairākkārt bijusi bezdarbniece, ieguvusi šuvējas un pavāra profesiju, tagad strādā par apkopēju. Abi brauc uz darbu Cēsīs.
Vecmāmiņa ir tā, kura gādā par ģimeni, lai dzīvoklis būtu kārtībā, mazbērniem klātos labi. Ne dēlam, ne vedeklai vēl nav trīsdesmit gadu, un savu reizi viņu domas vairāk saistās ap pašiem, ne bērniem. “Labi, ka abi vecāki strādā, vismaz kaut ko nopelna,” piebilst pašvaldības vadītājs.
Vai nākotnē “Baukalni” kļūs par pagasta sociālo māju, šodien grūti teikt, lai to izremontētu, nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Pavasarī paredzēts šeit nojaukt vecos un uzbūvēt jaunus malkas šķūnīšus. Šajā mājā otrā sociālajā dzīvoklī dzīvo ģimene ar septiņiem bērniem.
„Pagastā ir vajadzīga viena sociālā māja. Vienkārša un ar ērtībām,” pārliecināta Anita Kalniņa un piebilst, ka ik reizi, kad kādai ģimenei ir problēmas ar mājokli, tiek meklēts risinājums. Pašvaldības valdījumā tālu no centra ir viena veca māja, arī tā ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Tajā miteklis ierādīts kādam vīrietim. Pagasta padome veikusi remontu, lai varētu dzīvot.
“Ja cilvēkam vispār nav kur dzīvot, tad tas vismaz ir risinājums,” saka sociālā darbiniece.
Diemžēl ne vienmēr tie, kam ierādīts sociālais dzīvoklis, paši cenšas uzlabot savus dzīves apstākļus. Kur dzīvot ir, galvu nelauza, ka paši varētu meklēt sev mitekli.
“Pa šiem gadiem tikai viens cilvēks, kam grūtā brīdī tika ierādīts sociālais dzīvoklis, vēlāk pats atrada, kur dzīvot, atrisināja savas problēmas,” stāsta pašvaldības vadītājs un piebilst, ka tā tam arī vajadzētu būt, jo pašvaldības palīdzība, atbalsts nevar būt nepārtraukts. Ja ir problēma, tā var palīdzēt to risināt.
Pašvaldībai ir arī viens sociālais četristabu dzīvoklis. Tajā dzīvo trīs bāreņi un māte ar trim bērniem. “Cita risinājuma nav. Kaimiņiem attiecības ir labas,” saka Anita Kalniņa un paslavē vienu no bāreņiem, kurš pats mēģina cīnīties pa dzīvi, brauc darbā uz Vāciju.
Pretī pagastmājai atrodas ēka, kurā iekārtots sociālais dzīvoklis vecļaudīm. Trijās istabās te dzīvo septiņi cilvēki. Pagalmā sagaida Aivars Palameiko. “Kā iet pa dzīvi?” “Pa pirmo!” viņš braši atbild. “Strādāju tik, lapas birst, daudz ko grābt. Darba jau netrūkst,” Aivars pastāsta. Viņš šajā dzīvoklī dzīvo divus gadus. Vilis Indriķis jau sešus gadus. Pirms tam bijis Gatartas pansionātā, kad Straupē atvēra sociālo dzīvokli, atgriezās dzimtajā pagastā.
“Te viss ir, atliek tik dzīvot,” saka Vilis.
Abiem vīriem ir pāri septiņdesmit, bet visas kundzes jau astoņdesmigadnieces. Ceturto mēnesi sociālajā dzīvoklī dzīvo Elvīra Saleniece . “Kad bērnu nav, lielos gados nav kam lūgt palīdzību, labi, ka ir tāds dzīvoklis,” saka Elvīra un klusi piebilst, ka mūžā daudz kas sakrāts, istabiņā nevar daudz mantu salikt.
Anita Kalniņa atzīst, ka sociālajā dzīvoklī vecļaudis dzīvo diezgan saspiesti. Nav atsevišķas atpūtas telpas, vasarā gan var pasēdēt verandā. Pie mājas plašs pagalms, turpat centrs, kam veselība ļauj, var iziet pastaigāties.
“Gadās jau kaimiņattiecībās arī pa strīdam. Lielākoties dzīvokļa iemītnieki dzīvojuši vieni. Tagad jārēķinās, ka istabiņā ir vēl kāds, kurš arī pieradis pie vienatnes,” domās dalās sociālā darbiniece un pastāsta, ka par vecļaužu ikdienu gādā divas aprūpētājas.
“Protams, būtu ļoti labi, ja katram būtu sava istaba, bet pagaidām to nodrošināt nevaram,” atzīst pagasta padomes priekšsēdētājs.
Vecļaudīm pajautāju – ja piedāvātu dzīvot mūsdienīgā pansionātā, vai turp dotos. “Kas man tur pazudis. Tepat ir ļoti labi. Visi pazīstami,” ne tikai savas domas izteica Aivars Palameiko.
“Diemžēl, ja veselība pasliktinās un mēs nevaram nodrošināt aprūpi, nākas kārtot dokumentus par ievietošanu pansionātā,” stāsta Anita Kalniņa un atgādina, ka vecļaudis dzīvo sociālajā dzīvoklī nevis pansionātā. Patlaban tikai viens straupietis ir pansionātā Gatartā.
Līdz šim Straupes pašvaldībai nav nācies nodrošināt ar dzīvojamo platību bijušos cietumniekus. Nesen saņemta ziņa no cietuma, ka drīzumā mājās atgriezīsies kāds vīrietis.
“Viņš Straupē nav dzīvojis vairāk nekā desmit gadus. Te ir pēdējā vieta, kur viņš deklarējies. Pēdējos gadus dzīvojis diezin kur, bet tagad mums jānodrošina ar dzīvojamo platību. Aizrakstīju cietuma administrācijai, ka pašvaldībai nav brīvas dzīvojamās platības un ka viņš arī norādījis, kur pirms apcietinājuma dzīvojis. Pašvaldības noraidījumu pārsūtīja uz Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, atnāca lēmums – mūsu administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā. Un pēc likuma viņš uzvarēs,” stāsta pagasta padomes priekšsēdētājs Imants Kalniņš un uzsver, ka šis cilvēks gadiem nav te dzīvojis, sešus mēnešus nosēdējis cietumā, tagad viņam pienākas dzīvojamā platība, jo nekur citur, izņemot Straupi, viņš nav deklarējies. Viņš pat nav uzskatījis par vajadzīgu to darīt.
Kā situācija izvērtīsies tālāk, rādīs laiks. Bet šis vīrietis var pat nekur nedeklarēties, pēdējā deklarētā dzīvesvieta ir Straupe, pašvaldībai var nākties par viņu rūpēties līdz mūža galam. Pēc likuma burta tā tas ir.
Komentāri