Pie Latvijas karogiem plīvoja sēru lentes, represiju atceres vietās dega sveces, skanēja smeldzīgi atmiņu stāsti un piemiņas vārdi tiem, kam nebija lemts atgriezties.
Apritējuši 73 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām, izaugušas jaunas paaudzes, bet skaudrāk nekā visus neatkarīgās valsts gadus tā laika notikumi it kā atdzīvojas, sasaucoties ar to, kas notiek tepat kaimiņos, Ukrainā.
Atceres pasākumos līdzās Latvijas karogam Ukrainas, tā izrādot cieņu, atbalstu tiem, kuri aizstāv savas valsts neatkarību.
Šausmas un ciešanas it kā atdzīvojas
Amatas pagastā pie Doļu svētakmens pagasta ļaudis atceres dienās satiekas jau 30 gadus. Arī šoreiz. Vīru koris “Cēsis” izpilda Latvijas un Ukrainas himnas.
“Akmenī ierakstīti 40 amatiešu vārdi, kuri neatgriezās no Sibīrijas. Mēs nākam pie akmens, lai pieminētu, bet nu ir par maz ar pieminēt. Bieži saka, ka vēsture ir jāaizmirst, jādzīvo šodienai, bet šodiena un vēsture ir tik tuvu kā nekad,” saka Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce.
Elmāru Baumani uz Sibīriju izsūtīja no Rencēniem, atgriezās sievas dzimtajā mājā “Aparniekos”. “Manu vecāku dzīvi izpostīja 1.pasaules karš, viņi agri nomira, manu dzīvi 2.pasaules karš un izsūtīšana. Cilvēks nav nekā vērts – tā bija toreiz, tā diemžēl ir tagad, iznīcinot ukraiņu tautu,” saka Elmārs un piebilst, ka maz ir palicis to, kuri piedzīvoja represijas, bet tās aizmirst nedrīkst.
Atmiņas, pārdzīvotais neizbāl, šausmas un ciešanas it kā atdzīvojas, dzirdot to, kas ik dienu nu jau vairāk nekā mēnesi notiek Ukrainā, kā ukraiņi, glābjot dzīvību, bēg no savas zemes.
Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece nolasīja aizsardzības ministra Arta Pabrika vēstuli, kurā pateicība Amatas apvienības pārvaldei par vēstures saglabāšanu. “Represēto piemiņa tiek glabāta pulcējoties, izgaismojam nežēlību, saucam to vārdā, novēršam pārestību aizmiršanu un to atkārtošanos. Zinot, ka kaimiņos ir karš, apzināmies, cik liela svētība ir dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā. Latvija ir un būs tik stipra, cik stipra ir tās tauta,” teikts vēstulē.
B.Bļodniece vairākkārt pēdējā laikā bijusi Ukrainā – gan Kijivā, gan Donbasā un Luhanskā, vēl janvāra beigās, kad no Kijivas sāka evakuēt diplomātus. “Neviens tad neticēja, ka būs tādas šausmas un zvērības, Eiropas pilsētas tur ieslodzījumā, mēģina iznīcināt tās iedzīvotājus! Nešķirojot tautības, visus, kas gadās ceļā. Atceroties mūsu tautas ciešanas no komunistiskā režīma, vēl skaudrāk nekā citi saprotam ukraiņu tautu. Pārdzīvojam un atveram sirdis un durvis ukraiņiem, lūdzam Dievu, lai Ukraina iztur. Tas, ko Krievija dara Ukrainā, ir jāaptur, citādi ne mūsu bērni, ne mazbērni nevarēs dzīvot mierā. Kaut Eiropa ir vienota, katram sava zeme jāsargā. Mūsu vēsture Ukrainā ir tagadne,” pārdomās dalījās B.Bļodniece.
Kopā ar amatiešiem represiju gadadienas atceres pasākumā bija arī ukrainiete Irina no Mariupoles. Viņa ir drošībā Priekuļos, kopā ar vīru.
“Neviens neticēja, ka kas tāds var notikt. Vīrs uzreiz teica, lai braucu uz Latviju, negribēju. Tajā rītā piezvanīja dēls – sācies karš. Neticēju. Man bija dzīvoklis, savs bizness, tad vienā mirklī nekā nebija. Bumba visu iznīcināja, mani izglāba, divas nedēļas dzīvoju pagrabā. Manas pilsētas vairs nav, nav sakaru, gāzes, siltuma. 8.martā uzsniga sniegs, tīrs sniegs, to kausējām, un mums bija ūdens. 15.martā bija mašīna, kas uzņēmās izvest no pilsētas. Kolonā bija ap divi tūkstoši mašīnu, tikām līdz Berdjanskai, tur uz nakti vietējie uzņēma. Zaporižjē izmitināja nometnē, tad pateica, ka vilciens tūlīt aties, cilvēki skrēja, arī es paspēju. Ilgi braucām, naktī vilcienu apšaudīja. Bija ļoti bail,” stāsta Irina un uzsver, ka būtiskākais, lai Eiropa nepamet cilvēkus, jo pilsētu vairs izglābt nevar. Ukraiņiem atņem dokumentus, viņi tiek izsūtīti uz Krieviju. “Bandīti teica, ka atnesuši mieru, bet mums taču bija miers, mēs dzīvojām. Gribu dzīvot brīvā valstī, kuru nemin sveši zābaki,” visas tautas karstāko vēlēšanos izsaka Irina.
“Te ir klusums, miers, esmu drošībā, bet naktīs aizvien nevaru gulēt. Vīrs sagaidīja uz Polijas robežas. Atbraucu ar diviem kaķiem, mugursomu, ietinusies pledā. Kaķi pirmie dabūja dokumentus, tad es uzturēšanās atļauju. Man te ir ģimene. Brālis ir karā, sakaru nav,” pastāsta ukrainiete.
Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs arī uzsvēra, ka šis pavasaris ir citāds, kaut tāpat spīd saule un mostas daba, prātos un sirdīs nemiers. “ Katru pavasari, pieminot 1949.gada 25.marta traģēdiju, lūdzam, lai tas, kas notika, nepiemeklētu ne Latviju, ne pasauli. Tagad vairāk nekā trīs miljoni Ukrainas iedzīvotāju ir devušies bēgļu gaitās, vairāk nekā desmit miljoni ir bez savām mājām. Ukraina karo par mūsu valsti un pasauli, viņiem izdosies karu uzvarēt. Mums jābūt stipriem garā, vienotiem darbos, lai izturētu arī šo pārbaudījumu. Gaisma uzvarēs tumsu, un pasaulē valdīs miers,” saka J.Rozenbergs.
Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte izteica pārliecību, ka sāpes un rētas, kas tiek nodarītas Eiropai, demokrātijai, Ukrainai, nezudīs, tās nesadzīs. “Katru dienu, uzņemot bēgļus, redzam, ka iebrauc sievietes un bērni. Ukraina glābj savu nākotni, savus bērnus. Viņi atbrauc vieni, vecāki izvēlas, lai bērni dzīvotu. Tās ir grūtas izvēles tautai, glābjot nākamo paaudzi. Bēgļiem pirmais jautājums ir, kur būs skola, kur bērnudārzs, mana meita zīmē, dejo, vai būs iespēja – cilvēciskas vēlmes bērnu nākotnei,” teic E.Eglīte un uzsver, ka gadi, kad amatieši nāk pie sava svētakmens, nav bijuši velti. Tas darīts nākamajām paaudzēm.
“Kāds klusums un miers – šodien saprotam šo vārdu jēgu, jo tepat kaimiņos nav miera un klusuma, Krievzemē runā par fašismu. Radio ziņās dzirdu – no Mariupoles tiek izsūtīti cilvēki, tur krievu karavīri iznīcina ukraiņu mācību grāmatas un vēsturi. Līdzība – tepat skolā krievu karavīri iznīcināja latviešu mācību grāmatas. Ne par ko vairāk nedomājam kā par bērniem, visvairāk gribas paglābt viņus. Cik daudzi gājuši bojā Ukrainā! Ir neizturami dzirdēt, kad četrgadīgs bērns kliedz – es gribu dzīvot,” saka I.Lāce un atgādina Melānijas Vanagas vārdus – jāmodina mirušie, lai tie palīdz izdzīvot vēl dzīvajiem. Vēsturi nedrīkst aizmirst. Nedrīkst pieļaut, ka tā atkārtojas, ka agresors posta kādu zemi un valsti.
Doļu svētakmens pakājē izskan represētajiem tik tuvā “Es dziedāšu par tevi tēvu zeme…”. Tajā sāpes, mīlestība un cerība.
Pieminot aizstāvam arī savu dzīvi
Taurenieši piemiņas pasākumā pulcējās pie represēto pieminekļa “Ar sapni par Dzimteni” pils parkā, dzērbenieši savā piemiņas vietā. Pēc tam Dzērbenes tautas namā pie tējas atdzīvojās notikumi pirms vairāk nekā 70 gadiem. Jānis Cīrulis, kurš tagad dzīvo Siguldā, uzrakstījis atmiņas “Dzīve, mana dzīvīte”. Dzērbenieši lasīja to fragmentus, atmiņās dalījās Jānis Klancbergs, Renata Sakse, Marina Siliņa, Ināra Lapsa un Genovefa Eglīte.
Atmiņas mijās ar pārdomām par šodienas notikumiem. Taisija Novikova, ukrainiete, kura dzīvo patvērumā – Dzērbenes sabiedriskajā centrā, spēlēja klavieres. Genovefa Eglīte uzsvēra latviešu un ukraiņu tautu traģēdijas. Renata Sakse lasīja dzejoli par Sibīriju. Tas uzrakstīts krieviski, jo skolā bija jāmācās svešā valodā, un vārdus krieviski šodien varbūt sadzirdēs kāds, kurš neizprot, kas ir represijas, kā ir, kad tev atņem mājas, tuvos cilvēkus, iznīcina laukus un pilsētas un pašu aizved svešumā.
“Renata vairākkārt atgādināja, ka iepriekšējām paaudzēm ir jānodod vēsts nākamajām. Visiem kopā jāiet uz piemiņas vietām, jo tās ir atgādinājums, ka jāaizstāv mūsu dzīve, lai nepiedzīvojam to, kas noticis,” “Druvai” pastāstīja Dzērbenes tautas nama vadītāja Daina Šmite. Pirms gada ierobežojumu laikā vēstures interešu kopas “Serben” vadītāja Mārīte Šķēle, aicinot uz atceres pasākumu, rakstīja: “Vēstures lappuse ik pa brīdim ir jāatver nevis tikai tiem, kas palika Sibīrijā, nevis tikai tiem, kas vairs nevar atnākt uz piemiņas pasākumiem, bet tiem, kas veido dzīvi šobrīd. Lai saprastu tagadni, ir jāsaprot pagātne.” Diemžēl tā atkārtojas.
Nesagaidīja atbrīvošanas atļauju
Pie piemiņas akmens izsūtītajiem Liepā Cēsu novada izpilddirektors Kaspars Auziņš, uzrunājot klātesošos, teica: “Kā ik gadu 25. martā mēs noliecam galvu to cietušo priekšā, kuri bez vainas un tiesas nakts vidū tika izrauti no mājām un aizvesti nezināmās tālēs. Tas bija noziegums, genocīds. Vēl pirms mēneša mēs nespētu noticēt, ka šodienas Eiropā arī var notikt genocīds. Tagad redzam, ka tā ir realitāte. Mēs esam atguvuši neatkarību, mēs esam Eiropas Savienības un NATO alianses dalībvalsts, Latvija ir drošībā. Tāpēc dzīvosim kā brīvi cilvēki, stiprināsim savu valsti, alianšu saiknes, savus bruņotos spēkus un būsim modri, lai neatkārtotos 1949. gads, lai neatkārtotos tas, kas šodien notiek Ukrainā! Dievs, svētī Latviju!”
Liepēnietis Aivars Vilnis, kurš aktīvi pēta mākslinieka Augusta Jullas devumu, dalījās ar informāciju par izsūtījuma dienu. Viņam blakus stāvēja Jānis Prūsis, kura tēvs Mārtiņš 25. marta dienā Augusta Jullas ģimenei, kura jau bija atvesta uz izsūtāmo savākšanas vietu, drosmīgi atnesa sarūpēto ceļam, lai gan nebija drošs, ka tādēļ arī pats netiks izvests līdz ar pārējiem. Aivars Vilnis sacīja: “Vēl šodien pārrunājām, ka tas bija ļoti drosmīgs solis, jo bija konkrēts cilvēku skaits, cik bija jāizved, bet, tā kā daļa ģimeņu, kas tika brīdinātas, paslēpās, tika paņemti cilvēki, kas sarakstā nemaz nebija. Tikpat labi Jāņa tēvs varēja būt tas, kuru paņem līdzi vagonā.”
Piemiņas brīdī klātesošo vidū bija arī viens no cilvēkiem, kuru no šīs stacijas aizveda uz Sibīriju, Jānis Marauskis: “Es biju viens no tiem, kurus 1949. gada 25. martā šeit sēdināja vagonos. Mūs atveda no Cēsīm, bija atvesti arī cilvēki no Smiltenes. Daudzus zemniekus atveda ar viņu pašu zirdziņiem. Mūsu ģimene nebija saistīta ne ar lauksaimniecību, ne ko citu, tikai tēvs bija paņemts jau 1945. gadā un izcieta sodu lēģerī. Izsūtīja visu mūsu ģimeni – vecotēvu, vecmammu, mammu un mūs, divus bērnus – mani un māsu. Man toreiz bija desmit gadu. Atceros, ka tad bija nedaudz vēsāks laiks nekā šodien, vēl vietām gulēja sniegs.”
“Druvai” izsūtītais pastāsta: “Pie vagoniem bija vaimanāšana, raudas, arī mana vecāmāte ieķērās karavīram ar šauteni mēteļa stērbelē un raudāja – šaujiet, ja es vainīga. Ešelons vienu nakti nostāvēja šeit, tad sāka kustēt uz plašo Krieviju. Bija dīvaina sajūta, esi mazs bērns, bet jūties kā ieslodzītais. Barakas, kur dzīvojām, bija apjoztas ar milzīgi augstiem žogiem un apvītas ar dzeloņstieplēm, mēs tikām brīdināti pie žoga neiet klāt, jo sargs šaus bez brīdinājuma. Arī maziem bērniem tur nebija nekādas atlaides, kā skola beidzās, brigadieris bija klāt, norādīja visiem darāmo. Mēs gan kādreiz ar draugu aizšmaucām makšķerēt, vilkām raudiņas un asarīšus.”
Pēc soda izciešanas tēvs pievienojās ģimenei. Pirmais dzimtenē atgriezās tieši Jānis Marauskis. Viņš teic: “Atgriezos 1955., 1956. gadā, jo skaitījos vēl mazgadīgais, apmetos pie krusttēva kādu brīdi Rīgā un pēc tam Cēsīs. Vecvecāki pa to laiku izsūtījumā nomira. Manu vecvecāku gaišākais sapnis pēdējos dzīves gados bija atdusēties dzimtās zemes klēpī kapu kalniņā, bet viņi tā arī nesagaidīja atbrīvošanas atļauju. Atbrīvošana atnāca pēc tam. Bet no kā gan var atbrīvot mirušu cilvēku? Vecāki atbrauca pāris gadu vēlāk, jo gaidīja, kad māsa Tomskā pabeigs tehnikumu. Viņi piemetās dzelzceļnieku mājiņā pie Melturu pārbrauktuves pie tēva brālēna. Es tajā laikā jau biju pabeidzis vidusskolu un iestājies jūras skolā. Pēc skolas pabeigšanas mani gan nelaida strādāt uz ārzemēm, vārti man atvērās tikai Atmodas laikā. Apgūto arodu strādāt varēju sākt vecumā, kad citi jau kāpj krastā. Bet piecus gadus paguvu izbraukt jūrā, par ko liels prieks, tad sajutos kā brīvs cilvēks.” Izsūtītais arī ar saviem bērniem dalījies piedzīvotajā, bet bērni jau teic, ka ir laiks doties uz priekšu, nevis skatīties atpakaļ.
Vēsture ir jāmāca un jāskaidro
Pie 1941. un 1949. gados izsūtīto Nītaures iedzīvotāju piemiņas akmens pagasta centrā 25.martā piedalījās Nītaures Mūzikas un mākslas pamatskolas audzēkņi un pedagogi, apkaimes cilvēki, kopā vismaz 30 dalībnieki. Piemiņas brīdī muzicēja Rihards Vītols kopā ar pūtēju orķestri “Cēsis”, runāja Cēsu novada Amatas apvienības pārvaldes pārstāvis Māris Timermanis, vides gide, novadpētniece nītauriete Dace Eipure, evaņģēlists Artūrs Bogdanovs, un bija iespēja izteikties katram, kurš vēlējās veltīt vārdus deportācijās cietušajiem. D.Eipure “Druvai” pastāstīja, ka Nītaurē vairs dzīvo tikai trīs deportāciju piedzīvojušās personas.
D.Eipure atzīst, ka piemiņas akmens, ko komunistiskā genocīda upuriem veidojis tēlnieks Matiass Jansons, kļuvis par vietu, kur notiek dažādi atceres pasākumi, tai skaitā arī brīži, solidarizējoties ar notikumiem Ukrainā. “Šie brīži ir ļoti svarīgi, 1941. un 1949.gada notikumus nedrīkst aizmirst. Mēs esam bijuši tādi miegaini, tā kā piemirsuši par to, kas savulaik noticis, bet vēsture ir jāskaidro,” atceres pasākumu nozīmīgumu skaidro Dace Eipure.
“Par politiku, par to, kā okupācija vispār notika, manuprāt, runā ļoti maz. Citiem tas ir aizmirsies, vēl dažiem šķiet, ka padomju laikos dzīve bija ļoti laba. Bērni ir jāizglīto par vēsturi, arī par to, kas notiek Ukrainā – par karu, bērniem par to ir jāstāsta,” uzsver D.Eipure.
Komentāri