Cēsu Centrālās bibliotēkas izstāžu telpā vairāki skapīši ar atvilktnēm. Katru atverot, atklājas dokumenti, fotogrāfijas, avīžu raksti…
Tā ir Latvijas Bankas simtgades ceļojošā izstāde “No Ventspils līdz Valkai. Latvijas Banka novados (1922.–1940.)” , kas vēl divas nedēļas apskatāma Cēsīs.
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks atklāšanā atgādināja: “Gadu gaitā Latvijas Bankas funkcijas ir mainījušās, tāpat arī nauda. Tagad Latvijas Bankai ir tikai viena filiāle. Latvijas Bankas uzdevums nav mainījies – strādāt visas Latvijas labā, būt spēcīgai, efektīvai, lai palīdzētu Latvijai kļūt turīgākai. Atskatoties vēsturē, domājam par šodienu un lūkojamies rītdienā.
Varam lepoties, ka mums ir sava nauda, nu jau eiro, mēs esam daļa no Eiropas un strādājam, lai izveidotu jaunu naudu – digitālo. Tas nenozīmē, ka nebūs skaidras naudas, ar digitālo eiro ejam pretī sabiedrības vajadzībām, jo tehnoloģijas ir attīstījušās.”
Latvijas Banka simtgadē sabiedrībai sagādājusi dāvanu, kas noteikti ieinteresēs tos, kurus saista vēsture. Veikts apjomīgs pētījums par Latvijas Banku starpkaru periodā no 1922. līdz 1940.gadam, izveidota ceļošā izstāde.
“Izstāde nav Bankas sasniegumu atspoguļojums. Fotogrāfijās, dokumentos, avīžu rakstos katrs pats var izlasīt vēstures stāstus. Par to, kā veidojās, attīstījās Latvijas Banka, kādi cilvēki un kā strādāja, kāda bija Bankas loma valsts un ikkatra iedzīvotāja ikdienā,” stāsta izstādes kuratore Sandra Vīgante.
Vēstures zinātņu doktore Ineta Lipša ieskicēja Latvijas Bankas pirmsākumus, piebilstot, ka ne vienam vien rodas jautājums, kāpēc gan brīvvalstī bija jāpaiet četriem gadiem, lai izveidotu savu Banku, ko sauca par finanšu nervu. “Viens iemesls – Neatkarības karš. Jau 1918.gada nogalē sprieda par to, ka valstij nepieciešama sava banka, nākamajā gadā tapa likumprojekts, sekoja Bermontiāde. Bija ideja, ka Latvijas Banka būs kā privāta banka, kurā divas trešdaļas akciju piederētu Latvijas iedzīvotājiem, pārējās ārzemju finansistiem. Pēc kara iedzīvotājiem naudas nebija, diplomāti meklēja investorus. Viņu prasības bija drakoniskas – pat uz vairākiem gadu desmitiem monopoltiesības uz mežiem, linu izmantošanu. Sarunas bija garas, bet rezultāts nepieņemams. 1921.gadā Finanšu ministrijas darbinieks Aleksandrs Kārkliņš kopā ar nacionāli noskaņotu uzņēmēju grupu izstrādāja ideju, ka dibinās valsts banku ar emisijas tiesībām, kādu nebūtu privātbankai,” vēstures ieskatu sniedz I.Lipša. Četrus gadus valsts finanses pārvaldīja Valsts kase un Valsts krājkase, no tām izveidoja Latvijas Banku.
1922.gada 1.novembrī Latvijas Banka sāka darbu. To pārvaldīja padome un valde. Padome politiska, par vadītājiem bijuši dažādi domājoši vadītāji, valde – profesionāļi, pirmie bijušie Valsts kases un Krājkases vadītāji.
Atšķirībā no mūsdienām tolaik Latvijas Banka izsniedza kredītus attīstībai. Darbojās diskonta komitejas, kurās iesaistījās sabiedrības pārstāvji, uzņēmēji, viņi vērtēja, kam piešķirt kredītu, sagatavoja raksturojumu, to nosūtīja Bankai Rīgā lēmuma pieņemšanai.
S.Vīgante vērš uzmanību dažādām bankas aktivitātēm. “Kad cēla Ķeguma spēkstaciju, banka piesaistīja iedzīvotāju līdzekļus. Te mūsdienu reklāmas un mārketinga speciālistiem ir, ko mācīties, kā uzrunāt sabiedrību, pacelt patriotismu,” saka S.Vīgante.
Izstādē ir liela karte, kurā redzams, ka starpkaru laikā Cēsīs un tikai tagadējās lielajās pilsētās Bankas filiālē veica ne tikai iekšzemes, bet arī starptautiskos darījumus. Kartē parādītas 24 filiāļu 47 pārvaldnieku un priekšnieku dzimtās vietas, visvairāk no Zemgales, Sēlijas un Vidzemes. Tas dod raksturojumu tā laika sabiedrībai, izglītības līmenim.
Paverot vairākas atvilktnes, var izlasīt par Latvijas Bankas filiāli Cēsīs. Tā savulaik strādājusi tagadējā bibliotēkas ēkā, tad uzcēla jaunu ēku Raunas ielā, kur banka bija gadu desmitus, bet tagad tur strādā pašvaldības nodaļa un Valsts zemes dienesta nodaļa.
Latvijas Bankas Cēsu nodaļu no 1924. līdz 1939. gadam vadīja Matīss Bērziņš. Viņš bija gan izcils vadītājs, gan aktīvs sabiedriskais darbinieks – Cēsu un Latvijas patriots. Viņš bija cēsnieku cienīts baņkieris. S.Vīgante atvilktnē rāda kādu dokumentu, ko Cēsu filiāles pārvaldnieks raksta vadībai Rīgā. “Pavasarī, iesākot mūsu nodaļas jaunās ēkas būvi, direktors Kambala man uzdeva kārtīgi uzraudzīt būves noteikumu izpildīšanu un padomes priekšsēdētājs stingri noteica raudzīties, lai neatkārtotos atgadījumi, kad pēc pieciem gadiem atkal būtu jāceļ jauns nams, kuru uzdevumu es pēc labākās iespējas un sirdsapziņas centos pildīt, un par katru nepareizību vai kļūdu darīju uzmanīgus bankas darbiniekus. 18.septembrī uzņēmējs Pētersons tehniķa Dreimaņa un skulptora Veides klātbūtnē man rupjā kārtā uzbruka, teikdams, ka viņš, tas ir Pētersons, šajā jaunbūvējamajā namā esot saimnieks un noteicējs. Es te varēšot nākt tikai tad, kad viņš būšot atdevis man atslēgu. Ievērojot sacīto, laipni lūdzu Bankas valdi mani pret Pētersona huļigāniskām rupjībām aizsargāt, man izpildot uzticētos dienesta pienākumus.”
Izstādē arī avīžu ziņas gan par Cēsu nodaļā notikušo, ka, piemēram, divi kungi aizmirsuši cepures, gan dažādiem notikumiem citviet, ieskaitot krāpšanas un pārpratumus.
“Izstāde ir ļoti vērtīga, un Cēsis ir viens no pieturas punktiem. Kartē redzam, cik daudzi vidzemnieki strādājuši bankā, kāda Cēsīm bijusi loma valsts tapšanā,” vērtēja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš. Izstādē izmantoti arī Cēsu muzeja materiāli.
Cēsu Centrālās bibliotēkas direktore Natālija Krama pauda gandarījumu, ka Latvijas Bankas simtgades izstāde skatāma bibliotēkā. “Izstādes iekārtojums uzrunā jauniešus. Tas ir svarīgi, jo vecākas paaudzes, kas interesējas par vēsturi, jau tāpat te noteikti atradīs daudz interesanta,” atzina N.Krama.
Pēc izstādes atklāšanas Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks tikās ar Cēsu novada uzņēmējiem un pārrunāja finanšu aktualitātes pasaulē un Latvijā.
Komentāri