Šodien Starptautiskā dzimtās valodas diena. Par latviešu valodu saruna ar Latvijas Universitātes profesori, literatūrzinātnieci, folkloras pētnieci Janīnu Kursīti.Viņa vairākus mēnešus ir arī Saeimas deputāte, kur pārstāv Pilsonisko savienību.
– Kāda ir latviešu valodas vieta Eiropā? Kāpēc Latvijā latviešu valoda jāaizsargā ar likumu?
– Latviešu valodas vieta Eiropā nav ne liela, ne maza. Liela tā vismaz pagaidām nevar būt, jo, pirmkārt, tajā runā samērā nedaudz cilvēku, otrkārt, latvieši ne tik sen ieguvuši neatkarību un vēl nesenāk to atguvuši atpakaļ pēc garāka okupācijas posma. Valoda var pilnvērtīgi attīstīties, ja tai ir valsts valodas statuss. Taču latviešu valodas vieta arī nav niecīga, ja salīdzina ar daudzu citu valodu stāvokli Eiropā un pasaulē. Mums nav iemesla krist pesimismā, bet nav iemesla arī sēdēt, salikušiem rokas klēpī. Mūsu valodu, tāpat kā mūsu kaimiņu – lietuviešu un igauņu valodas – apzināti vai neapzināti apdraud divas valodas. Viena – krievu valoda tāpēc, ka tā visus 50 okupācijas gadus bija dominējošā visā PSRS un visi to pārvaldīja. Krievijai ir daudz lielākas finanšu iespējas nostiprināt savu valodas telpu ar plašsaziņas līdzekļiem. Salīdziniet, cik programmu kabeļtelevīzijā ir krievu, cik latviešu valodā, un ar to viss būs pateikts. Angļu valoda kļuvusi par pasaules saziņas valodu numur viens. Pasargāt latviešu valodu šajā divu lielo pastāvīgā klātbūtnē un spiedienā var tikai ar valsts valodas likuma palīdzību, bet, protams, arī ar mūsu visu gribu runāt savā valodā un saglabāt to. – Vai cilvēku skaits, kuri runā latviski, iet mazumā? Latviešu kopienas citās zemēs kā valodas saglabātājas – vai tas mūsdienās ir iespējams? – Nav ko bāzt galvu smiltīs kā strausam un atkārtot, ka ar mums viss ir labi. Ar mums nav labi. Katrs no mums apkārtnē pazīst latviešu ģimenes, no kurām daļa vai pat pilnā sastāvā ir aizbraukušas darba meklējumos uz citām zemēm. Vai Īrijā, Itālijā un citās zemēs, kur jauno latviešu emigrantu ir pietiekami daudz, latviešu valoda saglabājas? Daļēji jā – ir svētdienas skolas, spēlē teātri, internetā lasa latviešu avīzes. Bet jūs man piekritīsiet, ka tā nav pilnvērtīga valodas saglabāšana, jo ļoti drīz emigranti daudzas lietas sāk saukt attiecīgās mītnes zemes valodā, tām vienkārši latviski piemirstas nosaukumi vai latviešu vārdi neliekas tik piemēroti jaunajai dzīves situācijai.
Kopā ar universitātes studentiem nu jau desmit gadus braucam ekspedīcijās uz bijušajām latviešu kolonijām Sibīrijā, Baltkrievijā, Lietuvā. Esmu vairākkārt bijusi ASV, Zviedrijā, Vācijā un citās rietumu zemēs, kur pēc otrā pasaules kara izveidojās lielas latviešu kopienas. Tāpēc, ka tā bija politiskā emigrācija, latvieši rietumos daudz spēka ieguldīja latvietības, arī valodas saglabāšanā. 1989.gadā, kad pirmoreiz biju Amerikā, ciemojoties pie sava onkuļa Bafalo, pārsvarā visi vecākās un vidējās paaudzes latvieši runāja samērā labā latviešu valodā, arī jaunākā paaudze, kaut sliktāk, bet centās runāt latviski. Tāpat arī Medisonā, Kalamazū, Čikāgā, Ņujorkā, Vašingtonā un citur, kur gadījās būt. Pērn biju 3×3 nometnēs Garezerā un Katskiļos, kur iepriekš biju
tieši pirms desmit gadiem. Gan nometnieku skaita, gan valodas līmeņa ziņā, lai cik pašaizliedzīgi latvieši to censtos saglabāt, noticis jūtams kritiens. Otrā pusē – Krievijā un Baltkrievijā, uz kurieni latvieši devās labākas dzīves lūkoties 19.gadsimtā, valoda tikpat kā zudusi. Svešatnē var divas, trīs, četras paaudzes uzturēt valodu, bet tad tā izkūst spēcīgākajā, kurā rodas jauni vārdi, kas ir noderīgāka plašākā apritē. Ja tas mūs var mierināt, tā izzuda lībiešu valoda Latvijā. Vēl pirms otrā pasaules kara Kurzemē mājās runāja lībiski, Vidzemē lībiešu valoda pazuda krietni senāk. Latvieši nerepresēja lībiešus par viņu valodu, bet latviešu valoda kļuva Latvijā par prestižāku, par modernāku, perspektīvāku, lībieši – kaut ar sāpīgu sirdi – pārgāja uz to.
– Latviešu valoda piesārņojas ar svešvārdiem, valoda attīstās, radot latviskas cilmes vārdus terminiem citās valodās. Kā jauni vārdi iedzīvojas?
– Nav ideālas valodas, kurā neienāktu citas valodas vārdi, tāpat kā nav cilvēka, kas neietekmētos no apkārtējās vides. Tikai – cik lielā mērā. Ja cilvēks visu, kas pašam, atmet un pārņem no viena, no otra, trešā, tad tā cilvēka nav, viņš kļuvis par neko. Lai attīstītos, vajag meklēt sevī un ņemt no citiem, bet, ja tā var teikt, pārgremojot. Eiropas tautas pārgremojušas latīņu valodu medicīnā, tieslietās, politikā, pievienojot katra arī savu artavu klāt. Mums medicīnā gan latīņu, gan vācu vārdu papilnam. Vai tagad būtu jāizskauž slimnieks, slimnīca, kas ienākuši no vācu valodas? Diez vai, tikai varētu paskatīties, vai nevar vismaz blakus lietot pašu senos vārdus. 1768.g. Jākoba Langes tulkojumā iznāca P. Vildes grāmata „Latviešu ārste”, kur diezgan daudz latviešu vārdu medicīnā. Guļošs slimnieks ir guldenis. – „Neviens tev, guldeņam, pulverus (ne) danesīs.” Trums, augonis tiek saukts par budzi, kas arī vecs latviešu vārds. Grēmas ir ēdokslis, bet pētīt, izmeklēt ir tīkāt, slimība ir vaina -„Vainas /../ labi jāpārtīkā.”
Ar jauniem vārdiem ir kā ar jaunu modi – citi to pieņem ātri, citi paliek pie pierastā. Vislabāk jaunvārdi iedzīvojas, ja tos savos darbos lieto tautā spilgti rakstnieki. Raiņa 20. gadsimta sākumā par neparastiem, jauniem uzskatītie vārdi daudzi iegājās mūsu valodā, turpretī Janševska ļoti bagātā leksika vairumā gadījumu palika viņa grāmatās kā kultūrvēsturisks piemineklis. Anšlavs Eglītis prata atdzīvināt valodu – burzīties, draugoties, priekoties, krēsla paroces, zieža – par krēmu, aizauss – par perifēriju, nomali, un vēl citus vārdus savos romānos ieviesa viņš. Bet mums, gan rakstniekiem, gan nerakstniekiem, tā lieta jāturpina, pat ja no 100 vārdiem tikai viens ieietos, arī tas nav maz. No pēdējo gadu jaunvārdiem man patīk mēstule – angliskā spama (atkritumu informācija e pastā) vietā.
– Sarunvaloda uz ielas reizēm ir drausmīga. Kāda latviešu valoda skan akadēmiskā vidē, varas iestādēs? Kā runā deputāti? – Uz ielas jārunā kā uz ielas, ne tā kā skolā vai pašvaldībā, jo valodai, paldies Dievam, ir dažādi stili. Jo vairāk stilu valodā, jo valoda dzīvotspējīgāka. Padomju laikā gribēja piespiest, lai rakstnieki raksta pareizā, oficiālā valodā, bet kam tāda valoda literatūrā, ja varoņi par savu mīlestību vai mājas lietām runā kā tribīnē uzkāpuši. Valodai jābūt elastīgai. Deputāti, cik esmu paspējusi novērot, runā dažādi. Mani viņi pārsvarā uztver kā valodnieci, ne folkloras vai literatūras pētnieci, tāpēc gan nopietni, gan nenopietni uzdod jautājumus par valodu un arī pavelk uz zoba. Tā Raimonds Pauls: „Kursītes kundze, kā ir pareizi – pietaisīt vai aiztaisīt durvis?” Uz ko blakus stāvošā deputāte Ilma Čepāne tāpat ar dzirkstīgu smaidu acīs pārķēra Paula jautājumu ar savējo: „Kā ir pareizi – jautājums paceļas vai nolaižas?” Kādā uzstāšanās reizē teicu, ka pozīcijas nostāja par pievienotās
vērtības
nodokļa
paaugstināšanu grāmatniecībā ir stulba šī vārda senākajā nozīmē, proti, akla. Tautas partijas deputāte Anta Rugāte bija meklējusi vārdnīcā, vai tā ir. Ir tā. Bija pat tāds tautas teiciens: „Skat, stulbais, kā klibais danco!”
– Vai skolās pietiekamā līmenī iemāca latviešu valodu? Vai jaunatnes valoda nekļūst aizvien primitīvāka?
– Jaunatnes valoda kļūst primitīvāka tādā pašā pakāpē kā vidējās un vecākās paaudzes valoda, jo jaunie valodu uzsūc ģimenē, skolā, televīzijā, žurnālos, kur valodas modeli piedāvā vidējās un vecākās paaudzes cilvēki. Skolā, man liekas, daudz kas atkarīgs no skolotājiem. Cēsnieki šai ziņā var būt mierīgi – viņiem ir lieliski latviešu valodas skolotāji.
– Kā filologs jūtas Saeimā? Vai iedibinātajā mašinērijā spējat strādāt pēc sirdsapziņas? – Es spēju strādāt pēc sirdsapziņas, bet nomoka tas, ka ļoti maz spēju ko mainīt, jo opozīcijas priekšlikumos pagaidām ļoti maz ieklausās pēc būtības. Pavisam nesen piedāvājām mainīt uz leju PVN lauku tūrismam, atjaunojamiem enerģētikas resursiem, grāmatām. Neviens klaji neiebilda, bet pozīcija balsoja atturoties un lēmuma pieņemšanai pietrūka balsu (37 par, tikpat atturas, pret 6). Kaut arī mana pieredze Saeimā izmērāma pāris mēnešos, tomēr nevaru nejust, ka opozīcijas spēks pieaug un ka pakāpeniski lietas var mainīt. Cita lieta, ka pārveidošana pakāpeniski Latvijai neder, jo esam katastrofiskā ekonomiskā situācijā. Bet visu lietu izsišana no sliedēm diez vai arī ir tas labākais. Pirms kādas nedēļas skatījos mājas lapā „Glāb valsti”, ko cilvēki piedāvā par glābējiem. Ir, protams, arī sakarīgi uzņēmēji, enerģiski tautsaimnieki, bet, ja redzu sarakstā augstā vietā hokejistu Oļegu Znaroku kā valsts glābēju, tad nudien jāpaliek pie domas, ka zināms ļaunums ir varbūt nedaudz, bet labāks, nekā nezināms. Ātrumā vēlot, no jauna mēs atkal varam paklupt uz tā paša grābekļa, bet nedaudz citā vietā uzliktai ēsmai.
Komentāri