Gunas Rukšānes grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir stāsts par pazīstamo mūziķi, baznīcu jumtu atjaunotāju, ērģelnieku, Atmodas laika notikumos vienmēr klātesošo dziesminieku. Stāsts ne tikai par viņu, arī laiku, kas viņu veidoja, kuram bija jāpiemērojas, jāstrādā un jādzīvo.
Grāmata par draugu
– Kas pamudināja rakstīt par Haraldu Sīmani?
– Par ko tik neraksta? Man viņš ir mīļš. Varbūt jaunības atmiņas, trīs gadus, kamēr Haralds kopā ar Arvīdu Ulmi, Vitāliju Kolomejevu un Valdi Atālu atjaunoja Cēsu baznīcas torni, biju viņu bariņā. Viņam šis laiks bijis ļoti nozīmīgs. Arī man, kaut tikai mazs laika nogrieznis mūsu dzīvēs. Ziemassvētkos uzzināju, ka viņam tuvojas 70.jubileja, tad arī nopietni pieķēros rakstīt, bet doma jau bija pirms gadiem četriem. 12.martā manuskripts bija gatavs. Darbu turpināju kopā ar redaktori Ināru Elbreti, kura palaboja kļūdas. 1.aprīlī manuskriptu atdevu Andai Nordenai maketēšanai un 12.jūnijā grāmatu varēju uzdāvināt Haraldam Sīmanim.
Lai rakstītu par cilvēku, sirdij jāstāv klāt. Haralds man ir tuvs. Tāpat viņa mūzika ar savu neizsmeļamo dziļumu. Par viņu bija viegli rakstīt.
Citreiz daudz laika prasa materiāla vākšana. Ar Haraldu runājāmies tikai divas dienas, bet ar viņam nozīmīgiem cilvēkiem vien pa telefonu, jo satikties nebija iespējams. Daži gan atmiņas uzrakstīja paši.
– Lai cik labi pazīsti cilvēku, visu tāpat nekad neuzzināt. Ko pārsteidzošu uzzinājāt par Haraldu Sīmani?
-Nekā tāda nebija. Tiesa, nebiju domājusi, ka viņš ir tik visu piedodošs un nevienu nenosoda. Reti kurš cilvēks spēj runāt bez negācijām. Nav jau Haraldam bijusi zelta dzīve un joprojām nav. Viņš nesūdzas, saņem minimālo pensiju, dzīvo pieticīgi, raksta mūziku. Ar viņu ir viegli runāt. Ir taču tā – kaut arī cilvēku pazīsti, ne vienmēr sarunās viņš ir atklāts. Katram mums ir sava Mēness tumšā puse. No tēva, kurš Cēsīs bija apbrīnojams cilvēks, amatnieks, Haralds saņēmis to vērtīgāko – prasmi saglabāt tīru dvēseli. Viņš ir patiess un nenopērkams. Viņš ir pats. Viņam nauda dzīvē nav tā svarīgākā, jo ir daudz kas daudz vērtīgāks, ko nevar nopirkt.
– Kādu gribējās citiem atklāt Haraldu Sīmani?
– Tādu, kāds viņš ir, kā dzīvojis bez uzspēles, patiesi. Haraldu precīzi raksturo mācītājs Gundars Ceipe: “Pamatā cilvēki ir salīdzināmi, bet ir cilvēki – parādības, un tādu ir maz. Haralds Sīmanis ar savu specifisko mūziku un cilvēcisko auru pieder pie tiem.”
Haralds Sīmanis par sevi saka: “Es neesmu revolucionārs. Viņš nav brīvs. Revolucionārs reaģē uz katru kustību, teicienu, uz visu. Manī ir dumpīgums. Un dumpīguma skaistums ir brīvība.” Viņš ir un paliek dziesminieks, dumpinieks, kurš, ja arī nav klāt, nekad nestāv malā, nevēro, viņš piedalās, neļauj mums ieslīgt pašapmierinātībā. Viņa mūzika neļauj nedomāt.
– Šodien jaunākā paaudze var neizprast, kas ir dziesminieks. Kā viņiem to paskaidrot?
– Cits aizraujas ar boksu, cits ar paukošanu, cits spēlē dūdas. Muzikālā gaume ir dažāda. Pieņemu, ka arvien vairāk jauniešu tomēr jūt un jutīs dziesminieka individuālo vēstījumu. Ja vēl mediji atzīs to par vērtību, tad arī jaunieši gribot negribot ieklausīsies. Sadzirdēs. Gan mūziku, gan saturu.
– Ir gandarījums par grāmatu?
– Jā. Reti kad par savu darbu varu tā teikt. Arī vīrs atzina, ka šī ir mana otra labākā grāmatā. Pirmā, protams, ir par viņu. Katrs jau grāmatā meklē ko savu. Vairāki cēsnieki teikuši, ka grāmatā tā laika Cēsu ainava ir tik precīza, ka lasījuši un skatījuši kā uz delnas. Kaut grāmata ir par Haraldu.
Kad Haraldam prasīju, kā viņam grāmata patīk, atteica, ka uzzinot par sevi daudz ko jaunu. Tad domāju, kā es justos, turot rokās grāmatu par sevi. Tur taču visa dzīvē ir iekšā. Bet katra viena kaut kur satiekas ar citu. Ļoti gribējās tiem, kuri pazīst Haraldu Sīmani, par viņu atgādināt, kuri par viņu nezina, izstāstīt.
Iedvesmā radīta mūzika uzrunā
– Kā jūtas grāmatas varonis?
– Pamazām lasu un aizvien par sevi uzzinu ko jaunu.
– Vai grāmatā ir tādas vietas, kuras izlasot rodas domas, ka varbūt vajadzēja rīkoties citādāk?
– Nav gan. Vienmēr esmu bijis sava ceļa gājējs. Tāds esmu palicis.
– Vai pašam tā nebija liela uzdrošināšanās – atļaut rakstīt par sevi?
– Nē, jo Gunu pazīstu no 1975.gada, kad sākām atjaunot Cēsu baznīcas jumtu. Viņa zina, kas un kā notika. Viņa tolaik arī bija no tiem, ko Cēsīs īpaši nemīlēja.
– Kādas pašam Cēsis ir sirdī un prātā?
– Tā ir mana bērnības un jaunības pilsēta. Neko sliktu nevaru teikt. Pilsēta ir pārvērtusies. Baznīca atjaunota, ērģeles skan. Mēs bijām, varu teikt droši, haltūristi, kuri restaurē baznīcas torni. Sapratām, ka neviens cits to nedarīs. Tēvs uzkāpa augšā un pateica, ka ir par vecu, lai katru dienu kāpelētu. Mums nebija miljonu, nebija pat stalažu, nezinājām, kā to izdarīsim, kā viss notiks. Šī nama saimnieks Dievs mums palīdzēs.
– Kāds pašam bijis pēdējais laiks, kad nebija koncertu, iespējas uzstāties?
– Par koncertiem daudz nebēdāju. Ir mākslinieki, kuriem ļoti vajag publiku. Man nav 18 gadu, uz dēļiem kāpt negribas. Reiz bērns teica, ka brauks man līdzi uz koncertu, prasīju, ko tur darīsi, atbilde bija vienkārša – gribas pazīmēties. Tā diemžēl ir daudziem. Skumji par to, kas notiek Latvijā, kā strādā nevarošā valdība. 70.gados teica, ka tā ir diža stratēģija – padarīt cilvēkus par lietām. Tagad skatos, ka tā notiek. Kritušais eņģelis karo nokaujot, bet Kristus cīnās atdzīvinot. To mēs aizmirstam.
Dziesmas rodas. Kamēr no augšas tās man dod, rakstu. Varbūt pienāks brīdis, kad pateiks, ka pietiek.
– Kas nāk uz Haralda Sīmaņa koncertiem?
– Vispirms tie, kuri mani pazīst. Viņi zina, ko Sīmanis dzied. Man ir svarīgi cilvēkiem kaut ko pateikt, jo nedrīkstu viņiem atņemt tās trīs minūtes dzīves, kamēr skan dziesma. Pēdējā laikā aizvien vairāk koncertos redzu jaunāko paaudzi. Viņiem esmu pārsteigums – kas tas tāds.
Līdz ar ciparizāciju, lai sarakstītu dziesmu, vairs nevajag iedvesmu. Dziesmas netiek radītas, bet būvētas. Ja šai ir piekrišana, jābūvē nākamā. Man, lai radītu, vajag iedvesmu. Mums trūkst sociāli aktuālu dziesmu, tādu, kas kādu tēmu aktualizē, runā par to, kas cilvēkus uztrauc, par ko sāp. Bet sabiedrībā nav pieprasījuma pēc satura. Atceros, kā 80.gados stāvēju uz filharmonijas skatuves, zālē viens sēdēja izgāzies – esmu samaksājis, izklaidē mani. Tagad izklaide saista daudz lielāku sabiedrības daļu. Būtiskākais – tikai neliec domāt, neliec kustināt smadzenes. Svarīgākā kļuvusi izklaide. Tā ir priekškars tam, kurš piedāvā dziesmas ar saturu. Man svarīgi radīt un likt cilvēkiem domāt.
– Vai viegli atrast dziesmām vārdus?
– Jauno dzeju tāpat palasu, bet maz ko atrodu. Bet mums taču ir Treimanis – Zvārgulis, kuram tik mūsdienīga dzeja. Paņemot tekstu un izlasot, vērtēju, vai tas var skanēt, vai mani uzrunā, aizskar, vai arī ir tik spēcīgs, ka tam jāpaliek uz papīra. Mākslā nedrīkst melot. Esi, kāds esi! Ja tevi pieņem – labi, ja ne – arī labi, jo tas, ko esi uzrakstījis, nav domāts viņiem.
– Ko var gaidīt Haralda Sīmaņa mūzikas cienītāji?
– Visu laiku kaut kas jauns top. Ar Ilzi un Andri Gruntēm, Arti Orupu ierakstījām plati, būs arī ciparu variants. Rudenī var gaidīt. Ir vēl, ko ierakstīt. Aicina arī uz koncertiem. Biju Līgatnē, braukšu uz Kuldīgu, būs koncerts Rīgā. Tāpat baznīcās paspēlēju. Cēsu baznīcā piesēdos pie ērģelēm, tā īpaša sajūta. Divus gadus nebiju spēlējis Cēsu ērģeles, tā ir pacilātība, ko vārdos nevar pateikt.
Komentāri