Kā Latvijas valsts tika pie sava ģerboņa

15.jūlijā apritēja simts gadu, kopš pieņemts likums “Par Latvijas valsts karogu un ģerboni”. Cēsu muzejnieks, Dr.hist.    Tālis Pumpuriņš pētījis ģerboņa vēsturi un kopā ar projekta vadītāju Viju Rozentāli un mākslinieku Daini Andersonu Cēsu pilī iekārtojuši vēsturisko liecību izstādi “Latvijas ģerbonim – 100”.

No saulītes līdz lauvai un grifam

Pirmais Latvijas valsts ģerbonis tika izveidots drīz pēc valsts proklamēšanas, 1918.gada decembrī, tā autors ir tēlnieks Burkards Dzenis. Tajā attēlota sarkanā laukā uzlecoša saule ar 17 (vēlāk 19) pamīšus izvietotiem taisniem un lauztiem stariem, kas paceļas uz sarkana fona, saules centrā burts L un trīs zelta zvaigznes, apakšējā daļā zaļa zeme un izliekta sarkanbaltsarkana lente.

“Saules simbols bija tuvs karavīriem jau no 1.pasaules kara, krūšu nozīme tapa pēc Anša Cīruļa meta un ietvēra saules simbolu. Tas bija arī strēlnieku karogos,” stāsta T.Pumpuriņš un atgādina, ka pārveidots šis ģerbonis turpina dzīvot karavīru formās.

1920.gadā Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt Sat­vers­mi un līdz ar to arī apstiprināt karogu un ģerboni. Izrādījās, ģerbonis jāizveido atbilstošāks heraldikas principiem. Daļa Saeimas deputātu uzskatīja, ka saulīte ir pārlieku vienkāršota, ka tā ir kā emblēma. Heraldikas jautājumus uz­ticēja Satversmes sapulces Sat­versmes komisijai. Tās priekšsēdētājs bija Marģers Skujenieks, komisijā bija 26 deputāti. 1920.gada septembrī nolēma, ka jāizveido Heraldikas apakškomisija. Par tās locekļiem ievēlēja pazīstamus politiķus: M.Skuje­nieku kā priekšsēdētāju, Jāni Goldmani kā vietnieku un Ar­vedu Bergu. Viņi nolēma, ka māks­li­niekiem jārīko konkurss, lai izstrādā metus.

Izveidoja ģerboņa žūrijas komisiju, kurā bez trim deputātiem uzaicināja māksliniekus Ģedertu Eliasu un Rihardu Zariņu. No­vembrī izsludināja konkursu. Bija domāts, ka līdz janvārim Latvijai būs jaunais ģerbonis.

“Jau nolikumā bija    ietverts, ko komisija gribētu redzēt ģerbonī: Kurzemes, Zemgales lauvu, Vid­zemes, Latgales grifu, trīs piecstaru zvaigznes. Bija diskusijas, varbūt vajag četras, jo ir taču četri kultūrvēsturiskie novadi, bet palika pie trim.    Noteica, ko vēl varētu, nevis kategoriski, izmantot,” vēstures notikumus stāsta T.Pumpuriņš. Tālākais jau notika, kā pierasts latviešiem.

Mākslinieku aprindās ar tēlnieku Teodoru Zaļkalnu priekšgalā izcēlās protesti, ka tiek ierobežota mākslinieciskā brīvība. Komisija nonāca strupceļā, pieņēma, ka tomēr var brīvi veidot ģerboni. 1921.gada pavasarī  bija skaidrs, ka konkurss jāpagarina. R.Zariņš atteicās no žūrijas komisijas un pats piedalījās konkursā. Viņa vietā komisijā neviens no tiem, kuri kritizēja, negāja. Vienīgais, kurš piekrita, bija gleznotājs Kārlis Brencēns.
Kad noslēdzās konkurss, notika piedāvāto ģerboņu izstāde. “M.Sku­je­nieks bija izstrādājis kritērijus, kā vērtēs. Rezultāti bija bēdīgi – iesniegti 53 darbi, citos avotos norādīts vēl nedaudz lielāks skaits. Vispirms atlasīja tos, kas neatbilst nekādiem kritērijiem, palikušos vērtēja vairākās kārtās. Komisija atzina, ka gala spriedumu nevar pieņemt, un pieaicināja ekspertu Baltijas heraldikas jautājumos, Vidzemes bruņniecības bibliotēkas vadītāju Hermani Bruin­ingu. Nākamajā sēdē komisija secināja, ka neviens bez kardināliem pārveidojumiem neatbilst tam, lai kļūtu par valsts ģerboni. Taču budžetā bija paredzēta nauda godalgošanai, tad, kā protokolā ieraks­tīts, – “relatīvi labākajiem” piešķirt god­algas,” stāsta T.Pum­puriņš.

Pirmo vietu un 10 tūkstošus Latvijas rubļu piešķīra Vilhel­mam jeb Vilim Krūmiņam, 2. – Hermanim Varenam, 3. – studentam Heinriham Līram. “Presē bija ļoti negatīva kritika. M.Skuje­nieks ziņoja Satversmes komisijai, tā ieteica rīkot slēgtu konkursu, lai trīs četri mākslinieki, izmantojot neveiksmīgos darbus, izveido    ģerboni.    R.Zariņš izstrādāja pazīstamo ģerboni. Žūrijas komisija darbu beidza. 15.jūnijā Saeima balsoja par Latvijas ģerboni,” vēstures lappuses šķirsta vēsturnieks.

Kļūst par simbolu

R.Zariņš bija izstrādājis triju veidu ģerboņus: lielo valsts ģerboni, mazo un mazo papildināto.    Bija noteikts, kurš un kad katru drīkst izmantot. “Lai izmantotu lielo valsts ģerboni, bija jālūdz atļauja Valsts prezidentam. Pie­mēram, 1930.gadā, kad cēla Brā­ļu kapu vārtus, Brāļu kapu komiteja vērsās pie Valsts prezidenta, lai atļauj ievietot vārtos kaltu lielo valsts ģerboni,” stāsta T.Pum­puriņš un piebilst, ka    negatīvā attieksme pret jauno valsts ģerboni mākslinieku vidū nenorima. Vēl 1929.gadā    R.Zariņu kriti­zēja. Ģerboņa izmantošana nostiprinājās pēc 1934.gada maija valsts apvērsuma, tad kritika pieklusa.

Tad nāca 1940.gads, padomju un vācu okupācija.    Pēc kara nebija bēgļu ģimenes, kurai nebūtu kāda priekšmeta ar Latvijas valsts ģerboni. Tas bija visās latviešu sabiedriskās ēkās, tika izšūts, darināts kokā.

Kā tad īsti ir?

Vilis Krūmiņš arī nokļuva trimdā, sākumā Vācijā, tad Amerikā. Dzīvoja Ņujorkā, iesaistījās radošajā brālībā “Elles ķēķis”. Viņu bija apmeklējis viens no pazīstamiem trimdas rakstniekiem Teodors Zeltiņš. Sarunā V.Krū­miņš pastāstīja, ka piedalījies ģerboņu konkursā, saņēmis godalgu un cita starpā arī izmetis, ka R.Zariņš viņa darbā tikai nomainījis tautisko vainadziņu pret zvaigznēm un lenti apakšā sasējis mezglā.

Laikrakstā “Laiks” tika publicēts rakstiņš “Vientuļnieks miljonu pilsētā” ar apakšvirsrakstu “Cie­mos pie Latvijas valsts ģerboņa autora”. “Tas kļuva par atskaites punktu, ka ģerbonim ir līdzautors. 1959.gadā 90. jubileju atzīmēja R.Zariņa tuvinieki, un meita uzrakstīja, ka R.Zariņš ir ģerboņa autors. Trimdas aprindās sākās šūmēšanās – kā, īstais taču ir Vilis Krūmiņš. Tika atkārtoti publicēts T.Zeltiņa rakstītais. Trimdas akadēmiskajās aprindās sāka nostiprināties viedoklis, ka ģerboņa autors vai vismaz līdzautors ir Vilis Krūmiņš.

Dokumentos patiesība

Atmodas laikā, kad komisija, kuru vadīja akadēmiķis Jānis Stradiņš,    sāka spriest par valsts ģerboni, arī tai šķita simpātisks trimdas aprindu viedoklis par Vili Krūmiņu kā autoru vai līdzautoru. Tāds viedoklis nostiprinājās. Bija daudz diskusiju, kādam tad būt Latvijas ģerbonim. Atliek pašķirstīt 80. gadu beigu un 90.gadu avīzes. Virsraksti nudien nav tie glaimojošākie, kašķi notiek dažādās aprindās.

Kurš tad ir Latvijas ģerboņa autors? T.Pumpuriņš nepāprotami saka: “Protams, Rihards Zariņš. Izpētot vēstures materiālus, tos konfrontējot,    var precīzāk izsekot ģerboņa vēsturei.      Ir dokuments, to var redzēt arī izstādē, ka    M.Skujenieks ir parakstījis rīkojumu Satversmes sapulces kasei izmaksāt R.Zariņam par Valsts ģerboņa izstrādi. R.Zariņš    parakstījies, ka naudu saņēmis. Tas    dokuments bija starp Satversmes sapulces saimnieciskajiem izdevumiem, kur arī kvītis par iepirktiem sērkociņiem, lupatām šau­teņu stobru tīrīšanai.”

Cēsu muzejā ir novadnieka Kārļa Dzirkaļa savāktie materiāli par Rihardu Zariņu kā    ģerboņa autoru. “ Kārlis Dzirkalis bija labi pazīstams ar R.Zariņa ģimeni. R.Zariņa ģimene 1919.gadā dzīvoja Cēsīs, viņa dēls Jānis karojis Cēsu skolnieku rotā. K.Dzirkalis un J.Zariņš bija labi pazīstami. Materiālos var    labi izsekot visām diskusijām. Protokolos redzams – M.Skujiņš Saeimā referēja par ģerboni, bet ar koreferātiem uzstājās dzērbenieši, deputāti Markus Gailītis un Arturs Ozols, kurš bija Satversmes komisijas sekretārs. K.Dzirkalis vēl paguva izrunāties ar A. Ozolu. Saprotams, trimdā dokumenti nebija pieejami, pētīt bija sarežģīti.    Avīzē publicēts, ka V.Krūmiņam pirmā vieta, tas ir fakts, bet citu dokumentu nebija. Mums ir materiāli, ka tiem, kuri akceptēja V.Krūmiņu kā ģerboņa autoru,      nebija ne argumentu, ne dokumentu. Tika vākti materiāli nevis par to, ko paveicis V.Krūmiņš, bet gan kāds draņķis ir bijis R.Zariņš.

V. Krūmiņu trimdas vidē izprovocēja, un atkāpties nevarēja. Idejas uzturētājs bija mākslas vēsturnieks Jānis Krastiņš. Viņš ar K. Dzirkali bija vienas korporācijas biedri, un K.Dzirkalis negribēja nesaskaņas iznest ārā. Tad K. Dzirkalim tika sameklētas vainas, ka viņš, lūk, Ulmaņlaikā kaut ko nav darījis īsti pareizi.

Tātad 1956.gadā ir T.Zeltiņa raksts avīzē,    1959.gadā R. Za­ri­ņa meitas publikācija. K.Dzir­kalis laikraksta redaktoram El­mā­­ram Rudzītim pieprasīja, lai atsūta V.Krūmiņa vēstuli, kurā viņš raksta, ka “ģerboņa autors esmu es”. Vēstulē    tādu vārdu nav. Tos slejas ievadā uzrakstījis redaktors. V.Krūmiņš tikai pastāsta, kāds slikts cilvēks ir R.Zariņš, bet tas laikrakstā nav publicēts. V.Krū­miņš arī uzsver, ka viņš nezinot, ka R.Zariņš kaut ko būtu heraldikā darījis. Drīz pēc tam V. Krūmiņš nomira, un trimdas laikraksti rakstīja – miris ģerboņa autors.”

T.Pumpuriņš atzīst, ka ģerboņa vēsture pašam bijis interesants pētījums. Notikumos atklājas cilvēku ambīcijas, nenovīdība, neuzticēšanās – kā jau latviešiem, kad par kaut jāvienojas. “Varbūt atkal sāksies diskusija, kurš tad ir Latvijas ģerboņa autors,” ar smaidu saka vēsturnieks T.Pumpuriņš. Aizvien daudzos enciklopēdiskos avotos minēts, ka R. Zariņš radījis ģerboni kopā ar V.Krūmiņu.

Tepat līdzās

Daudzās fotogrāfijās izstādē redzams, kur kādreiz Cēsīs bijis Latvijas ģerbonis. Bijušajā rāts­namā pie griestiem bijis zīmējums, iespējams, tas aizvien noslēpts aiz apšuvuma. Savukārt Sv.Jāņa baznīcā ir vitrāža ar lielo valsts ģerboni. Tā necieta ne kara, ne padomju laikā. T.Pumpuriņš uzskata, ka mūsu ģerbonis ir korekts un grezns. D.Andersons atzīst, ka, veidojot izstādi, izpētījis ģerboni un tajā pamanījis  daudz sīkumu: “Esmu iemīlējis Latvijas ģerboni. Tas rada patriotisku sajūtu.”