Pensionāri pēdējā laikā visvairāk naudas tērē pārtikai, komunālajiem maksājumiem un medikamentiem.
Vairāki “Druvas” aptaujātie pensionāri neslēpa, ka viņu pensijas nesniedzas līdz janvārī valstī noteiktajam mēneša iztikas minimumam, kas ir 148 lati. Daži pensionāri atzina, ka savā algas dienā saņem mazāk par 100 latiem, citi ap 120 latiem mēnesī, bet iztikt palīdz bērni, mazbērni. Vēl darbīgie sirmgalvji priecājas, ka joprojām ir kopā ar savu otro pusīti. Kopējais ģimenes budžets ļauj dzīvot bez parādiem, kaut nedaudz naudiņas atlicinot arī veselības uzturēšanai un garīgām interesēm.
“Dzīvoju kopā ar bērniem, tāpēc cenu kāpumu tik spēcīgi neizjūtu. Man ar jaunajiem ir barters – viņi ļoti daudz strādā, es esmu sagādnieks un pavārs. Ēdam pie viena galda. Ja dzīvo viens pensionārs, tad ir grūtāk. Diezgan daudz tērēju līdzekļus veselībai,” sacīja pensionāre Maija Košareka un piebilda, ka pensionārus no pilnīgas izputēšanas glābj dzīves laikā sagādātais – dzīvojamā platība, mēbeles, apģērbs, kas nav novalkājies.
“Nav jau vērts gausties, bet, ja nopietni, tad situācija ir traģiska. Cenas kāpj maizītei, piena produktiem, ļoti strauji biezpienam, ko taču vajadzētu ikdienā lietot. Ja kaut ko vāru, tad nopērku piena pulveri un tā izlīdzos. Mēs mājās esam divi pensionāri un bērni arī palīdz, tāpēc cenšamies par dārdzību nedomāt,” vērtēja pensionāre Aina Skrastiņa, bet viņas paziņa Ieva Sērmaukša piebilda: “Pensionāri tagad skatīsies, vai var vēl iztikt, vai ne. Ja varēsim, vilksim tos galus kopā, ja ne, tad dosimies kārtējā lietussargu revolūcijā. Tikai šoreiz ar izkapti pār plecu un atbilstošo masku uz sejas.”
Tajā pašā laikā pensionāri neslēpj, ka, pat neuzklausot aicinājumus boikotēt piena produktu iegādi, viņi vairs nepērk sviestu, sieru, biezpienu, veselīgos skābpiena produktus, jo nevar to atļauties, ēdienkartes veselīgo pusi veido mājās izaudzētie dārzeņi un ogas.
“Es veikalos iekšā gandrīz neeju. Man viss ir, nekā nevajag, ēdu ļoti maz, lai nepaliktu resna. Tiešām domāju par to, kā jūtos, arī kā izskatos. Tagad ir svarīgi sakrāt, lai pavasarī varu atkal nopirkt dārzeņu sēklas, stādus. Tiešām ļoti daudz ēdu dārzeņus, kādreiz atļaujos augļus,” sacīja Lilita Mieriņa un piebilda, ka viņa labi saprot, par ko tagad runā valdības vīri, atzīstot, ka Latvija jau pārsniegusi Vācijas pārtikas preču cenu slieksni. Lilita vismaz pusi no gada pavada Vācijā, strādājot ģimenēs un apkopjot vecos cilvēkus. Viņa zina teikt, ka Vācijas sirmgalvju pensija ir ap 900 eiro, tāpēc dzīves līmenis un iespējas vecumdienās nav salīdzināmas.
“Mani kopjamie pat priecājas, ka, strādājot viņu mājās, es varu nodrošināt savu dzīvi. Jau piecus, sešus gadus šādi piepelnos. Tā bija mana izeja. Varēju Cēsīs māju uzčubināt, nokrāsot. No vienas pensijas – 98 latiem – taču neko nevarētu,” tā Lilita. Vēl pensionāri ir sašutuši, ka sadārdzinās arī medikamenti. Ja varētu, tad viņi aptieku durvis vērtu ļoti reti, bet ierasti vismaz 20 lati mēnesī jāatlicina zālēm, ja nepieciešamas arī procedūras, tad var nākties notērēt pat pusi pensijas.
“Asinsspiediena zāles jālieto regulāri, katru dienu. Bez siera vēl var dzīvot, bet bez tabletes ne,” sacīja Velta Dance un piebilda, ka viņa nav no cilvēkiem, kuri nepiedomā, kā saglabāt veselību, bet katram pensijas vecumā ir ne tikai viena, pat vairākas hroniskas kaites, ar kurām jāsadzīvo.
“Zāles ir ļoti dārgas. Man meita nopērk, uzdāvina un vēl pieskata, lai regulāri iedzeru. No otras puses, paldies Dievam, ka daudz nav jāpērk,” tā Ieva Sērmaukša, bet citi pensionāri zināja pat minēt piemērus, kā daži medikamenti gada laikā sadārdzinājušies par latu, diviem latiem par vienu oriģinālu.
“Man sirdī ir ievietots aparātiņš. Mēnesī vismaz 20 latus tērēju zālēm. Vīram arī zāles vajag. Tā aiziet lati 40. Zāļu cenas aug nepārtraukti. Divus medikamentus varu iegādāties ar atlaidi, pārējiem nav,” noteica Aina Skrastiņa.
Pirms kāda laika “Druva”, runājot ar lauku aptieku farmaceitiem, pārliecinājās, ka mazajās aptiekās daudzi pensionāri un arī ģimenes ar bērniem medikamentus pērk uz krīta. Esot lauku aptiekas, kurās, uzticoties saviem pircējiem, veidojas pat 300 latu liels melnais saraksts, kas sarūk vien pensiju un pabalstu izmaksas dienās.
Pilsētas aptiekās nav šādas situācijas, bet arī šeit farmaceiti nenoliedz, ka zāļu cenas mainās, kāpj pakāpeniski, bet uzsver, ka tas nav atkarīgs no aptiekas. Tās strādā, ievērojot valsts noteikto formulu, pieļaujamos koeficientus, pēc kuriem aprēķina medikamenta pārdošanas cenu. Protams, arī aptiekas strādā ar peļņu, bet iespējamais peļņas procents ir niecīgāks nekā, piemēram, pārtikas produktu veikalos.
“Bāzēs, kur medikamentus iepērkam, tie kļūst dārgāki, jo zāļu cenas paceļ ražotāji. Latvijā ražotajiem medikamentiem cenas paaugstinājušās, tās pieaug arī importētajiem. Lētāki ir Krievijā, Indijā ražotie medikamenti, kādus Eiropas valstīs gandrīz vairs nepiedāvā. Gan tāpēc, gan arī citu iemeslu dēļ Eiropā medikamentu cenas ir daudz augstākas,” situāciju vērtēja Cēsu Centra aptiekas vadītāja Dace Mačuka un paskaidroja, ka citās valstīs ir arī atšķirīga valsts kompensējamo medikamentu apmaksas sistēma. Proti, Latvijā apmaksā lētāko viena nosaukuma medikamentu, bet zāļu firmu piedāvājums ir plašs. Ja ārsts izraksta jaunākas paaudzes medikamentu, tad, pat ja pacientam rokā ir recepte, kurā noteikta simts procentu atlaide, var nākties cenas starpību piemaksāt. Un tā ir valsts attieksme, jo reti par zemāko cenu var iegādāties labāko medikamentu.
“Zālēm ir jābūt dārgām, jo tās nav maize vai konfektes. Tās ir jālieto tikai tik, cik vajag, tad, ja tā ir absolūta nepieciešamība, bet valstij jāgādā, lai būtu pareizs kompensācijas mehānisms. Cenas Latvijā sasniegs attīstītāko valstu līmeni, bet algas jau mums nav to sasniegušas. Pensijas nu nepavisam nepieaug atbilstoši tam, kā mainās cenas. Ir pensionāri, kuru pensijas joprojām neindeksē. Ar katru gadu trūkums aug augumā. Valsts nedrīkst dzīvot un attīstīties uz maznodrošināto rēķina. Tas cilvēkus dzen depresijā, viņi jūt, ka neko nevar grozīt savā dzīvē. Nav gudri necienīt vecus un slimus cilvēkus. Par viņiem ir jārūpējas valsts visaugstākajā līmenī,” rezumēja Centra aptiekas farmaceite Ilze Saulīte.
Komentāri