Jānis Sveikulis Stalbes centrā gan dzīvo, gan strādā.
”Pēdējos gados te dzīve kļuvusi labāka. Viss sakoptāks. Ir divi veikali,” stāsta Jānis un piebilst, ka vienīgi cilvēku pagastā un arī centrā palicis krietni mazāk. Kopš 1970. gada viņš ir stalbēnietis. Sācis strādāt kopsaimniecībā par traktoristu, tagad remontē SIA tehniku. ”Kolhozā katrs pats savu traktoru remontēja, tagad vīri strādā, es remontēju. Pats virpoju, metinu, daru citus darbus. Nav jau to traktoru tik daudz, tieku galā,” par ikdienas darbu stāsta Jānis Sveikulis. Viņš vien nosmej, ka jāstrādā ir, jo kas zina, cik gadiem būs jābūt tad, kad viņš varēs iet pensijā. Ar dzīvi Stalbes centrā un vispār viņš ir apmierināts. Arī kolektīvs, kurā strādā, labs. ”Nevaru iedomāties, kā būtu citādāk. Kā ir, tā jādzīvo. Tepat viss uz vietas ir. Ja kur vajag aizbraukt, autobusu pietura blakus. Vienīgais – lauksaimniecību valstī neieredz. Lūk, ar to gan nevaru samierināties. Latvijas laukos taču visos laikos cilvēki ir sējuši, pļāvuši, graudus un dārzeņus audzējuši. Nu vairs nevajag. Visu var ievest. Bet cilvēkiem taču darbu vajag, zemīte jāapsaimnieko,” domās dalās stalbēnietis Jānis Sveikulis. Vakaros viņš lasa avīzes, skatās televīziju. Arī tad dažkārt pārņemot dusmas un neizpratne, kā cilvēki var tik netaisni rīkoties. ”Politikā nemaisos, cik pa ausu galam dzirdu. Lai tie kungi darās, kā grib, ko tad tur var mainīt,” pārliecību pauž Jānis Sveikulis.
Ik rītu, uz darbu ejot, vīrs sevi uzmundrina, sakot: ”Šveiks dodas karā.” Kāpēc? Tas dzīvespriekam.
Komentāri