Latvijas karogi raud. 1941. gada 14.jūnija deportācijas aizvien sāp, tās neizdzēst no atmiņas.
Naktī uz 14.jūniju no brīvas valsts zemes izveda vairāk nekā 15 400 iedzīvotājus. 1941. gadā deportēja 0,78% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Liecības par šiem notikumiem, pārdzīvoto, salauztajām dzīvēm glabā dzimtas vairākās paaudzēs. Savos krājumos lietiskos priekšmetus, atmiņas vāc muzeji, lai nodotu nākamajām paaudzēm. Šodien Cēsu muzejā atklāj padomju represiju piemiņai veltītu izstādi “Esmu viens no jums…” . Izstādi veidojušas vēsturnieces Māra Baķe un Vija Rozentāle un mākslinieks Dainis Andersons.
“Izprast okupācijas laika notikumu traģismu var, tikai saskaroties ar tā laika liecībām: cilvēku atmiņu stāstiem, vēstulēm, dienasgrāmatām, piezīmēm. Lielie vēstures notikumi veidojas caur katra indivīda vēsturi, bet bieži vien mēs nepiešķiram tam pietiekamu nozīmību. Cilvēku pārdzīvojumi politisko represiju dzirnās katram ir bijuši dziļi personīgi, tos nav iespējams atspoguļot vēstures grāmatās, dažreiz tie paliek apslēpti pat tuvinieku acīm,” saka Māra Baķe un atgādina, ka izstādes nosaukums “Esmu viens no jums…” aicina caur konkrētu cilvēku likteņstāstiem sajust saikni ar it kā tālajiem okupācijas laika notikumiem: deportācijām, apcietinājumiem, ieslodzījumiem soda nometnēs. Izstādē ikvienu uzrunā fotogrāfijas no izsūtījuma, lēģeriem, trimdā un apcietinājumos darinātie priekšmeti, rakstītās dienasgrāmatas, dzejoļi, vēstules, dokumentālie materiāli.
Būtisks ir arī ieskats cēsnieku sadzīvē neilgi pirms okupācijas un pirmajā okupācijas gadā, tad traģiskajos 1941. un 1949. gada notikumos un citās politiskajās represijās.
“Šī nav pirmā izstāde, ko veidoju par represijām. Šo veidojot, nevar nedomāt par Ukrainu. Toreiz izveda, tagad var nogalināt, aizvest kaut kur, jo tajā brīdī esi neīstā vietā. Kā tādā situācijā mainās cilvēka domāšana, attieksme, kā tiek saglabāts patriotisms? Kādā vēstulē izsūtītais raksta, ka izsūtījumā sabojāta veselība, bet visvairāk sāp tas, ka tika izsūtīts nepelnīti, nesaprot, par ko, un tas grauž. Tie bija cilvēki spēka gados, nodibinājuši, attīstījuši saimniecības, uzņēmumus, nodibinājuši ģimenes, tikai dzīvot un strādāt, bet atnāk vara, kas ieliek lopu vagonā un aizved svešumā. Pret to, lai arī cik gadu pagājis, nevar palikt vienaldzīgs,” pārdomās dalās izstādes mākslinieks Dainis Andersons.
Izstādes veidotāja, vēsturniece Māra Baķe uzsver, ka izstāde nav par mūsu ciešanām, bet gan par spēku, par to spēku, kas, par spīti visiem smagajiem pārbaudījumiem, ir palīdzējis izdzīvot un saglabāt savu nāciju. Tas ir redzējums uz savu tautu nevis kā cietēju, bet uzvarētāju.
Izstādē fotogrāfijas, vēstules, avīžraksti izlikti uz planšetēm, kas ir kofera formā. “Muzeja krājumā ir trīs koferi, ar kuriem represētie atgriezās mājās. Tie ir liecinieki mājupceļam, ilgu piepildījumam par atgriešanos dzimtenē. Koferu dažādās šķautnes ir kā salauztās dzīves, kas atgriežas,” stāsta D.Andersons un piebilst, ka šajā laikā nevar nedomāt un nevilkt paralēles ar Ukrainu. Uz kofera kā cerība uzlikta saulespuķe. Turpat arī Polīnas no Mariopoles, kura patlaban dzīvo Cēsīs, zīmējumi. Vienā no tiem liels, balts putns sargā ligzdu, kurā divi putnēni, apkārt melni mākoņi, bet zem spārniem gaišums un mīlestība. Cerība un ticība.
Izstādē iekšlietu ministra Viļa Lāča rīkojums atgādina, kā padomju karaspēks ienāca Latvijā, fotogrāfijās padomju laika ideoloģijas atspoguļojums, un līdzās represēto fotogrāfijas, kurās gan dzīve brīvajā Latvijā, gan izsūtījumā. Arī rokdarbi un zīmējumi, kas tapuši tālu no dzimtenes. “Palielinot fotogrāfijas, cilvēku sejās var ieraudzīt emocijas, kuras, vienkārši uzmetot acis, var nepamanīt,” saka mākslinieks. D.Andersons rāda tagadējās mākslas skolas ēkas 1940.gada novembra fotogrāfiju. Virs ieejas jumtiņa novietota skulptūra “Strādnieks un kolhozniece”, redzami padomju karogi un arī Skolnieku rotas piemineklis. “Izstādē par Latvijas ģerboni bija redzama šī pati ēka, uz tās liels Latvijas ģerbonis, Latvijas karodziņi,” pastāsta D.Andersons. Tā cilvēku dzīvesstāsti savijas ar varu ideoloģiju, to vērtībām.
Vitrīnās priekšmeti, kurus, atgriežoties mājās, līdzi atveda izsūtītie. Gulaga nometnes ieslodzītā Ziedoņa Skujiņa bloknots glabā izteiktas maigas dvēseles, bet Ainas Liepiņas Skrapces slepus no cietuma uzrauga darinātie rokdarbi liecina par latviešu sievietes neizsmeļamo atjautību un talantu; ar savu stāstu uzrunā Hermaņa Jelēviča zīmētās Kemerovas apgabala nometnes apkārtnes ainavas.
Tā ir izstāde par vēsturi, notikumiem, kas sākās pirms 81. gada un turpinājās vairākas desmitgades.
“Ik pa laikam kādas liecības nonāk krājumā. Visaktīvāk tās nodeva 90. gados. Pirmā izstāde par represijām muzejā bija 1989.gadā. Tai represētie uzticēja ļoti daudz dažādu liecību, bet pēc tam paņēma atpakaļ. Tagad ne viens vien priekšmets vai atmiņas nonāk muzejā. Tās nodod tuvinieki,” stāsta muzeja krājuma glabātāja Dace Tabūne. Viņa atzīst, ka krājumā ir maz priekšmetu, jo maz ko varēja atvest līdzi, bet vairāki simti dažādu dokumentu, atmiņu stāstu, pierakstu, fotogrāfiju, zīmējumu. “Par 14.jūnija deportāciju materiālu nav mazāk kā par nākamajām, kā varētu šķist. Tad tika izsūtīti sabiedrībā pazīstami cilvēki, tie, kuri dzīvē bija daudz sasnieguši. Pētot viņu dzīvesstāstus, atklājas arī represijās piedzīvotais, citu atmiņas par viņiem,” stāsta D.Tabūne.
Pirmo izdevumu “Cēsu novada represēto iedzīvotāju piemiņai” muzejs izdeva 1991. gadā. Tā autore Māra Baķe. 2006.gadā iznāca M.Baķes sastādītais krājums “Atgūstot mūsu atmiņu”, kurā cēsnieku stāsti par padomju deportācijām Latvijā. Tad arī tapa ceļojošā izstāde, kas aktualitāti nav zaudējusi un aizvien ceļo pa Latvijas skolām un iestādēm dažādos novados.
“Gadu gaitā interese par deportācijām mainās. Brīžam tā ir lielāka, tad samazinās. Šis laiks Latvijas vēsturē tiek pētīts, rakstīti dažāda līmeņa darbi, sākot ar skolēnu un beidzot ar akadēmiskiem, zinātniskiem darbiem. Materiālus pētnieki meklē arī Cēsu muzeja krājumā,” pastāsta D.Tabūne un uzsver, ka tautas, daudzu tūkstošu cilvēku liktenis, netaisnība, varmācība un spēja tajā izdzīvot un nezaudēt savas zemes mīlestību arī pēc gadu desmitiem neatstās vienaldzīgas nākamās paaudzes.
Šodien atceres pasākumi notiek Cēsīs pie akmens dzelzceļa malā, Amatā pie Doļu svētakmens, Jaunpiebalgas stacijā, Stalbē pie piemiņas akmens, Raunas kapsētā, Drustos Piemiņas parkā, piemiņas vietā Zaubē.
Komentāri