Raunas pagasta “Dzērvēs” ir Māra Jākobsona trušu ganāmpulks, kurā mīt ap 300 garaušiem. Visi ir šķirnes truši ar labu gaļas iznākumu. Līdz konkrētām šķirnēm saimnieks nonācis pakāpeniski. “Sākumā mums bija krustojumi un dažādi jaukteņi, bet esam sapratuši, ka jāpāriet tikai uz tīršķirnes trušiem. Tagad lepojos ar Franču Auntrusi, Burgundu, Kaliforniju un Jaunzēlandes kā balto, tā sarkano trusi. Tie visi ir vidēja auguma gaļas truši, izņemot Franču Auntrusi, tā ir liela auguma šķirne,” stāsta saimnieks izrādot trušu fermu.
Tam, ka truši padodas apaļi un veselīgi, jāpateicas gan Māra ieguldītajam darbam, kas sev līdzi nes pieredzi, gan viņa dēla – veterinārārsta – zināšanām. Dēla uzdevums esot turēt trušus izcilā fiziskā formā, jo ne jau veltīgi viņš skolojies un gudras grāmatas lasījis.
Runājot par grāmatām, šur tur minēts, ka ar truškopību esot vērts nodarboties, sākot no 300 trušiem. Māris saka, ka tas gan atkarīgs no dažādiem faktoriem, kuru esamība vai neesamība padara komercdarbību izdevīgu vai vismaz ļauj strādāt bez zaudējumiem.
“Pirmkārt, ja ir lielāks ganāmpulks, nepieciešama sava kautuve, jo mājas kārtībā tālākai realizācijai trušus kaut nedrīkst. Otrs veiksmei svarīgs faktors ir noieta tirgus. Ganāmpulku pavairot var ātri, tā nav problēma, bet jādomā, kur gaļu realizēt. Mums ir izveidojusies stabila klientūra Rīgā un Cēsīs. Taču, ja grib iespraukties Rīgas restorānos vai veikalos, jābūt sertificētai kautuvei ar visām Pārtikas un veterinārā dienesta atļaujām. Ja nav, jāmeklē tuvākā kautuve, kas tādu pakalpojumu piedāvā,” saka saimnieks, pieminēdams, ka viņa saimniecībai tuvākā sertificētā kautuve, kurā kauj trušus, esot Madonā.
Trušu barošanai daļu barības saimniecība pērk, daļu izaudzē paši. Pamatā dzīvniekiem tiek dota spēkbarība un siens: “Ziemā truši tiek pie burkāniem un runkuļiem. Tos audzējam paši, bet zāli neviens mans trusis nav dabūjis. Galvenokārt tāpēc, ka man nav laika piepļaut tik daudz, bet vēl arī tālab, ka līdz ar zāli truši var dabūt visādas slimības. Sienu pērku no vietējiem zemniekiem, tā ir izdevīgāk un mierīgāk, nekā pašam skriet un nervozēt, kur ņemt tehniku un kā visu savest šķūnī. Vasarā es trušus divreiz dienā dzirdinu. Kad ir karstais laiks, tie ļoti grib dzert, it sevišķi mātes, kuras atnesušās. Tā ir obligāta prasība, kas jāielāgo.”
Ganāmpulku saimnieki atjauno no saviem garaušiem, iepērk tikai tēviņus vaislai. Svarīgs uzdevums saimniecībā ir pasargāt dzīvniekus no kaitēm. “Mūsu truši divreiz gadā tiek vakcinēti, jo tas, ka vienā naktī var aiziet bojā viss ganāmpulks, nav nekāds mīts, un tie nav joki. Paši to pieredzējām, kad gremošanas slimības dēļ truši mira viens pēc otra. Tāpēc, lai vēdera darbība būtu stabila, ik pa divām nedēļām pie ūdens dodam joda šķidrumu,” saka saimnieks, piebilzdams, ka tieši slimības ir galvenais iemesls, kāpēc viņš nepieļauj svešu truseņu viesošanos pie saviem trušu “puikām”.
Literatūrā minēts, ka četrus mēnešus vecu trusi jau var kaut, tātad gada laikā ganāmpulks nomainās trīs reizes. “Ja viss ir normāli – ir laba šķirne, viss kārtībā ar ganāmpulka veselību-, tad jā, trīs četros mēnešos trusis ir nobarots kaušanai. Lielākā daļa truškopju kauj trušus, kuriem gaļas iznākums ir 1,5 līdz divi kilogrami, es nekauju nevienu trusi, ja tam nav 2,5 un trīs kilogrami, jo tas nav izdevīgi. Uzskatu, ka trīs mēnešu vecs trusis ir nepieaudzis. Es trusi noturu līdz sešiem mēnešiem, un tad dzīvnieks ir īstajā kondīcijā,” uzsver Māris.
Pievēršot uzmanību truša gaļas cenām veikalos, jāteic, ka tas ir gaļas produktu dārgais gals. Saimnieks piekrīt: “Veikalā truša kilograms maksā 8,70 eiro, Rīgā pat 10 eiro un vairāk. Bioloģiski audzētu trušu gaļa ir vēl dārgāka – 12 līdz 14 eiro kilogramā. Man ir pastāvīgie kundes, uz lielākiem svētkiem es gaļu arī žāvēju. Tad vienā reizē kauju kādus 12 dzīvniekus. Truša gaļa ir izcila, žāvēta tā ir vēl garšīgāka,” saka Māris.
Runājot, cik maksā laba trusene, saimnieks atbild: “Tas atkarīgs no šķirnes. Pēdējā trušu mamma, ko nopirku, maksāja 45 eiro, un tēvs 50 eiro. Abiem ir labi ciltsraksti, šķirnei teicams gaļas iznākums. Taču dzīvniekus pirku Latvijā, ja brauc vaislinieku pirkt ārpus robežām, cena var aizsniegties pat līdz 100 eiro par trusi.”
Ieminos, ka pērnajā vasarā bija sludinājumi, kuros aicināja cilvēkus pieteikties trušu audzēšanai. Piedāvājums bija vilinošs – piešķirs ganāmpulku, uzstādīs būrīšus, iedos barību un nopirks gaļu. Viss šķita pārāk labi, lai būtu ticami, kur āķis? Truškopis šo pantiņu pazīst: “Tie ir lietuvieši. Ja kāds piekritīs, viņš tikai strādās, bet nenopelnīs neko. Mērķis ir “štancēt” trusēnus – seši metieni gadā. Nezinu, vai kāds vispār ir piekritis, bet beigu beigās audzētājam no solītās naudas nekā nav.”
Atvadoties paliekam pie secinājuma, ka, ar apdomu audzējot trušus, iegūst gardu diētisku gaļu, vērtīgu mēslojumu, estētisku gandarījumu un skaistas kažokādiņas. Diemžēl kažokādiņām gan neesot noieta, jo vairs nav tie laiki, kad dāmas pirka trušādas, no kurām darināt kažokus un cepures.
Komentāri