Turpinām lasīt cēsnieka Renāra Sproģa dienasgrāmatu, ko viņš raksta, atrazdamies tālajā Indijā, tās ziemeļu pilsētā Dharamsalā. Pirmajā vēstījumā bija stāstīts par neaizmirstamajiem piedzīvojumiem turpceļā un pirmajām dienām šajā pilsētā. Tagad nākamie piedzīvojumi.
6.marts. No rīta izbraucam uz Pendžabas štata galvaspilsētu Amritsaru, lai tālāk dotos uz Indijas – Pakistānas robežu. Attālums līdz Amritsarai ir 250-300 kilometri, taču šeit braukšanu rēķina nevis kilometros, bet gan stundās. Galamērķis tiek solīts pēc piecām stundām, taču brauciens izvērtās septiņu stundu garš, un Amritsarā iebraucām tikai ap pieciem pēcpusdienā. Braucot cauri vienam no pilsētas mikrorajoniem, sajutām nāsīs iecērtamies pamatīgu smaku. Ievēroju, ka mūsu brauciens turpinās gar kaut kādu upi, kura pēc nokrāsas un satura upē un tās krastos ļoti atgādināja mūsu pašu Siļķupīti pirms kādiem gadiem. Vienīgā atšķirība, ka upe apmēram reizes 20 platāka, līdz ar to arī smārds pamatīgāks. Šoferis pastāstīja, ka šī upe patiesībā ir konkrētā mikrorajona centrāla kanalizācijas sistēma. Pamanījām, ka no katras mājas tās krastos uz upi ved vai nu izrakts grāvītis, vai arī acīmredzot bagātāko māju īpašnieku zemē ieraktas trubas. Piebildīšu, ka arī Makleogandžā ir kas līdzīgs, proti, katras ielas abās pusēs atrodas vaļējas rensteles, kurās satek netīrie ūdeņi un tiek samesti atkritumi no mājām, viesnīcām, veikaliņiem. Vietējie iedzīvotāji pastāstīja, ka tagad Holivudas kinozvaigzne Ričards Gīrs šeit investējot milzu naudu , lai palīdzētu sakārtot šīs vietas infrastruktūru.
Atgriežamies pie ceļojuma. Neilgi pirms sešiem sasniedzam Indijas-Pakistānas robežu un ātrā solī steidzamies uz robežpārejas punktu. Tādi uz šo valstu robežas esot tikai trīs. Plkst.18 katru vakaru sākas svinīga ceremonija, kurā tiek nolaisti abu valstu karogi. Izrādās, uz šo notikumu pulcējas milzum daudz cilvēku, un visas tribīnes ir pilnas. Mēs pamanāmies iekļūt pirmajā rindā, lai labāk viss būtu redzams. Pats šovs (lai man piedod šo valstu iedzīvotāji) ir visai savdabīgs. Vidū abu valstu robeža, uz tās viens otram pretim mastos novietoti abu valstu karogi. Katrā robežas pusē izveidotas plašas tribīnes, pilnas laužu. Katrā robežas pusē darbojas pasākuma vadītāji, kuri izsauc saukļus, adresētus savai tautai. Piemēram, indietis mikrofonā skaļi sauc: “One day!” un publika atsaucas: “Hindustan!” Pakistānieši tikmēr skaļi svilpj. Tad Pakistānas puses šova vadītājs turpina iesākto procedūru, saucot: “One day!”, bet pakistānieši atbild: “Pakistan!”. Tagad svilpj indieši. Tā tas turpinās krietnu laiku. Pa vidu saucieniem pa laukumu abpus robežai maršē grezni tērpti abu valstu karavīri. Laikam šādi tiek celta tautas patriotiskā pašapziņa.
Pēc apmēram piecpadsmit minūšu šādas sasaukšanās pienāk brīdis, kad svinīgi un lēni tiek nolaisti abu valstu karogi. Šajā brīdī arī pūlis ir sasniedzis kulmināciju, un abās pusēs sākas tāda aurošana, ka krita ciet ausis. Tas bija patiesi grandiozs skats. Un šāda procedūra atkārtojas katru rītu, kad karogus paceļ mastā, un katru vakaru, kad tos nolaiž.
Tālāk mūsu ceļš veda uz viesnīcu, 300 metrus no tās atrodas grandiozs komplekss – 1649.gadā būvētais Zelta templis, ko pēc vakariņām arī apmeklējām. Pirms ieiešanas tempļa teritorijā bija jānovelk apavi, jānomazgā kājas un jāapsedz galva. Tempļa teritorija pārsteidza ar savu varenību un greznumu! Gar kompleksa malām izvietotas baltas celtnes, vidū baseins (vai miniatūrs ezeriņš) ar dzidru ūdeni, kurā mīt foreles, bet vidū pats Zelta templis. Radās jautājums, cik zelta izlietots tempļa būvē, jo skats ir grandiozs. Kompleksu apsargā bārdaini vīri, kuriem pie sāniem zobeni vai rokās šķēpi. Jo uzmanāmā šeit daudz – no zelta pārpilnības acis žilbst. Templi apmeklē un veldzi dvēselei gūst vairāku austrumu ticību pārstāvji. Baseinā nepārtraukti kāds skalo rokas, kājas vai apmazgā seju. Vīrieši pat izģērbjas un visā augumā mērcējas ūdenī. Tādējādi cilvēki gūstot iespēju dzīvot garu mūžu un iegūstot dvēseles nemirstību. Arī mēs, protams, pabradājām pa ūdeni. Visā tempļa teritorijā izvietoti skaļruņi, no kuriem skan garīdznieka dziedājumi un lūgšanas.
7.marts. Pāris stundas veltām Amritsaras apskatei. Iespaids drūms – viss noplucis, netīrs, smirdīgs. Mājas drīzāk atgādina drupas pēc kara. Pusdienas laikā izbraucam atpakaļ uz kalniem, un atkal pēc septiņu stundu ceļojuma esam mājās.
8.marts. Latvijā svin oficiāli neatzīto Sieviešu dienu, un arī šeit viens puisis no mūsu grupas devās meklēt ziedus meitenēm. Diemžēl gājiens bijis velts, bet indieši, uzzinot, kādam nolūkam tie vajadzīgi, no sirds smējušies. Viņi par šādu dienu neko nav dzirdējuši.
9.marts. No paša rīta pa kalnu ceļa serpentīnu kājām dodamies uz Tibetas astroloģijas un medicīnas institūtu. Tas ir Tibetas valsts institūts, kurā ražo manis jau iepriekš aprakstītās zāles, gatavo tējas, krēmus, ziedes pret dažādām slimībām. Apmāca arī medicīnas studentus. Vērts pastāstīt, ka institūta apskate beidzās ar patiesi brīnumainu noslēgumu. Mēs četratā – es, mani abi bērni un vēl viena grupas dalībniece – pilnīgi nejauši tikām audiencē pie paša Dalailamas personīgā ārsta. Vai tā nav veiksme? Sarunas saturā varbūt neiedziļināšos, tikai vēlos piebilst, ka guvu atbildi uz vienu mani interesējošu jautājumu. Proti, vai patiesi katram cilvēkam kopš piedzimšanas ir sava karma jeb liktenis? Ārsts atbildēja, ka karmu katrs cilvēks veidojot pats. Vai – kā saka pie mums: ”Katrs pats savas laimes kalējs.”
10.marts atnāca ar lietu, pērkona dārdiem un zibeni. Toties pa logu pavērās pasakains skats – lejā Kangras ieleja, pa labi kalni sniegotam virsotnēm, bet no ielejas augšup lēni lēni ceļas mākoņi, līdz nonāk pie mana loga un kāda mākoņa daļiņa pat ienāk istabā. Pasakaini!
Pusdienot nolemjam restorānā “Tibeta”. Kādēļ pieminu šo it kā nenozīmīgo faktu? Kāds interesants atgadījums. Pieejam pie brīva galdiņa, kuru mums ierāda oficiants, bet redzam, ka galdauts ir netīrs. Aizrādām to oficiantam, kurš, ņemot vērā mūsu aizrādījumu, galdautu noņēma, apgrieza uz otru pusi un uzklāja atpakaļ uz galda. Problēma tika atrisināta vienkārši, nesaspringstot, neapgrūtinot sevi ar jauna un tīra
galdauta meklēšanu. Tas tā – pārdomām.
Vakars. Varbūt ar šo tad arī sākšu nākamreiz. Ar mūku gājienu, pieminot un atceroties 1959.gada 10.marta notikumus Tibetā, kad Ķīnas karaspēks nežēlīgi apspieda tibetiešu sacelšanos pret okupācijas varu un bojā gāja tūkstoši.
Komentāri