Cēsu grāmatnīcā „Jumava” notika unikāls garīgs pasākums, kuru varēja uztvert kā Dieva un dabas saikni starp cilvēka jūtām, garīgo pasauli un arī cilvēka uzurpatoriskā materiālisma ietekmi uz dabu un pasauli. „Mums vienas asinis…”
Rakstniece un aktrise Dace Priede iepazīstināja ar savu nesen iznākušo grāmatu „Mēnesstars pār ezeru”. Autore to darīja kopā ar vienu no daiļdarba iedvesmotājām, indiānieti Dženiju Frensisu no Ziemeļdakotas indiāņu rezervāta ASV.
„No kādreiz daudzskaitlīgajām indiāņu ciltīm Amerikā vairs palikuši tikai divarpus miljoni šīs zemes pamatiedzīvotāju,” uzsvēra rakstniece, kura Amerikā ciemojusies vairākkārt. „Ievēroju tās milzīgās atšķirības, kā dzīvo baltie cilvēki un kā indiāņi. Redzēju indiāņu vēlmi saglabāt savu kultūru, tradīcijas. Nevarēju pārstāt būt emocionāla. Cik viņu ir maz, bet cik viņi ir garīgi bagāti! Galvenā doma apvieno to, cik latviešu un indiāņu likteņi ir vienādi. Indiāņi bija izsūtīti tālu prom no savām mājām. Arī mūsu tauta bija izsūtīta milzum lielā tālumā. Indiāņiem praktiski vairs nav savas valodas, jo uzsvaru dzīvei uzlikusi angļu valoda, sapratu, ka latviešiem nākotnē draud tas pats. Jau krievu valoda pārmāca Latviju, un tautas gars tika bloķēts ar sveštautiešu tikumiem, kultūru, svešu mentalitāti… To visu atkal redzēju, viesojoties pie indiāņiem Amerikā. Latvieši vienmēr ir uzskatījuši sevi par bāru tautu, bet Amerikā redzēju indiāņus, kuru kļuvis vēl mazāk par mums, latviešiem… Tad viņiem teicu: „Es jums gribu parādīt savu rezervātu. Domāju, ka nekļūdos, to sakot, jo arī Latvija ir kā mazs rezervāts, kurā sakopota pavisam maza, maza tautiņa. Lielais laiks, kad mēs latviskās Atmodas sākumā bijām visi kopā, lēnām ir pagājis. Tagad visas emocijas ir pārņēmusi cīņa par materiālo. Tas notiek arī Amerikas indiāņu pasaulē,” stāsta D. Priede un uzsver, ka, vedot indiānieti Dženiju cauri visiem Latvijas novadiem, gribējusi izteikt atgādinājumu kopējai solidaritātei par saldo vārdu – Brīvība.
„Mūsu un indiāņu tautas reliģijas pamati to dziļumā ir ļoti vienādi. Šī ārkārtīgā cieņa pret dabu…arī mūsu dainas vēsta: „Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu…” Indiāņu Dieva izpratne ir mums tik tuva, tāpēc arī par to rakstu savā grāmatā…atceroties angļu rakstnieka Radjarda Kiplinga „Džungļu grāmatu”, abas ar Dženiju vēlreiz pārliecinājāmies: „Mums vienas asinis – tev un man!” Es nevaru rakstīt par priekšstatiem, man ir jābūt skaidram, kas notiek. Tādēļ arī braucu pie indiāņiem. Jāteic, ka indiāņu izpratnē sieviete tiek vērtēta un respektēta ļoti augstu,” stāsta D. Priede un analizē:
„ Uguns ir sieviete, gaisma ir sieviete, bet, ja šos vārdus lasām krievu valodā, tad tas viss ir otrādi, uguns un gaisma ir vīriešu dzimtē. Tas nozīmē, ka latviešiem visas dzīves pamats bija balstīts uz sievieti, jo, piemēram, karš un naids ir vārdi vīriešu dzimtē…bet jumts mums ir vīriešu dzimtē, krieviem – kriša pojehala (jumts aizbrauca) sieviešu dzimtē…. Tēvs ir tikai vīriešu dzimtē… Vasara un ziema ir sievietes, bet pavasaris un rudens vīrieši, tad vairāk jāstrādā viņiem,” no savas grāmatas lasa D.Priede. Zeme ir mūsu Māte
„Es esmu cēlusies no irokēzu tautas,” sarunu ar cēsniekiem sāka Dženija Frensisa un turpināja savu iepazīšanos ar to, ka uzaugusi Mičiganā. Viņa uz Cēsīm atveda savu sīkām pērlītēm darināto indiāņu tautai tradicionālo rotu izstādi, kurās, kā saka Dženija, viņa ielikusi savu dvēseli. „Caur šiem darbiem ir iespēja sajust mūsu tautas tradicionālā mantojuma ideju,” uzsver indiāniete, piebilstot, ka tas ir savs iekšējais ”Es,” kas sasaistīts ar Māti dabu, kas viņai jau no dzimšanas ielikts šūpulī.
„Indiāņi tic vienam radītājam – Lielajam garam, kurš nozīmē to pašu, ko kristiešiem Dievs Jēzus Kristus, bet musulmaņiem Allahs,” viņa pašsaprotami izskaidro. „Jo ūdens, uguns, debesis un mēs – visa dzīvā radība uz Zemes – esam ar to saistīti, bet Zeme jau nepieder nevienam no mums, jo to cilvēki aizņemas tikai savas dzīves laikā. Tā ir tikai Dieva dāvana,” uzsver Dženija un stāsta, ka indiāņiem tāpēc nekad nav bijuši savas zemes industrializācijas vai uzlabojumu plāni, jo viss nepieciešamais ir pieejams dabā, un viņu tautā katram bērnam ir ieaudzināta cieņa pret Mātes dabas svētumu.
„Zeme ir mūsu vecmāmiņa, māte, un tādēļ tā ir svēta. Katram solim, ko mēs uz tās speram, ir jābūt kā lūgšanai, jo daba mūs baro, dod zāles dziedināšanai, ko varam pagatavot pašu rokām,” pārliecinoši teica Dženija un atklāja savas cilts vadoņu secinājumus laika gaitā. Lielais aplis, kas veicina dzīvību
„Esmu nabadzīgs un kails, bet tomēr esmu tautas vadonis,” teicis kāds siū cilts virsaitis. “Mums nevajag bagātības, bet mēs gribam tikai labi izaudzināt savus bērnus, jo bagātību uz citu pasauli paņemt līdzi nevaram. Tādēļ nepieciešams miers virs zemes un nekas vairāk, jo pārējo dod daba un cilvēka roku čaklums…Bet tad nāca svešinieki, kuri vēlējās, lai indiāņi runātu viņu valodā un ģērbtos kā cittautu ienācēji. Tikai naktīs mūsu bērni, kad svešinieki viņus nedzirdēja, varēja čukstēt dzimtajā valodā.” Indiāņi 1930. gadā vēstīja par „Lielā apļa” nozīmi, jo indiāņu filozofija un visa dzīve saistīta ar apli.
„Tas tāpēc, ka arī visi pasaules spēki vijas pa apli,” uzsver Dženija. „It viss, kas notiek pasaulē, pieņem apaļu formu. Senajās dienās, kad mūsu tauta vēl dzīvoja kā laimīgi cilvēki, mēs sekojām aplim. Pamata simbola dzīvais centrs bija ziedošs koks. Austrumi deva mieru un gaismu, bet dienvidi – siltumu. Rietumi deva lietu, ziemeļi ar savu vareno vēju deva spēku. Viss, ko pasaules spēki dara, notiek tikai aplī. Debesis ir apaļas un arī Zeme ir apaļa, tāpat kā zvaigznes debesīs. Arī vējš savu lielāko spēku izpauž aplī. Putni savas ligzdas vij aplī, tāpat kā saule lec un riet pa apli, Mēness pilnbrieds veido apli un arī varavīksne tā met loku debesīs…”
Dace Priede atklāj, ka par Amerikas indiāņu dzīves gudrību rakstīs triloģiju. Pirmā grāmata „Mēnesstars pār jūru” iznāca 1989.gadā, tagad klajā nākušo grāmatu ”Mēnesstars pār ezeru” nākotnē papildinās trešā -„Mēnesstars debesīs”.
Komentāri