Katrs droši vien aizdomājies, kas ar cilvēku notiek pēc nāves, kur paliek dvēsele? Tam bieži pievērsušies literāti, komponisti, kinematogrāfi. 90.gados bija populāra filma “Spoks” ar Patriku Sveiziju un Demiju Mūru galvenajās lomās.
Taču ir cilvēki, kuri vēlas tuvāk iepazīt šo paranormālo pasauli. Pagājušajā nedēļā Lielstraupes pilī uz tikšanos ar interesentiem aicināja Dagnis Irbenieks, Pēteris Valdmanis un Dans Minalto, kuri pirms četriem gadiem izveidoja Latvijā pagaidām vienīgo paranormālo parādību pētīšanas apvienību “ECHO”.
Visi nāk no Jēkabpils un ar paranormālajām parādībām sākuši aizrauties jau kopš bērnības.
“Skatījāmies amerikāņu šovu “Ghost Adventures”, kas stāstīja par paranormālām parādībām, un gribējās pašiem pārbaudīt, kā ir patiesībā. Vai tas ir tikai teātris, mārketings, vai tomēr pastāv šī paranormālā pasaule. Kad pieaugām, sākām iegādāties tehniku, arvien vairāk iedziļinājāmies tajā, var teikt, sekojām savam sapnim. Tagad tā mums visiem ir ļoti liela sirdslieta,” pastāstīja D. Irbenieks.
Stāstot par savu darbību, vīri norāda, ka spoku, garu, dvēseļu klātbūtni dažkārt var sajust ļoti tieši, taču tas vienmēr ir subjektīvi, tāpēc svarīga aparatūra, kas spēj fiksēt paranormālās parādības. Saziņa ar gariem notiek, izmantojot dažādus veidus. Parasti garu pasaulei piedāvā vienkāršāko saziņas veidu – “jā” un “nē”. Proti, ja kāds no paralēlās pasaules gatavs nākt uz kontaktu un grib teikt “jā”, lai kaut kur piesit vienu reizi, ja “nē” – divas reizes. Šim saziņas veidam tiek izmantota arī ierīce “Rempoods”, kas reaģē, ja antenai pieskaras kas tāds, kam ir elektromagnētiskais lauks. “ECHO” vīri norāda, ka, veicot pētījumu Salaspils memoriālā, ar kādu garu izveidojusies saturīga saruna tieši caur šo ierīci.
Lai uztvertu vārdus no paranormālās pasaules, izmanto ierīci “Spirit box”, kas darbojas noteiktās frekvencēs. Esot hipotēze, ka spoki, gari, rēgi spēj caur tām komunicēt.
Dažkārt saziņai izmanto arī spiritisko dēlīti, bet, kā norāda D. Irbenieks, komandā viedokļi par to dalās: “Daži netic, ka tas ir objektīvs rādītājs, bet situācijā, kad sēdi pie dēlīša un figūra pa to sāk kustēties pati no sevis, virzot mūsu rokas, tad šoks un pārsteigums ir liels. Tiesa, šobrīd tas reāli darbojies tikai vienā epizodē Alūksnes pilī, bet tas tiešām bija kaut kas ļoti pārsteidzošs.”
Pētījumu laikā visas darbības filmē. Kameras aprīkotas ar nakts redzamības funkciju, jo darbošanās notiek pilnīgā tumsā. Izmanto vēl citas iekārtas, un “ECHO” veidotie sižeti par pētījumiem skatāmi apvienības “Youtube” kontā.
“Šī nemitīgā filmēšana ir ļoti svarīga,” saka D. Irbenieks. “Nereti uz vietas liekas, nekā nav, bet, analizējot uzfilmēto materiālu, redzam, ka fiksēts kaut kas, par ko varētu runāt, pētīt vairāk. Tādi bija arī Lielstraupes pilī. Pētījuma laikā bija sajūta, ka nekā paranormāla tur nav, tikai pēc tam, kad rūpīgi izskatījām uzfilmēto materiālu, varējām izdarīt galīgos secinājumus, ka tomēr ar kaut ko esam saskārušies.
Taču vienmēr uzsveram, ka te nekad nebūs viennozīmīgas atbildes. Tas vienmēr bija, ir un būs ļoti subjektīvi. No mums nesagaidīt atbildi, vai konkrētajā ēkā mīt spoki, gari. Šajā lauciņā vienmēr jautājumu vairāk nekā atbilžu. Jo vairāk kādus pierādījumus gūstam, jo vairāk jautājumu rodas, vai tas tiešām ir kaut kas paranormāls. Mēs cenšamies ielūkoties aiz robežas. Darbojamies jau četrus gadus un varam teikt, mums ir pārliecība, ka ar nāvi viss nebeidzas. Bet, kā jau teicu, mūsu mērķis nav kādam to ieskaidrot.”
Atsaucoties uz filmu “Spoku mednieki”, jautāju, vai viņus arī tā dēvē. Vīri neslēpj, ka tā notiekot, bet paši to negribot, jo viņi taču neko nemedījot. Viņu uzdevums pārliecināties, vai konkrētā vietā sastopams kas paranormāls. Darbības gados Latvijā pētījumus veikuši vairāk nekā 30 vietās, vēl vairāk ir neapgūtu teritoriju. Cēsu novadā bijuši tikai Lielstraupes pilī, labprāt vēlētos izpētīt Cēsu pili, bet vispirms jāvienojas ar pils turētājiem. Vīri atklāj, ka dzimtajā pusē vēlējušies izpētīt Krustpils pili, taču pagaidām nav tur ielaisti, darbinieki uzskatot, ka tāds pasākumus tur varētu kaut ko izjaukt.
Par Latvijas spoku galvaspilsētu tiek dēvēta Blankenfeldes muiža, kur spokojoties visdažādākie gari, bet arī ar tās īpašniekiem par pētīšanu vēl neesot panākuši vienošanos.
Vīri norāda, pirms sākt darboties, svarīgi ir uzzināt katras muižas, pils, vietas vēsturi, kādi notikumi tur risinājušies, jo, vadoties no tā, var veidot savu izmeklēšanu.
“Mums vajag komunicēt ar tur mirušajiem,” stāsta D. Minalto. “Ja, piemēram, zinām, ka te, Lielstraupes pilī , kāds nokritis no torņa vai noslīcis dīķī, varam doties uz konkrētām vietām un runāt. Ja neko nezinām par ēku, ir sarežģītāk. Ja konstatējam, ka ir kas paranormāls, ja rēgs, gars, dvēsele atsaucas sarunai, varam komunicēt. Taču jāsaprot, ka rēgi, gari ir miruši cilvēki, no kuriem dzīvajo pasaulē palikusi kāda neliela daļa, ko varam saukt par dvēseli, un pret viņiem jāattiecas kā pret cilvēkiem. Viņi var būt noskaņoti labvēlīgi, bet var būt arī naidīgi.”
Jautāti, vai no šīs paranormālās pasaules kaut kas var sekot viņiem, vīri atbild apstiprinoši: “Ir rēgi, ar kuriem saskaramies vairākās epizodēs, viņi caur “Spirit box” apstiprina, ka mums seko. Viens no spokiem, kas mums seko, ir sieviete vārdā Krista. Viņa gan ir kautrīga, runā ļoti simboliski, bet bija viens īpašs gadījums. Kādā objektā ar viņu komunicējām stundu pusotru, sarunas beigās viņa aicināja iet uz augšu, uz bēniņiem, tur nonākuši, ieraudzījām uzrakstu pa visu sienu – KRISTA.”
Noslēgumā pajautāju, vai nav bail, ka aizies pārāk dziļi aiz šīs robežas.
“Mēs jau tur esam tik dziļi, ka atpakaļ laikam vairs nevar, un arī gribam būt tajā pusē. Pagaidām baiļu nav. Saņemot atbildes un rodot nākamos n-tos jautājumus uz atbildēm, apzināmies, ka īsti vairs nav iespējas pagriezties atpakaļ,” saka G. Irbenieks.
Komentāri