Pēdējo gadu laikā gar visām mazajām Latvijas upītēm vērojama baltalkšņu invāzija, lielākoties šie koki ir satrupējuši un, sagāžoties upēs, iznīcina to ekosistēmu. Tikmēr meža īpašnieki joprojām nav ieinteresēti attīrīt upju krastus, jo attiecīgās darbības 50 metros būtiski ierobežo Aizsargjoslas likuma pašreizējā redakcija, aģentūrai aģentūrai LETA atzina eksperti.
Kā norādīja hidrobiologs Andris Urtāns, ja upes krastos no vecuma brūkošo un trupes skarto baltalksni atļautu nocirst pilnībā, atjaunojot to ar jaunu audzi un citām ilgtspējīgākām koku sugām, tas būtu ieguvums dabai un meža īpašniekiem.
“50 gadu laikā šo koku platības palielinājušās apmēram 18 reizes, noēnojot upes un tās piesārņojot. Aizsargjoslas pamatuzdevums ir pasargāt ūdeņus no piesārņojuma un no smilšu iekļūšanas ūdenī. Tomēr šajā gadījumā novājinātās baltalkšņu audzes to nespēj nodrošināt, jo pašas kļūst par piesārņojuma koridoru, kas neko nevar aizturēt. Tāpēc nepieciešams raudzīties uz piekrasti pavisam citādi – tā jāizkopj, lai gar upēm būtu vismaz pāris metru zālāju josla, kura ziemā spētu pārtvert smilšu plūsmu,” sacīja Urtāns.
Viņš arī norādīja, ka pašreizējā minimālas iejaukšanās pieeja aizsargjoslas uzturēšanai gar piekrasti nav īsti argumentēta.
“Šī lēmuma aizstāvji uzstāj, ka upju ielejas ir kā koridori, kur pa dienu var paslēpties dzīvnieki un putni. Tas ir būtiski, piemēram, Holandē, Vācijā, arī Zemgalē, kur viens lauks beidzas, otrs sākas un dzīvniekiem nav kur palikt. Tomēr Latvijas lielākajā daļā kur kopš 1940.gada 1,2 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes pārvērtušies par krūmājiem, šis iebildums ir vismaz diskutējams. Šķietami sargājot dabu, nodarām tai pāri, tā vietā, lai uz problēmu raudzīties sistēmiski,” sacīja eksperts.
Viņš arī norādīja, ka Latvijā ir apmēram 770 upītes, kuras ir garākas par 10 kilometriem, bet privātā īpašumā ir ap 5000 hektāru baltalkšņu audžu šādu upīšu tuvumā. Tikmēr pārāk saaugušo baltalkšņu problēma ir visās šo upju piekrastēs.
Savukārt Latvijas Mežu īpašnieku biedrības vadītājs Arnis Muižnieks norādīja, ka Saeimai būtu jāpieņem saprātīgs lēmums, kas ļautu zemes īpašniekiem apsaimniekot ar baltalkšņiem aizaugušās platības.
“Sākotnēji būtu jānocērt brūkošās audzes, kas pārsvarā būtu malka, un tad jāveido mērķtiecīgi apsaimniekotas audzes, kā to nosaka Meža likums, kas paredz obligātu nocirstās platības atjaunošanu un kopšanu. Tad būtu divi ieguvumi – zeme ražotu, kā arī mazinātos ūdensteču kvalitāti gandējošo alkšņu krišana un trupes izplatība,” sacīja Muižnieks.
Kā ziņots, Vides konsultatīvā padome iepriekš norādījusi, ka viens no aktuāliem gadījumiem, kur nepieciešama Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM), Dabas aizsardzības pārvaldes un vides organizāciju diskusija, ir Meža īpašnieku biedrības priekšlikums atļaut kailcirtes baltalkšņu mežos upju un ezeru 50 metru aizsargjoslā.
Kā norāda padomē, krastmalu ekosistēmas ir jutīgas, un, paplašinot iespējas veikt koku ciršanu ūdeņu krastos, jānovērš iespējamie riski, piemēram, bioloģiski vērtīgu palieņu un nogāžu mežu izciršana, pārmērīga ūdens sasilšana garu izcirsto posmu dēļ.
Patlaban diskusija par baltalkšņu apsaimniekošanu ir sākta Saeimas Vides un klimata apakškomisijā.
LETA
Komentāri