“Domāju, cik man ir labi! Ievas zied, pogo lakstīgalas, smaržo liepas un lēkā mazi kazlēni. Tas ir
tāds baudījums,” saka liepēniete Ērika Lejiņa, kura nav lauku māju īpašniece vai vismaz īrniece. Viņa saka: “Mēs dzīvojam Rūpnīcas ielā!”
Ja kādreiz vakarpusē jābrauc pa Cēsu – Valmieras ceļu, tad pašā Liepā, kur starp dzelzceļa sliedēm un šoseju sarindojušās mājas un tālāk plešas pļava, der paraudzīties, vai dziļi smilgās nesēž kundze, parasti ģērbusies vieglā katūna kleitiņā, un vai viņai blakus nav bariņš kazu ar kazlēniem. Ja tā, tad droši zināt, ka redzat ir šī stāsta varoni Ēriku, kura neļaunojas, ja viņu mīļi nosauc arī par kazu tanti vai kazu sieviņu.
“Kazas ir ļoti mīlīgas. Mēs vienmēr esam dzīvojuši Liepā. Mātei bija kūtiņa, turēja lopus. Tagad dzīvoju daudzdzīvokļu namā, bet ir gan kūts, gan aploks. Tur ir ne tikai kazas, arī vistiņas, pīles. Nevaru iedomāties, ka man tieši kazu nebūtu, ka nebūtu vakara un rīta pastaigu, ka tās mani aplociņā negaidītu, kad no darba nāku,” tā Ērika, kura pēc profesijas ir medmāsa. Ilgus gadus strādājusi Lodes ķieģeļu rūpnīcā, tagad ārstu Prinduļu privātpraksē.
“Man liekas, ka zinu vai visus pagasta cilvēkus, un gan jau arī viņi mani pazīst kā māsiņu vai kazu tanti. Kad kazas eju barot, tad līdzi ņemu zilu plastmasas spainīti. Kurš te ciemā mani ar to spaini nebūtu redzējis?” nosmej Ērika un uzsauc: “Pupa, Rūdija, nu, neejam uz ceļmalu!”
Šovasar nav tas labākais siena laiks, bet kazu saimniece paspējusi salikt 13 puszārdus, lai veselīgā piena devējām ziemā netrūkst sausās barības. Vēl Ērika stāsta, ka kopā ar kaziņām pa pļavu staigājot, pa brikšņiem pabrienot, izdevies gan ārstniecības tējas saplūkt, gan kazām vitamīnus ziemai sagriezt – pīlādžu, arī nātru slotiņas.
“Man darbs tāds – cilvēki nāk un stāsta par to, ka grūti klājas, ka veselība slikta. Un prasa medikamentus. Cilvēki tagad tiešām zāles lieto, nevis lai ārstētos, bet ēd. Vienmēr gribu ieteikt, lai neņem tableti, bet, ja vien iespējams, lai iet dabā, pakustas, papriecājas, tad nebūs tik daudz sliktā prātā. Ir jau, kas tā dara, bet pārsvarā pie televizora, istabās. Tas tiešām veselībai nepalīdz,” saka Ērika. Sēžot zālē un runājoties, bija pagājusi pusstunda, līdz pamanīju, ka baltraibās kaziņas vairs nebuksta pie sāna, nerāpjas klēpī. Tās bija apgūlušās blakus saimniecei.
“Nu, redziet, tagad jāceļas un jāsāk iet! Citādi ne pašas ēšanu meklē, ne staigā. Jūs baidījāties, ka uz ceļa uzkāps! Nekāps! Viņas bez manis nekur,” tā Ērika, kura, kazas ganot, mēdz līdzi paņemt arī adīkli. Pļavā sienāžu strinkšķus klausoties, viņa uzadījusi ne vienu vien džemperi un zeķu pāri. Jāsaka, ka nepajautāju, vai no kazu vilnas. Bet kazas pienu gan izmantojot dažādi – biezpienu vārot, sieru sienot un svaigu dzerot.
“Protams, ka visu veikalā var dabūt, nesaku, ka nevarētu nopirkt, bet tad tā vairs nebūtu mana dzīve. Un nekad manas kazas nebūtu blakus līgavai un Rūdija ar baltām rozēm mutē!” pārsteidza Ērika, atceroties gadījumu, kad ceļmalā piestājusi kāzinieku mašīna un jaunais pāris lūdzis, vai nevar ar kaziņām nobildēties.
“Bija tik jauka līgaviņa no Valmieras. Tērpusies garā kleitā, mīļoja kaziņas. Toreiz bija arī pavisam mazi kazlēniņi, kuri tagad noteikti ir jauno cilvēku kāzu filmā,” priecājās Ērika un, atkal pasaucot Pupu, Rūdiju, Meldru, mazo un lielo Krustiņu, plānoja mājupceļu. Paspērusi dažus soļus,
Ērika atkal sauca: “Lācīti!” Izrādījās, ka smilgu jūrā vēl bija paslēpies arī četrkājains kazu gans.
“Ja sākšu stāstīt par Lācīti, tad jums vairs nebūs spēka pierakstīt! Tas ir garš stāsts. Paņēmu viņu no patversmes Valmierā. Februārī būs jau četri gadi. Viņam pirms tam bija slikti klājies, bija sists un cilvēkiem nevajadzīgs. Taču man iepriekš bija sunītis, divpadsmit gadus nodzīvoja. Arī Lācītis. Un abi ļoti līdzīgi. Pat acis – mierīgas, labas,” noteica Ērika un lēnu garu, draugu pavadīta, devās mājup.
Komentāri