Ukrainas karogu krāsas, sveču liesmas un pārliecība, ka Ukrainai jāuzvar iebrucējs, ka pasaulei jāaptur Krievijas agresija.
Tas trešdienas vakarā (02.03.2022.) vienoja visus Cēsu novada pagastu, pilsētu un arī vēl nesen vienotā kopienā bijušos Drustu un Raunas iedzīvotājus. Tāpat kā visā Latvijā, arī mūspusē katrā pilsētā, pagastā domās tika sūtīts atbalsts Ukrainai un ukraiņiem, cilvēki emocionāli stiprināja cits citu un klusā apņēmībā vienojās – katras tautas tiesības uz savu pastāvību, uz savu valsti ir neapstrīdamas un jāaizstāv visiem iespējamiem līdzekļiem.
Ne tikai emocionālas, arī radnieciskas saites
Taurenē degošas sveces ļaudis lika pie piemiņas akmens “Ar sapni par dzimteni” Nēķena muižas parkā, pulcējoties arī pie muižas ēkas, kur skanēja tautas mūzika. Cilvēki nolika sveces, daži domās sūtīja laba vēlējumus Ukrainai, devās atpakaļ uz mājām, bet citi uz brīdi piestāja, lai ar draugiem un paziņām pārrunātu traģiskos notikumus.
Labas domas. Taureniete Ilze ar meitu Sigitu nolika aizdegtas sveces Ukrainas atbalstam pie piemiņas akmens Nēķena muižas parkā.
FOTO: Jānis Gabrāns
Sveces pie pieminekļa nolika arī Žagaru ģimene. Ivars teica, ka nākuši, lai kaut tādā veidā atbalstītu ukraiņu tautu: “Šīs dienas rit daudz satraucošāk nekā citas, diemžēl zemapziņā ir arī bažas, ka tas var notikt ar mums. Putins, kā redzam, absolūti nav prognozējams. Bet manā dzimtā visi bijuši patrioti, vecvectēvs bija mežabrāļu atbalstītājs, ja man nebūtu ģimenes, iespējams, es jau tagad kā brīvprātīgais karotu par Ukrainu.
Jā, tas bija negaidīti, lai gan uz to gāja jau gadus desmit, un tikai tagad Eiropa un pasaule saprata, kas ir Putins. Latvija, citas Austrumeiropas valstis stāstīja gan NATO, gan Rietumeiropai, kas sagaidāms, bet neviens to neuztvēra nopietni.”
I. Žagars strādā uzņēmumā “Ekju”, kas ziedojis naudu Ukrainas atbalstam, uzņēmumā strādājot arī ukraiņi, kuriem ģimenes ir dzimtenē, tāpēc arī Ivars šo konfliktu izjūtot daudz ciešāk.
Ar meitu Sigitu un dēlu Jāni sveces nolika Ilze. Arī viņa neslēpa, ka domas nemitīgi ir pie notikumiem Ukrainā, regulāri seko līdzi ziņām, visi tur īkšķus par ukraiņiem.
Šis laiks parāda, cik ļoti daudziem radi, draugi vai paziņas ir Ukrainā. Ilzes dēla Jāņa krustmātei tur dzīvo tēvabrālis ar ģimeni: “Tas ļauj mums uzzināt no tiešajiem aculieciniekiem par situāciju, taču ir ļoti satraucoši gaidīt ziņas, jo vienmēr ir nemiers, vai visi vēl sveiki un veseli. Tāpēc ir tik patīkami, ka ļaudis ir gatavi vienoties domās, gatavi ziedot kaut nedaudz, lai kaut kā palīdzētu.”
Jāielāgo, kā jāaizstāv sava zeme
Dzērbenē ļaudis pulcējās pie muižas ēkas, lai uz kāpnēm noliktu aizdegtas sveces, dalītos kopīgās pārdomās un vienotos tautasdziesmā. Tā skanēja kā īpaša lūgsna augstākiem spēkiem: “Vij, Dieviņ(i), zelta viju visgarām(i) manu sētu, lai nenāca sveša salna mazā sētā ziedu raut.”
Ar dziesmu. Uz Dzērbenes muižas kāpnēm tautasdziesmā savas domas izdziedāja māksliniece Ērika Māldere (no kreisās). Sanākušos uzrunāja arī Dzērbenes muižas vēstures interešu kluba “Serben” vadītāja Mārīte Šķēle un Dzērbenes Tautas nama vadītāja Daina Šmite.
FOTO: Jānis Gabrāns
Dzērbenes muižas vēstures interešu kluba “Serben” vadītāja Mārīte Šķēle aicināja uz šodienas notikumiem skatīties caur vēstures prizmu, tas ļauj labāk saprast, kā un kāpēc kas tāds iespējams . Viņa arī aicināja pārāk nenosodīt tos, kuri metās virsū Kongresa nama priekšā notikušajam koncertam Ukrainas atbalstam: “Viņi acīmredzot domāja, kā tad tā, Ukrainā līst asinis, bet mēs – dziedam. Bet koncerts, kas ilga septiņas stundas, bija kaut kas neticams, tā nebija dziedāšana dziedāšanas dēļ, tā bija dziedāšana no sirds. Gan dziesmu izvēle, gan uzrunas pauda vislielāko atbalstu ukraiņiem. Koncerts radīja tautas vienotību, tas bija tik būtiski, jo pandēmija mūs bija sašķēlusi.
Latvieši vienmēr grūtos brīžos spējuši saņemties un būt kopā, tāpēc tik būtisks ir jautājums, vai tiešām ir jāsagaida traģiski notikumi, lai saprastu, ka ir jāvienojas.”
Sajūtās dalījās dzērbeniete Rudīte Dobele, kurai Ukrainā ir vīra brālis ar ģimeni, citi tuvi cilvēki: “Šīs dienas ir ļoti satraucošas, vienīgais glābiņš ir atnākt te uz muzeju, kur varu nodoties darbam, tad domas var novērst no Ukrainas. Naktī, kad sākās iebrukums, redzēju ļoti nepatīkamu sapni, kas lika domāt, ka noticis kaut kas slikts. Atvēru sapņu grāmatu, pēc tam ieslēdzu televīzijas pārraidi, sapratu, kas Ukrainā notiek. Domāju, ka kāds mums tādas pravietiskas domas, sapņus sūta, tās ir kādas norādes, ko nevar ignorēt. Katru dienu ar lielām bažām sekoju notikumiem Ukrainā. Gan es, gan meita cenšamies būt saziņā ar savējiem Ukrainā, bet tās ir ļoti lielas bēdas. Uzmundrinājums ir, redzot, ka pasaule nostājas vienotā atbalstā Ukrainai, vienoti pret Krieviju. Ukraina parāda, kā ir jāaizstāv sava zeme, un mums, latviešiem, arī to vajadzētu ielāgot!”
Dzērbenes muižas torņa logi šajā vakarā izgaismojās dzeltenzilajās Ukrainas krāsās.
Amata aiznes brīvības ziņu
Darba dienas duna pamazām pierimst. Braucēji pa šoseju pāri Amatas tiltam steidzas savās gaitās. Amata, sakrājusi apkārtnes ūdeņus, tos cauri mežiem, pļavām, pāri akmeņiem un kritušiem kokiem vizina uz jūru.
Vakara dzestrumā uz gājēju tiltiņa pār Amatu tika liktas svecītes, pie margām sietas dzeltenzilas lentītes. Gabaliņš Ukrainas atvizēja Amatas ūdeņos. Tad atskanēja Ineses un Andra Rožu dziedātā: “Bēdiņas manas, nelaimītes paliek ceļa maliņā. Karā iešu, nepalikšu, mājās nākšu atpakaļ. Cel, Dieviņ(i), stipru sētu ap to manu mājuviet.” Latviešu tautas dziesmā arī citi izdziedāja atbalstu ukraiņu tautai.
Āraišniece Zinta Kokina bija atnākusi ar plakātu, uz kura: “Brīvību Ukrainai! Nost ar karu!” Viņa pastāstīja, ka brālēns jau ilgu laiku strādā Ukrainā, mājās braukt nedomā. “Uztraukums ir, pagaidām brālēns ir drošībā,” pastāstīja Zinta, atzīstot, ka šādā situācijā nevar iztikt bez emocijām un ikvienu junda jautājums – vai tiešām nav neviena, kurš varētu apturēt to vājprātu.
Tuvu kopā. Drabešnieku Didrihsonu ģimenei – Ilzei un Ingum kopā ar meitām Vanesu un Aleksu – ar Ukrainu ir ļoti personiska saikne, jo Ingus mammai Ukraina ir dzimtā zeme, tur dzīvo viņas tuvinieki.
FOTO: Sarmīte Feldmane
Didrihsonu ģimene – Ilze un Ingus kopā ar meitām Vanesu un Aleksu – bija līdzi ņēmuši arī svecītes, un tēvs tās aizdedzināja. Meitenes ar mammas palīdzību pie tiltiņa margām sēja Ukrainas karoga krāsas lentītes. Ingus mamma ir no Ukrainas, tur dzīvo viņa brālis, māsas. “Mamma sazinās ar savējiem. Māsas dēls ir armijā, karo,” pastāstīja Ingus. Ceturtklasniece Vanesa atklāja, ka skolā runājuši par Ukrainu, mācījušies dzejoļus par brīvību.
No Zīparkalna atbraukusi Vērpeļu ģimene. “Ko mēs varam darīt? Tikai atbalstīt ukraiņus.
Brāļa sievai tēvs bija ukrainis, viņš jau miris. Radi dzīvo Ļvivā. Patlaban mitinās pagrabā, tālumā dzirdami sprādzieni, naktīs tie ir kā salūti tālumā. Lidmašīnas lido. Mums to visu grūti iedomāties,” pārdomās dalījās Normunds.
Inese Roze atgādināja, ka tie, kas pusmūžā, visi ir izauguši kopā Padomju Savienībā kā komunālajā dzīvoklī, kur bija 15 istabas. Ukraiņi ir vieni no kaimiņiem, kuri cīnās par savu un mūsu brīvību. Un mums visiem ir saistība ar kaimiņiem. “Mums ir draugi Ukrainā. Pēdējā Ģikšu danču naktī viesojās grupa no Ļvivas, gribēja nākamajās reizēs vēl atbraukt. Pati uz Kijevu braucu mācīties dziedāt. Sazinos ar draugiem. Aizsūtīju atbalsta vēstuli, ka viņi vienmēr var braukt uz Latviju, te būs, kur palikt. Uzrakstīju par mītiņu, kas bija Cēsīs. Viņi raksta par sprādzieniem Kijevā, arī to, ka palielinās radiācijas līmenis,” pastāstīja Inese.
Aizdedzot svecītes uz tiltiņa, Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte uzsvēra, ir labi, ka ir tilti, kuri vieno, nevis tie, kurus posta. “Emocionāli ir ļoti grūti. Arī satraukums, kā sagatavoties bēgļu uzņemšanai, mums nav pieredzes,” bilda pārvaldes vadītāja.
Plīvo pāri Vecpiebalgai
Vecpiebalgā vecajā ūdenstornī pie bijušā ceļinieku kantora plīvo Ukrainas karogs. “Ideja radās kaimiņam Guntim Gavaram. Biju Cēsīs, un vīrs zvanīja, lai nopērku Ukrainas karogu, bet to nekur nebija. Skatījos internetā, arī tur tāda piedāvājuma, vismaz tobrīd, nebija. Nācās šūt pašai,” stāsta vecpiebaldzēniete Madara Bauere. Vienā veikalā viņa nopirka zilo, otrā dzelteno audumu. Abos baķos tie bija pēdējie metri. Madara sašuva 2×3 metrus lielu karogu. Bija jau sarunāti arboristi, kuri to varētu uzvilkt tornī, kad pieteicās Reinis Rāvietis. Draugi sagādāja nepieciešamo aprīkojumu, un viņš dzeltenzilo karogu uzvilka mastā. “Manas ģimenes un arī draugu vidū nevienam nav radu Ukrainā, bet nevaram būt vienaldzīgi, redzot, kas tur notiek,” saka Madara un piebilst, ka laiks tāds, ka neko nevaram paredzēt. Sākoties pandēmijai, viņa šuva maskas, tagad uzšūts Ukrainas valsts karogs.
Vienotību neviens svešs nevar atņemt
“Kad šķiet, ka viss ir apdraudēts, atceramies, ka vienotību mums neviens svešs nevar atņemt. Arī Rauna ir vienota ar Ukrainu!” sacīja raunēnietis Juris Sapožņikovs – Pētersons. Viņš Ukrainas valsts karoga krāsās izgaismojis Baltās klintis Raunas upes krastā. Raunēnieši ar svecīšu liesmām izgaismoja krastmalu, sniegā mazie karodziņi, kokos lentes pauda atbalstu Ukrainas valstij, tās suverenitātei un iedzīvotājiem. Tā ikviens apliecināja kopības spēku, uzsverot, lai mēs nezaudējam empātiju, lai miers pasaulē un Dievs svētī visu cilvēcīgo.
Raunas upes krastā Ukrainas valsts karoga krāsās izgaismojas Baltās klintis. Raunēnieši ar svecīšu liesmām izgaismoja arī krastmalu, sniegā karodziņi, puķes, kokos lentes.
FOTO: no albuma
“Putin, ej dillēs!”
Cilvēki Cēsīs pie Vienības pieminekļa.pulcējās kuplā skaitā, tika dalītas svecītes un arī Ukrainas karodziņi, cilvēki stāvēja arī ar plakātiem, klusām dziedāja. Daļa gan atzina, ka bija gaidījuši arī kādu uzrunu un iespēju izteikties.
Sargājam. Cēsnieki pilsētas centrā ap Vienības laukumu veidoja loku, kā sargājot sveču liesmas, kas Ukrainas atbalstam dega Brīvības pieminekļa pakājē.
FOTO: no albuma
Vienības laukumā bija arī ukrainiete Natālija Ābelīte (Nataliia Abelite), kura kopš kara sākšanās katru dienu Liepā protestē pret agresoru un prasa mieru Ukrainai. Viņas radinieki dzīvo Sumi, pilsētā Ukrainas ziemeļos. Natālija stāsta, ka arī tur notiek apšaudes, pilsētnieki ielās ierīko šķēršļus tankiem. Natālijas māsa un citas sievietes vāra zupu pilsētas aizstāvjiem. “Man ir svarīgi, lai radi, kuri dzīvo Ukrainā, zina, ka es esmu šeit un esmu ar viņiem. Stāvēšu Liepā tikmēr, kamēr mana pilsēta būs atbrīvota. Mums, ukraiņiem, ļoti daudz nozīmē ikviena atbalsts. Stāvēju Liepā, bērni atnesa bulciņu. Gribēju atteikties, bet bērns sacīja – es to jums. Tas ir tik aizkustinoši un stiprinoši!”
Laukumā bija arī Olga Afanasjeva, viņa no Krievijas uz Latviju pārcēlusies pirms astoņiem gadiem. Olga ir pateicīga Latvijai par iespēju te dzīvot:
“Es no turienes aizbraucu, jo bērniem tur nav nākotnes, bet te ir. Tāpēc paldies par iespēju dzīvot tālāk. Te mēs varam stāvēt ar plakātiem, paust savas domas, attieksmi, Krievijā to nedrīkst. Visai pasaulei ir jāapstādina agresors. Man kauns par visu, kas notiek. Jā, situācija visu laiku brieda, bet nedomāju, ka tas nonāks līdz tādām šausmām, kad bombardēs dzīvus cilvēkus. Visai pasaulei tas ir jāapstādina.”
Jana Ķikāne ir dzimusi cēsniece, bet tagad dzīvo Rīgā, kur arī vairākas dienas stāvēja pie Krievijas vēstniecības, lai paustu atbalstu Ukrainai. Uz viņas plakāta rakstīts: “Putin, ej dillēs! Vācies ārā no Ukrainas!” Viņa teic: “Es ietekmējos no Daiņa Īvāna teiktā koncertā Ukrainas atbalstam, ka Čūskas salas aizstāvji uzbrucējiem teikuši – krievu kara kuģi, ej dillēs! Stāvam ar plakātiem, naudu pārskaitām, ko varam, to darām. No vienas puses, var domāt, ko tas dod, bet, no otras puses, arī sabiedrībai tas nāk par labu, cilvēki aizdomājas. Kad pirms gadiem diviem bijām Odesā, mūs pārsteidza, cik tur ir eiropeiski, cik ļoti ukraiņi sevi redz kā eiropiešus, cenšas, lai tur būtu labi, un cik ļoti labi viņi mūs uzņēma. Kādā muzejā aizrunājāmies ar jaunu vīrieti, kurš teica, ka pašreiz ir mierīgi, bet Putins grib okupēt visu Ukrainu. Mēs ar vīru runājām – kā vispār ir iedomājama tādas lielas valsts okupācija Eiropā! Bet tagad notiek tieši tas, un diemžēl tas nav pēkšņi. Gatavošanās notiek ilgstoši, un ir jābūt gudriem to pamanīt. Ukrainas ciešanas šobrīd ir prātam neaptveramas. Bet viņi karo arī par mums. Tāpēc neviens atbalsts nav par mazu. Stāvot pie Krievijas vēstniecības Rīgā, var saskarties ar ļoti dažādu attieksmi, arī nicinošu. Un tad saproti, ka tā piektā kolonna Latvijā ir ļoti liela, sevišķi Rīgā, un tā ir sabiedrības daļa, uz kuru nekādā veidā nevar paļauties. Tu ikdienā vari sēdēt savā burbulī, bet arī ar to ir jārēķinās. Tāpēc mums jābūt modriem. Brīvība ir jānopelna, un tā ir jānotur. Dievs, dod Latvijai nepiedzīvot Ukrainā notiekošo! Brīvību Ukrainai!”
Komentāri