Eseja iesniegta Latvijas skolēnu domrakstu konkursā, ko rīko Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija.
Pavisam nesen es biju sastrīdējusies ar mammu. Mūsu domas nesakrita kādā no uzskatiem. Es klusībā apzinājos, ka spriežu mazliet nepareizi, tomēr visiem spēkiem centos pierādīt savu taisnību. Mūsu it kā nevainīgais konflikts pārauga pamatīgā strīdā, kad es, negribēdama, lai pēdējais sakāmais paliek mammai, pateicu to, ko nekad apzināti nebūtu teikusi nevienam ģimenes loceklim.
“Tu man riebies,” es nokliedzu un devos uz savu istabu, sparīgi aizcirzdama durvis. Labu brīdi es sēdēju vakara klusumā, līdz aptvēru, ka izdarīju kaut ko pavisam nepieņemamu.
Iegājusi vecāku istabā, es lūkojos uz asarām, kas plūda no mammas acīm, atstādamas melnas tušas pēdas. Un tad nāca vārdi kā mierinājums, kad es sacīju: “Lūdzu, piedod.” Es neizkliedzu šo frāzi skaļi, nedz metos ceļos, bet klusi nočukstēju tā, lai to var dzirdēt tikai viņa. Mamma saprata, ka tas bija no visas sirds. Jo ikkatrai mātei ir sāpīgi, kad bērns ko tādu pasaka. Es negribu darīt savai mammai pāri, jo pati reiz būšu māte.
Godīgi sakot, mātes lomā sevi iedomāties es varu. Jo bērns dzīvē ir vissvarīgākais. Ja nav bērna, tad cilvēks ir nabadzīgākais visā pasaulē, pat ja pelna vairākus desmitus miljonu dolāru gadā.
Es gribu būt laba māte saviem bērniem. Vēlos piedzīvot visu to, ko piedzīvo katra māte. Es gribu, lai nākotnē, gaidot bērniņu, es katru dienu kaut vai stundu veltu lūgšanai par viņu. Gribu just nākam bērnu pasaulē, gribu, lai viņš zina, ka tiek gaidīts. Es vairāk par visu vēlos turēt viņu rokās, lūkoties dzidrajās acīs un ik brīdi sajust mazo plaukstiņu silto pieskārienu. Es gribu redzēt, kā mans bērns aug, gribu katru vakaru novēlēt viņam labu nakti un pačukstēt, ka mīlu pat tad, ja bērns jau būs aizmidzis. Bet ir viena lieta, ko es patiešām, no visas sirds nevēlos. Es nevēlos bērnu pazaudēt un nevēlos, lai viņš aiziet ātrāk par mani.
Redzēt, kā bērns pamet mājas, ir grūti katram vecākam. Ne jau par miršanu ir runa. Vecāki ik dienu redz savu atvasi staigājam pa jau tik ļoti zināmām istabām un ceļiem, pa mīļo māju, kur pazīstams ikkatrs solis, katrs grīdas dēļu vai loga čīkstiens, ik nopūta, asara, smiekli. Bet kādu dienu bērns aiziet pavisam pa citu ceļu, svešo, vēl nezināmo. Protams, ir grūti, bet vecākiem jāsaprot, ka bērni allaž ir kā puķes vāzē – tie vienmēr tiecas uz dažādām pusēm un bieži vien ne turp, kurp vēlas vecāki.
Es gribu būt laba māte savam bērnam, gribu būt viņa draugs. Šīs domas nav banālas, bet patiesas. It īpaši to sāc aptvert ap Ziemassvētku laiku, kad ik sniegpārsliņa atgādina mazu cilvēciņu, kas laižas lejup no debesīm pie tevis. Pamēģinu vienu noķert, satvert plaukstā. Izkūst… Izkūst, bet nemirst! Tā kļūst par daļu no manis. Šī sīkā sniegpārsliņa, skaidrā dzīvība būs manī līdz mirklim, kad nāks bērns, mazais laimes eņģelis, un es reiz kļūšu māte.
Komentāri