Kanāriju salas ir viens no tiem ceļojumu galapunktiem, kas asociējas ar laisku sauļošanos okeāna krastā un eksotisku kokteiļu baudīšanu, kā arī, neviļus izdzirdot šo salu nosaukumu, prātā ienāk doma, ka doties turp ir bagātnieku privilēģija. Šos un citus stereotipus pavisam ātri sagrauj Ingas un Andra Bīriņu Kanāriju ceļojuma pieredze. Atļautās un neatļautās ekskursijas
Jau nākamajā dienā pēc ielidošanas Tenerifē ceļotāji devušies pastaigā uz kalniem, kas redzami no viesnīcas loga: „Kāpām pa pilnīgi neapdzīvotām kalnu takām, kur nebija nekādu marķējumu un norāžu, cauri savvaļas eksotikai – lielajiem, stāvajiem kaktusiem, kas sniedzas pat pāri cilvēku galvām. Visa Tenerife ir kalnainā, vulkāniskā apvidū. Pa ceļam kalna nogāzēs redzējām arī banānu laukus.”
Ceļotāji devušies arī uz tūristu iecienīto slaveno Loro parku – zoodārzu, kur apskatāma plašākā papagaiļu kolekcija pasaulē, brīnišķīgu botānisko dārzu un vietu, kur iespējams baudīt iespaidīgus delfīnu un orku – melnbalto vaļu – šovus. Andris ar smaidu stāsta, ka orkas it kā nepakļaujoties treniņam, bet šovā radies pilnībā pretējs iespaids par šiem bīstamajiem dzīvniekiem.
„Delfīnu šovus esam redzējuši vairākus, bet šis piesaistīja ar dienvidniecisko dzīves prieku un atraktivitāti. Somijā demonstrējumi bija daudz svinīgāki un lēnāki,” salīdzina Inga.
Jau ceļojuma pirmajā daļā izdevies izbaudīt neaizmirstamus mirkļus, iebraucot vietā, kur uzstādīta aizlieguma zīme, un dodoties uz Velna ragu. Atrašanās te ir bīstama akmeņu nogruvumu dēļ, tomēr drosminiekiem nelegālā ekskursija beidzās laimīgi. Inga pat atzīst, ka „tā bija pati skaistākā vieta un neaizmirstamākie iespaidi. Klintis tur bija sarkani melnas, ļoti skaistas. Tieši tobrīd, kad tur bijām, bija ļoti stiprs vējš” . Andris piebilst, ka ragā patiesi bijis grūti nostāvēt kājās, pat nācies turēties pie klintīm: „Tur nu noteikti tūristus neved.”
Inga un Andris apmeklējuši arī Tūra Heijerdāla muzeju un apskatījuši vienīgās piramīdas Eiropā. Tās raksturojot, Inga atzīst: „Tās, protams, ir zemākas nekā Ēģiptē, bet to vecumu tā arī vēl pētnieki nav noteikuši. Jāatzīst, ka spāņi māk lepoties ar savu vēsturi, viņi māk izcelt to, ko citi varbūt palaistu garām. Viņi to pasniedz patīkami, uz uh – ah. Pašā muzejā jau arī nekā ļoti īpaša nav, bet tas ir izveidots tā, lai būtu patīkami un interesanti. Mums no tā ir ko mācīties.”
Lai uzkāptu Teidē, vulkānā, kas nedarbojas jau 100 gadus un kas ir augstākais Spānijas un Atlantijas okeāna punkts, vispirms nācies saņemt atļauju Teides nacionālā parka administrācijā, kur rūpīgi pierakstīti arī ceļotāju personiskie dati. Izrādās, dienā Teidē atļauts uzkāpt tikai 150 cilvēkiem, lai vulkāns netiktu pārlieku nodrupināts. Vispirms izmantots pacēlājs, kas atrodas 2 000 metru augstumā: „Tālāk aiz pacēlāja augstākā punkta var tikt tikai ar atļaujām. Lai uzkāptu 3 718 metru augstumā virs jūras līmeņa, tiek dotas divas stundas laika – ja neuzkāp, tad tev jāatgriežas. Sākumā arī nervozējām, uzņēmām brašu tempu, taču beigu beigās lēnā garā līdz galamērķim nokļuvām 20 minūtēs. Kauns pat atzīties, ka tik ātri. Varbūt tādi, kuri nekāpj kalnos, to paveic ilgākā laikā, bet mums tas bija ārkārtīgi vienkāršs uzdevums. Nesen kāpām Slovēnijas kalnā Triglavā, kas ir par kilometru zemāks, bet tā virsotni iekarot bija daudz, daudz grūtāk. Tādēļ tagad, izlasot aprakstus, ka Teides vulkānā uzkāpuši vien daži latvieši un to klāj mūžīgais ledājs, ir tā savādi. Neapšaubāmi, skaists šis vulkāns ir,
un skats no augšas ir vienkārši unikāls, jo var redzēt okeānu visapkārt salai un veco vulkānu krāterus. Tomēr ledus tur ir ļoti, ļoti maz.”
Ingai un Andrim veicās, jo iepriekšējā dienā pacēlājs lielā vēja dēļ nebija darbojies, taču dienā, kad daļa ceļotāju devās uz vulkānu firmas piedāvātajā ekskursijā, pacēlājs vispār nebija strādājis. „Lai uzkāptu no lejas līdz augšai, būtu nepieciešamas apmēram desmit stundas, un to mēs nebijām paredzējuši. Taču dienā, kad Teidē bijām mēs, bija brīnišķīgs, saulains laiks,” atzīst Inga.
Abi ceļotāji apmeklējuši arī greznas operas pirmizrādi. Inga atklāj: „Mani fascinēja flamenko dejotāji. Uz skatuves dejoja 50 pāri. Jutu, ka esmu Spānijā. Daudzi jautāja, vai redzētas vēršu cīņas, bet man ar Spāniju asociējas tieši flamenko dejotāji. Tā bija viena no iespējām, bet tās tur ir ārkārtīgi plašas.”
Ar mašīnu aizbraukts arī līdz Masku aizai, kur senos laikos dzīvojuši jūras pirāti. Firma šo aizu apskatīt piedāvājusi par 60 eiro, taču ar mašīnu brauciens bijis daudz lētāks, turklāt vienā dienā ceļotāji iekļāvuši vairākas apskates vietas.
Abiem izdevies arī atpūsties vienīgajā smilšu pludmalē, kas atrodas Kanārijās, kā arī apskatīt orhideju dārzu.
Kanārijas – kontrastu zeme
Inga Kanāriju salas raksturo kā kontrastu zemi: „Tur ir gleznas un trauslas orhidejas, tūrisma zonās aug visi eksotiskie augi, kuri pie mums redzami vien puķu podos, bet tai pašā vietā ir arī nikni, mežonīgi kaktusi.
Daba mani patiešām fascinēja. Fotogrāfijās tas nav tik iespaidīgi, bet bija fantastiski kāpt kalnā, kad visapkārt ir kaktusi cilvēka augumā.
Tur var noķert brīžus, kad pludmale ir tikpat kā tukša, bet lielākoties tā ir pārpildīta. Tad nu tas ir tipiskais Kanāriju skats, ko visi iedomājas. Un patiešām – ir cilvēki, kuri pludmalē nogulēja visas ceļojuma dienas un vakaros gāja šopingā (iepirkties).”
Iepirkšanās Kanāriju salās tiešām esot ļoti lēta. Arī Inga atzīst, ka kritusi sievišķīgos kārdinājumos un sapirkusies rotas lietas no koraļļiem un gliemežvāciņiem. Turklāt arī naktsdzīve tur ir ļoti rosīga un krāšņa.
„Kanārijās kopumā ceļi ir ļoti labi. Pa autostrādi mierīgi var braukt ar ātrumu 130 – 140 kilometru stundā, bet ir iespēja braukt arī pa kalnu serpentīniem. Tur ir skaistas baznīciņas, bet arī palaidnīgi krogi. Tūristus Kanāriju salās vizina ar dārgām mašīnām, bet daudz tur ir arī vienkāršu mašīnu un ne tik pievilcīgi skati.”
Andris atceras: „Kad nācām no kalniem, redzējām nelielu ciematiņu, kur dzīvo vietējie iedzīvotāji. Viņi jau nemīt krāšņajā atpūtas zonā, tajā viņi tikai strādā.”
Skatus, ko Inga un Andris redzēja, braucot pa nomaļajiem ceļiem, protams, parasti tūristi neredz: „Kūrorta pilsētas ir tīras, bet, kad pabrauc nost no tām pa vietējiem ceļiem, var redzēt diezgan daudz drazu.” Vietējie dzīvo pieticīgās mājās, pagalmos žūst veļa, un turpat netālu var redzēt arī nevajadzīgo mantu un atkritumu kaudzes. Lai gan Inga atzīst, ka vietējie nebūt nav bagāti, tomēr viņi šķituši apmierināti: „Dienvidniekiem raksturīgi, ka, lai gan daudzi dzīvo nabadzīgi, tomēr ar dzīvi ir apmierināti. Arī nabadzīgajos ciematiņos neredzējām saīgušas, niknas sejas.”
Inga stāsta, ka patīkami pārsteigusi galda kultūra pat nelielās kafejnīciņās: „Viesnīcā, kad ēdām vakariņas, pasūtījām arī pudeli vīna, un tur viesmīlis vienmēr vispirms glāzē ielēja vīnu degustācijai un tikai tad piepildīja glāzes. Vienā no braucieniem pa ceļam iegriezāmies mazā kafejnīciņā autostrādes malā, kur bija kādi pieci galdiņi. Tas bija suvenīru kioskiņš, līdzīgs Plus punktiem Latvijā. Nolēmām iedzert vīnu, pasūtījām. Un arī tur vīns vispirms tika ieliets glāzē nogaršošanai. Jutos pārsteigta, jo pie mums parastajās kafejnīcās tiešām nekas tāds nav piedzīvots.” Zivs, kuras dēļ varēja nokļūt slimnīcā
Viena no dienām tikusi atvēlēta aktīvām ūdens izklaidēm. „Jebkurā valstī, arī šajās salās ir vietējie tūrisma un atpūtas pasākumu piedāvātāji, kuri stāvēja uz ielu stūriem un uzrunāja. Atradām fantastiski lētu piedāvājumu braukt ar ūdensmotociklu, banānu laivu un lidot ar izpletni, ko velk motorlaiva. Tas viss kopā mums izmaksāja lētāk nekā Latvijā izbraukt ar ūdensmotociklu desmit minūtes. Bet viļņi tur bija milzīgi, adrenalīnu saņemt var arī pludmalē,” atminas Inga.
Abi devušies arī makšķerēšanas izbraukumā ar kuģīti. Andris stāsta, ka noķertas vien dažas ēdamās zivis. Kapteinis vispirms parūpējies par divu tunču nozvejošanu, lai atpūtniekiem būtu ko ēst pusdienās, taču pašiem tūristiem lieli lomi nav izdevušies.
„Šī bija izklaide, bet tiek piedāvāta arī nopietnāka, piemēram, tunču zveja. Iedeva mums kaut ko līdzīgu spiningam, uzlika uz āķa garneles, tā nu makšķerējām. Divi izvilka tādas zivis, kas sākumā izskatās nelielas un tad piepūšas kā baloni. Tās bija ēdamas, bet ne garšīgas, tādēļ iemeta okeānā atpakaļ. Viens izvilka arī zirnekļa zivi. To ieraudzījis, kapteinis sāka kliegt, lai neaiztiek, jo esot indīga. Viņš teica – ja šo zivi aiztiks, brīvdienas ātri būtu beigušās,” piedzīvojumus atstāsta Andris.
Tā kā lomi bijuši mazi, tad makšķerēšana beigusies ar aukstu alu, tomēr diena aizritējusi jaukā un mierīgā atpūtā.
Nebaidīties no pašu izstrādātiem maršrutiem
Pirms pāris gadiem Kanāriju salās atpūtusies kāda Ingas draudzene, kura, jautāta par atpūtas iespējām, atbildējusi, ka lielākoties gulējusi pludmales smiltiņās. „Mēs savā braucienā pilnībā kliedējām šo stereotipu, jo atpūtas iespējas ir tik daudzveidīgas, ka no desmit dienām smiltiņās nogulējām tikai vienu. Tur var izbaudīt jebko – sportu un aktīvo atpūtu, kultūru. Tur ir visas iespējas. Kopā ar eksotisko dabu tā patiešām ir paradīze zemes virsū,” azartiski apliecina Inga.
Braucienu uz Kanārijām nodrošinājusi tūrisma firma. Lai gan tā arī piedāvājusi doties dažādās ekskursijās, Inga un Andris no šīs iespējas atteikušies. Ceļotāji atzīst, ka cenas, kādas piedāvā tūrisma firmas, nereti ir nepamatoti augstas, braucot individuāli, ceļojums var izrādīties krietni lētāks, piedzīvojumiem bagātāks un ērtāks. Tomēr firmas pārstāvja attieksme mirklī, kad abi ceļotāji pateikuši, ka salas izbaudīs individuāli, mainījusies krasi. Viņš vairs nav pat atbildējis uz jautājumiem, piemēram, par atļauju saņemšanas iespējām, lai kāptu slavenajā vulkānā Teidē.
„Četratā noīrējām mašīnu un devāmies apkārt salai. Interesanti, ka nomas līgumā bija paredzēts – mašīnai vienmēr jābūt neaizslēgtai. Izrādās, ka salās nezog mašīnas, jo ar tām nekur nav iespējams aizbēgt. Līdz ar to, ja zog, tad zog mantas, kas atrodas mašīnā. Tiek izsisti stikli, sabojātas durvju slēdzenes, tādēļ firmas neļauj auto aizslēgt.
Braucot ar savu auto, zemi var iepazīt daudz labāk, nekā ar tūristu autobusu, kas aizved un izsēdina piekrastē pie suvenīru veikala.
Un ir mīts, ka Kanārijās var atpūsties tikai bagātnieki. Turp var aizbraukt ļoti lēti, turklāt salās cenas, piemēram, ēdienam ir krietni mazākas nekā Latvijā. Ja kaut nedaudz ir svešvalodu zināšanas, tad ar vietējā tūrisma piedāvājumiem ir iespējams apskatīt daudz, turklāt par pieejamām cenām,” secina Inga.
Komentāri