Svētdiena, 24. novembris
Vārda dienas: Velta, Velda

Dzīve laukos bija mēģinājums, kas nu pārvērties par skaistu piedzīvojumu

Anna Kola
00:00
22.01.2023
46
Liene 1

Liene Ungure ar vīru Edgaru par ģimenes mājokli izvēlējās lauku vidi Cēsu tuvumā, atjaunoto dzimtas īpašumu. Liene ir programmētāja, bet Edgars Latvijas bobsleja izlases stūmējs.

Ar Lieni sarunājos par to, kā radās doma no Rīgas spraigā ritma pārcelties uz laukiem, kā ir strādāt par programmētāju, esot sievietei, un to gandarījumu, ko sniedz pašu rokām paveikts darbs.

– Kā tas sākās, kā radās vēlme būt vairāk lauku vidē, nevis galvaspilsētas tuvumā, kas tomēr jauniem cilvēkiem šķiet pievilcīgāka?
– Lēmums par lauku mājas iegādi nāca pēkšņi, bet tajā pašā laikā tas bija jau samērā ilgi plānots. Ar Edgaru tikāmies tikai apmēram pusgadu, kādus divus mēnešus dzīvojām kopā, kad uzzināju, ka iepriekšējie saimnieki – mana vecmamma un viņas brāļa dēls – nolēmuši māju pārdot. Bija 2021. gada janvāris. Sāku plānot, vai man tas ir pa kabatai un kā lai to realizē. Un tad Edgars pieteicās mesties šajā piedzīvojumā kopā ar mani. Tā gada vasarā arī apprecējāmies, draugiem un radiem paziņojot tikai mēnesi pirms kāzām. Vēl tagad atceros, kā tikos ar draudzenēm, jo man bija jaunumi: “Mēs ar Edgaru pērkam māju. Un pēc mēneša precamies.” Jā, viss notika ātri, bet kāzas bija skaistas, intīmas un tikai pašu, pašu tuvāko lokā.

Toreiz vēl dzīvojām Rīgā, Juglā, mazā vienistabas dzīvoklītī. Mājas atslēgas dabūjām 21. gada oktobrī. Sākumā katru nedēļas nogali braukājām, no rīta līdz vakaram melnām mutēm attīrījām māju un apkārtni. Kad bija liels sals, braucu viena pati un strādāju no lauku mājas, kurināju. De­cembrī sapratām, ka “velk” uz laukiem pavisam. Esot Rīgā, domas maisījās tikai par māju. Bi­jām pamatīgā azartā.
Parēķinot gan finanses, gan laiku, ko prasa braukāšana, sapratām, ka jāpārvācas uz laukiem pavisam. Jāmēģina. Vienmēr jau būs atpakaļceļš, varēsim visu pārdot, atgriezties pilsētā. Jā, ir lietas, kuru pietrūkst: ātri aizskriet uz veikalu, sporta zāle piecu minūšu attālumā un biežāk “iziet cilvēkos”. Mums abiem arī profesijas ir ievirzījušās tā, ka galvaspilsēta mums nav nepieciešama. Es kā programmētāja strādāju no mājām, bet Edgars ir Latvijas bobsleja izlases stūmējs.

– Darbs no mājām. Kā apvienojat to ar rūpēm par mājokli, kas prasa ne mazumu enerģijas un laika?
– Pie visa var pierast. Arī darbs no mājām bija sevī jāieaudzina, tā strādāju no 2020. gada. Tagad, dzīvojot laukos, darba ziņā nekas daudz nav mainījies, kā būtu, ja būtu palikusi Rīgā. Mums nav lopu, kuri no rīta un vakarā jāapkopj, tāpēc sanāk tāda pati vien dzīvošana kā pilsētas privātmājā.

Lielākās neērtības ir malkas apkure un tas, ka vannas istaba vēl ir tapšanas stadijā. Pagājušajā ziemā vēl ar spaiņiem nesām ūdeni no akas, nu mājā ievilkts ūdensvads. Karsto ūdeni joprojām sildām uz plīts. Mamma parasti mēdz teikt, ka tā ir lauku romantika – mums tā ir lauku realitāte. Patiesībā, ja man nebūtu iespēja strādāt no mājām, tādu dzīvi šobrīd nevarētu atļauties.

– Saistība ar Cēsīm. Vai abi ar vīru esat cēsnieki?
– Es esmu dzimusi un uzaugusi cēsniece. Arī abi mani vecāki te dzimuši un auguši. Šeit mācījos skolā un pavadīju visu savu bērnību. Lauku māja, kur ar vīru dzīvojam, ir manas dzimtas mājas no tēva puses, tāpēc izjūtu lepnumu, ka varam šeit būt un ir iespēja māju saglabāt un atjaunot. Edgars gan nāk no Latgales, Krāslavas novada. Viņa vecāki joprojām tur dzīvo, pašiem sava lauku māja un saimniecība. Varu būt pateicīga vīra vecākiem, ka izaudzinājuši dēlu, kas zina un nebīstas no lauku darbiem.

– Cēsu novads ir bagāts ar senām ēkām, kurām prasītos pēc atjaunošanas. Daudzi izsakās, ka labāk tādas ēkas nojaukt. Citi atkal cenšas senajos namos iedvest jaunu elpu. Kādas jūsu domas?
– Nojaukt ēku vienmēr būs vieglāk, nekā atjaunot. Atzīšos, reizēm arī mums nolaižas rokas, liekas, labāk nojauksim un būvēsim no nulles. Bet tomēr esmu par ēku atjaunošanu, ja tas ir iespējams. Mani ļoti iedvesmo māju atjaunošanas stāsti, ja sāk trūkt motivācijas, “pasērfoju” instagrammā, palasu, kā iet citiem. Ir ļoti daudz jaunu, brīnišķīgu cilvēku, kas, gluži kā mēs, atjauno vecas lauku mājas, pat liekas, ka izveidojusies vesela komūna. Arī es pirms ilgāka laika izveidoju profilu, kur dalos ar to, kā mums veicas, par remontu un lauku realitāti cerībā, ka spēšu kādu iedvesmot, un arī lai dokumentētu šo pieredzi.

– Saprotu, ka vīrs ir profesionāls sportists. Vai viņam atliek laika pievērsties mājas dzīvei? Tāda profesija prasa ļoti daudz.
– Jā, ir brīži, kad vīrs ir prom un man ar visiem darbiem jātiek galā vienai. Cenšamies atbalstīt viens otru. Tā nu sanācis, ka man ir iespēja vairāk pievērsties mājai, remontu plānošanai, vīram ļauju enerģiju ieguldīt treniņos. Feb­ruāra beigās bobsleja sezona beigsies, vīrs būs biežāk mājās. Patiesībā daudzus darbus dara tieši viņš, kaut vai malkas sagādāšana no pašu meža. Vīrs plāno, kas un kad nopļaus mūsu pļavas, atrada nomnieku daļai zemes, viņš arī izgāja kursus par dabīgo zālāju uzturēšanu, vasarā zāli pļauj tikai viņš. Sarakstu varētu arī turpināt, bet galvenais ir strādāt kā komandai. Un, galu galā, dzīve jau nav tikai māja un lauki.

– Kas, piešķir dzīvei to garšu, piepildījuma sajūtu? Ko darāt, lai to saņemtu?
– Piepildījuma sajūta noteikti rodas tad, kad redzam, ka ieguldītais darbs nes augļus. Vai nu tas ir sportā – labāki un jaudīgāki treniņi noved pie labākiem sasniegumiem -, vai ar māju – jo vairāk plāno, pieliec roku un meklē labākos risinājums, jo ērtāka ir dzīvošana. Dzīvojot laukos, piepildījuma sajūtu rodu, izmēģinot ko jaunu. Pēdējā gada laikā ir bijis daudz “pirmo reižu”. Pirmais dārzs, pirmās iestādītās 500 egles, pirmais nozāģētais koks, pirmā izlauztā siena, mācījos kursos par dārza plānošanu un sāku apmeklēt jogu. Tikai jāizdomā, ko es vēl gribētu pamēģināt. Arī dzīve laukos bija pamēģināšana, kas nu jau ir pārvērtusies par skaistu piedzīvojumu.

– Programmētāja profesija parasti asociējas ar puišiem. Kā izvēlējāties darbu tādā jomā?
– Tagad ir daudz sieviešu programmētāju, gribētos ticēt, ka mīts par to kā vīriešu profesiju drīz izzudīs. Par ievirzi šajā jomā noteikti varu teikt lielu paldies skolotājiem Siliņiem no Cēsu Valsts ģimnāzijas. Kad tur mācījos, devos arī uz olimpiādēm, sāka padoties matemātika, un pēc ģimnāzijas attapos Latvijas Uni­versitātē, kur visu apguvu jau padziļinātāk.

Manuprāt, šī ir radoša profesija, kur katru dienu jāmeklē labākie risinājumi, nemitīgi jāmācās un jāseko līdzi tehnoloģiju attīstībai. Patlaban sevi nevaru iztēloties nekur citur, jo patīk brīvības sajūta, ka ir iespēja strādāt jebkur – vajag tikai internetu. Iespējams, pēc gadiem būsim attīstījuši savu lauku saimniecību un pelnīšu tā, ir vairākas idejas, ko varētu īstenot. Pagaidām gan vēl ļaujam sev nekur nesteigties un lēnām iepazīstam lauku dzīvi.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Plaša teritorija jaudīgai uzņēmējdarbībai

00:00
24.11.2024
18

Valmieras pievārtē pagājušajā nedēļā atklāja Industriālā parka būvniecību nepilnu 60 hektāru plašā teritorijā. Darbus plānots pabeigt nākamā gada beigās. Apbūves teritorijā būs inženierkomunikāciju infrastruktūra, liels loģistikas centrs, industriāls elektroenerģijas pieslēgums, plašas stāvvietas, dzelzceļa pievads. Dzelzceļu varēs izmantot, lai nodrošinātu kravu pārvietošanu starp Valmieras dzelzceļa staciju un    Industriālo parku. Paredzēts izbūvēt platsliežu dzelzceļa privātās lietošanas […]

Sava laika personība. Arturs Dronis

00:00
23.11.2024
33

Vairākas paaudzes atceras Arturu Droni – cēsnieku, mākslinieku, skolotāju. Šis ir viņa 120.jubilejas gads. “Viņš bija gleznotāju gleznotājs, skolotāju skolotājs, iedvesmoja skolēnus, sabiedrību gan ar savām gleznām, gan personību. Skatot šodien viņa darbus, varam sajust mākslinieka vienkāršību, inteliģenci. A.Dronis teica, ka katru dienu jāuzglezno kāds portrets, ja nav modeļa, gleznoja pats sevi. Tāpēc starp viņa […]

Jaunieši pagatavo svētku maltīti senioriem

00:00
22.11.2024
45
1

124 seniori Cēsu novadā Lāčplēša dienā saņēma siltu svētku maltīti. Pusdienas Smiltenes tehnikuma jaunieši un “Latvijas Samariešu apvienības” aprūpētāji piegādāja visiem senioriem, kuri novadā saņem pakalpojumu “Aprūpe mājās”. “Senioru emocijas, prieku, laimi, sajūsmu un pateicību nav iespējams aprakstīt,” “Dru­vai” teic Dana Laicāne, vecākā aprūpētāja Cēsu un Valmieras novadā. “Lai gan bijām pieteikuši, ka viņi saņems […]

Automašīnu iegādē cilvēki kļūst arvien racionālāki

10:27
21.11.2024
46

Iegādājoties automašīnu, cilvēki kļūst arvien racionālāki, intervijā aģentūrai LETA norādīja lietoto auto tirgotāja “Longo Group” valdes priekšsēdētājs Edgars Cērps. Pieprasījums pēc vieglajām automašīnām cenu kategorijā zem 10 tūkstošiem eiro palielinājies, bet spēkratiem, kas dārgāki par 20 tūkstošiem eiro, sarucis. Ar Edgaru Cērpu sarunājas LETA žurnāliste Justīne Bere­zovska. “Druvas” lasītājiem piedāvājam saīsinātu interviju.  -Kā pašlaik varētu […]

Zaubē aptieka pārcēlusies uz gaišām un plašām telpām

00:00
21.11.2024
141
1

Zaubē ilgi gaidīts brīdis –vietējā aptieka iekārtojusies ērtākās un gaišākās telpās. Pagājušajā nedēļā uz jauno telpu atklāšanu pulcējās pagasta iedzīvotāji un cilvēki, kas gādāja, lai aptieka būtu mūsdienīga. Zaubes aptieka ir “Lat­vijas aptieka” filiāle, uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Alvis Ērglis telpu atklāšanā sacīja: “Šodien vairākkārtīgi izskanēja vārdi – tik saviļņojoši. Un patiesi ir prieks, ka laikā, […]

Sagatavo auto Ukrainai

00:00
20.11.2024
62

Patriotiskās noskaņās Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma (VTDT) audzēkņi fondam “Uzņēmēji mieram” nodeva salaboto automašīnu, kas tiks nogādāta Ukrainā. Tehnikums saņēma arī nākamo mašīnu, kuru saremontēs, lai sūtītu ukraiņiem uz fronti. VTDT ir pirmais tehnikums, kurš iesaistījies Ukrainai ziedoto automašīnu tehniskā sagatavošanā, tagad jau to dara septiņas mācību iestādes. “Valsts policijas ziedotais spēkrats, kuru mēs […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
49
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
18
14
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
33
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
66
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi