Dzejas dienas Cēsīs sākās ar centrālās bibliotēkas organizēto sarīkojumu “Dzejnieks, dzeja, klausītājs”, kurā interesenti tikās ar dzejniekiem Liānu Langu, Mairu Asari un Andri Zeibotu. Sākumā autoru dzeju lasīja Cēsu tautas teātra aktieri un, kā atzina L.Langa, dzejniekiem allaž interesanti dzirdēt savu rakstīto no malas, saklausīt, kā to sapratuši citi: “Dzejas dienas ir tas laiks, kad iespējams testēt poēziju, pārbaudīt, vai tavu dzeju klausās, kas klausās un kā klausās.”
Klātesošajiem bija iespēja dzirdēt dzeju arī pašu autoru sniegumā, un šajos lasījumos viņi centās viens otru papildināt, pretnostatīt, argumentēt. “Dzeja ir vārdu džezs, tāpēc mēģinājām improvizēt, lai būtu interesanti gan mums, gan klausītājiem,” teica L.Langa.
Sekoja saruna par dzeju, tās sarežģītību un vietu sabiedrībā. Dzejnieki norādīja, ka ar interesi gaida ikviena kolēģa dzejas grāmatu, lai arī tās netiek izdotas pārāk bieži.
“Katras grāmatas iznākšana ir svarīgs notikums, te var teikt, gluži kā tai dziesmā – mēs pārtiekam viens no otra,” norādīja M. Asare.
Andris Zeibots, kurš savulaik divus gadus bijis arī Cēsu Tautas te-ātra režisors, atzina, ka ar dzejas starpniecību cenšoties risināt tās problēmas, kas ir viņā: “Ir milzum daudz neatrisinātu jautājumu, uz kuriem gribu rast atbildes. Dažreiz cilvēki pārmet, ka dzeja ir sarežģīta, bet tas ir tāpēc, ka cenšos pateikt iespējami precīzāk to, ko domāju. Vēlme būt precīzam liek dzeju rakstīt bez pieturzīmēm, izmantot grafisko zīmējumu. Brīvi ļaujos domu plūsmai, es tās negribu apturēt ar pieturzīmēm. Mēs taču arī domājam nepārtraukti.”
Arī M.Asare norādīja, ka pieturzīmes dzejā izmanto tikai gadījumos, ja ir vēlme domu plūdumā apstāties, bet vieglāk ir ļauties vārdu plūdumam.
Klātesošos interesēja, vai iespējams definēt brīdi, kad nāk apziņa – esmu dzejnieks. L.Langa norādīja, ka to grūti noteikt, tas atkarīgs no katra paša uzstādījuma: “Pieļauju, ka netrūkst cilvēku, kuri uzrakstījuši tikai vienu dzejoli, bet šajās minūtēs viņi ir dzejnieki. Tikpat labi starp mums ir dzejnieki, kuri nav uzrakstījuši nevienu dzejoli, bet viņi savā būtībā ir dzejnieki. Uz šādu jautājumu nav iespējams dot konkrētu atbildi.”
“Es jau pati neizdomāju, ka esmu dzejniece, acīmredzot, kāds mani lieto šādā nolūkā. Bet atzīšos, ka ir patīkami kaut kur lasīt – dzejniece Maira Asare,” piebilda dzejniece.
Dzejas dienas rajonā turpinās, un katru nedēļu dzejas cienītājiem tiek piedāvāts kāds plašāka mēroga sarīkojums.
Komentāri