Kristīnes un Ginta Kuzmu ģimenē aug meita, divpadsmitgadīgā Patrīcija, un trīsgadīgi dvīņi – Mārtiņš un Artis. Ģimene dzīvo Vaives pagasta Rīdzenē, Kristīnes dzimtajā vietā.
Katru varēja noturēt plaukstā
Kristīne ar smaidu teic, ka neplānoti kļuva par daudzbērnu ģimeni, jo vēl vienam bērniņam pēc smagajām pirmajām dzemdībām pāris sadūšojās vien pēc deviņiem gadiem, tad arī domājuši, ka ģimenē būs divi bērniņi: “Bet Dieviņš lēma citādi, un kļuvām par trīs bērnu vecākiem. Lai gan, kad daktere pateica, ka mums būs divi, no sākuma abiem bija šoks. Pēc tam gan attapāmies, ka vīram brālēni ir dvīņi – pavisam tuvi radinieki.”
Tagad daudzbērnu mamma teic, ka nevar iedomāties, ja būtu citādi. “Bet grūtniecība bija ļoti smaga, dvīņi ir identiskie, tā ir sarežģīta grūtniecība. Katru nedēļu bija jābrauc uz sonogrāfiju Rīgā, lai pārliecinātos, ka viss norit labi. 20. nedēļā gan piedzīvoju pašu smagāko brīdi – uzraugošā ārste, redzot, ka viens no dvīnīšiem ir daudz mazāks, sacīja, ka viņš nomirs un, kad tas notiks, ņems otru ārā. 20 nedēļās! Bet teica, ka vēl nedēļu var gaidīt, vērot. Mēs ar vīru ļoti pārdzīvojām, bet meita pienāca un teica – mammu, neraudi, brālis paēdīs un izaugs. Pēc nedēļas, aizbraucot uz pārbaudi, ārste, kas atvaļinājuma laikā aizvietoja manu ārstējošo dakteri, secināja – cik forši, vienādi puisīši, viss ir ļoti labi. Pa nedēļu viss bija izmainījies. Tas mums visiem bija tāds atvieglojums!”
Lai gan ārste ieteica mazuļus laist pasaulē Rīgā, Kristīne ļoti vēlējās to darīt tuvāk mājām, Valmierā. Viņa pastāsta: “Kad 36. nedēļā aizbraucu uz Valmieru noteikt dzemdību datumu, nodaļas vadītājs teica, ka nedrīkst gaidīt ne dienu un uzreiz jādodas uz operāciju. Tā pēc pusotras stundas puisēni jau bija klāt, pēc trim dienām varējām doties mājās. Arī vīrs bija slimnīcā, mazie piedzimstot katrs bija divi ar pusi kilogrami viegls, vīrs katru varēja noturēt plaukstā.”
Kā jau identiskie dvīņi puisēni ir ļoti līdzīgi, atšķirt var vienīgi pēc tā, ka viens ir nedaudz trauslākas miesasbūves. Kristīne teic: “Jau piedzimstot abi bija ar nelielu svara atšķirību, tā tas arī saglabājies.”
Bērnudārza audzinātājām grūti atšķirt Mārtiņu un Arti, un mazie apzinās savu līdzību. Audzinātāja pasauc vienu, bet atsaucas abi, un abiem dzirkstelītes acīs. “Tagad gan jau katrs jūtas kā personība un, kad tētis, gribot pakacināt, prasa vienam – kurš tu esi? – mazais ar lepnumu teic: “Nu, kā – Mārtiņš!”
Pārsteigums tuviniekiem
Kad Kristīne un Gints uzzinājuši, ka gaidāmi dvīņi, jaunumi bija jāpasaka arī radiem. Kristīnes mamma sākumā bijusi pārsteigta un pārsteigusi arī vīru. Kad viņš pārnācis no darba, Kristīnes mamma paziņojusi: “Mums būs sestais un septītais mazbērns.” Tētis neizpratnē, domājis, ka vēl kāda sieviete no ģimenes ir stāvoklī. Saprotot, ka Kristīne gaida dvīņus, iestājies klusums, aizgājis pārģērbties, atnācis atpakaļ un pavaicājis, vai viņu izjoko. Bet, saprotot, ka tas ir nopietni, vien pārsteigumā noteicis: “Ej tu nost!”
Kristīne atklāj, ka tētis viņu ļoti atbalstījis un ļoti sekojis grūtniecības norisei, un arī tagad viņam ir ļoti labs kontakts ar mazbērniem: “Tādēļ brīvdienas būtībā ir vecvecāku dienas. Ja arī mazbērni nav pie viņa, viņš ciemojas pie mums. Es savai mammai un tētim saku lielu paldies, jo bez viņiem, kaut palīdz gan vīrs, gan meita, ar dvīņiem būtu bijis ļoti grūti.”
Būt kopā plašā ģimenē
Tagad, ar skatu atpakaļ, Kristīne ar smaidu secina, ka laiks pēc dvīņu piedzimšanas bijis traks, kad bija jāmācās visu noorganizēt, bija jāmaina mašīna, lai tajā ietilptu dvīņu rati. Vīrs, Rīgā strādājot, agri bijis prom un vēlu atpakaļ, bet tāpat naktīs cēlies mazos mierināt. Kristīne teic: “Ar vīru man veicies, mēs tiešām darām kopā. Patrīcija arī labprāt paauklē dvīnīšus, lai mēs ar tēti varētu izskriet kaut līdz veikalam. Savukārt citreiz vīrs paliek ar dvīnīšiem, lai mums ar Patrīciju ir meitas un mammas laiks, lai viņai nebūtu sajūta, ka svarīgi ir tikai brāļi.”
Mamma vērtē, ka Patrīcija, kas pēc horoskopa ir dvīnis, tiešām ir izteikta dvīne ar pēkšņām garastāvokļa maiņām: “Tagad, lielākai esot, viņa pati to apzinās un piestrādā pie savām emocijām, to izpaušanas. Viņa arī labprāt gatavo ēst, var uzvārīt kartupeļus, prot gatavot gulašu, saldo ēdienu, sakārto māju. Un, ko dara, izdara perfekti. Tas viņai no Ginta.”
Īpašs Kuzmu ģimenē ir maijs, kad gan Patrīcijai, Mārtiņam un Artim, gan Gintam ir dzimšanas diena. Šajā mēnesī to svin arī Kristīnes mamma un viņas brāļi. Kopā vienpadsmit radiniekiem maija beigās vai jūnija sākumā tiek taisīta liela balle.
Kristīne teic: “Svētkos braucam pie mūsu vecākiem, nebūs tā, ka svinēšu ar draugiem, bet viņi paliks vieni. Maniem bērniem nevar būt lielāka bagātība kā tie cilvēki, kas mūs mīl, un viņiem ir divi vectēvi un divas vecmāmiņas, ne visiem tā ir. Mums ģimene noteikti ir galvenā vērtība – vislielākā, kas var būt. Man ir svarīgi laiku pavadīt ar vecākiem, jo neviens nezinām, cik ilgi viņi mums būs. Ja nesatiekamies, pa dienu sazvanāmies. Domājam, kā cits citam varam palīdzēt. To esam pārņēmuši no saviem vecākiem.”
Atbalsts ir pietiekams
Kristīne vērtē, ka daudzbērnu ģimenēm ir ļoti jūtams gan pašvaldības, gan valsts atbalsts – bērniem bērnudārzs ir bez maksas, pusdienas meitai skolā ir par brīvu. Viņa teic: “Uzskatu, ka atbalsts ir liels. Piemēram, mašīnas tehniskās skates maksai ir atlaide, īpašumu reģistrējot Zemesgrāmatā, ir atlaide, tāpat elektrībai. Sarēķināju, ka kopā mēnesī vidēji atlaidēs sanāk 300 eiro, uzskatu, ka tas ir daudz. Un kur vēl pusotrs gads apmaksāts bērnu kopšanas atvaļinājums, vienīgi tas tiek maksāts par vienu bērnu, nevis diviem, lai gan ir atšķirība, vai rūpes ir par vienu bērniņu vai diviem, un arī izdevumu, nenoliedzami, ir vairāk. Tomēr jebkurā gadījumā uzskatu, ka valstij nav jāuztur mūsu bērni, ģimeni uzturam mēs paši, bet atbalstīt, jā, to var, un paldies par to, kas mums dots!”
Komentāri