Durvīm jābūt vaļā

Decembrī, kad notiek daudz dažādu pasākumu, koncertu, svinību, tā vien šķiet, ka katram gribas priecīgi paildzināt gadu.

Arī kultūras dzīves notikumu rīkotājiem gada nogale ir viena no aizņemtākajām. Par to un kultūras dzīvi laukos saruna ar Vecpie­balgas kultūras nama vadītāju Zigrīdu Ruicēnu.

– Decembrī visās nedēļas nogalēs kultūras namā kaut kas notiek. Bija pensionāru pasākums, tad egles iedegšana, deju kolektīvu sadancošana, mūsu teātra “Su­maisītis” izrāde, amatnieku tirdziņš. Vēl priekšā Jaungada balle. Taču arī novembris nebija klusāks.

-   Jaungada balle Vecpiebalgā ir tradīcija.   

– Redzēs, kāda tā būs. Daudzi no pilsētām sabrauc ciemos pie vecākiem, radiem, draugiem. Mā­jās sagaida gadu miju, tad nāk uz kultūras namu. Parasti atnāk ap pusotru simtu. Nevar noliegt, ka kovida laiks ir atstājis iespaidu, apmeklētāji, vismaz spriežot pēc rudens balles, ir pamainījušies. Uz ballēm nāk gan četrdesmitgadnieki, gan    jaunāki par 20 gadiem. Bija laiks, kad pieteica galdiņu un nāca klases no skolas, vairs ne.    Pēc kovida ne katrs uz balli nāk saposies kā uz svētkiem, atnāk ikdienas apģērbā. Tāpēc arī Jaungada balles afišā ierakstīts, ka jābūt svētku tērpos. Un ieeja ir desmit eiro.

– Rīkojot balles, jāseko līdzi dažādu paaudžu gaumei, lai varētu uzaicināt mūziķus.   

– Protams. Kaut, šķiet, ir tādi, kuri nāk uz balli satikties, viņiem mūzika ir otrā plānā. Mūzikai ir jābūt kvalitatīvai, grupai pazīstamai. Svētku reizēs, vai tas valsts svētkos vai Jaungadā, jārēķinās, ka par mūziku cena nebūs maza. Šī Jaungada balle izmaksās tūkstoš eiro, jo bija sarunāts jau pirms kovida.    “Zēgevaldes trio” piekrita norunai. Vairāk arī nevaram atļauties maksāt. Šogad Jaungada balles bez 1400 eiro un vairāk nespēlē. Un mūziķiem taisnība – vai nu Jaungada naktī esam pie ģimenes, vai nopelnām vairāk. Izvēle ir balles rīkotājam. Bez 400 eiro arī viens mūziķis uz pasākumu nebrauc – transports, nodokļi, daudz jau pāri nepaliek. Ar to, ka viss kļuvis dārgāks, jārēķinās.    Uz valsts svētkiem bija šoks, cik maksā sveces. Naudas šogad pietiek, lai notiktu viss plānotais, var izmantot daļu iekasētās biļešu naudas. Kaut kas palicis no kovida laika, tā kā ­problēmu nav.

– Ballēm jau ir atšķirīga ­noskaņa.

– Man pašai ļoti patika balle pie “Ūdensrozes”, ko rīkoja pēc velobrauciena. Tā bija kārtīga lauku    zaļumballe, bērni pa vidu. Inešos Mazo Kalniņa dienas ballē ir cita publika.

Vecpiebalgā  ir Pavasara, Rudens, Valsts svētku, Lieldienu un Jaungada balle. Vasarā nav tādas vietas, kur to rīkot. Kurš brauks uz Alauksta estrādi? Jārēķinās, ka viss aprīkojums turp jāved, vajag cilvēkus, kas to izdara, tās ir papildu izmaksas. Tā brīvdabas estrāde ir ekskluzīva vieta, domāta lieliem pasākumiem. Vai tāda nepieciešama? Producenti Līgo festivālam to īrē.    Bet estrāde, ezermala    ir atpūtas vieta, peldvieta. Un saduras intereses: Jāņos tur festivāls, bet citi neapmierināti, ka nevar braukt peldēties.

Neredzu iespēju, kā estrādi izmantot. Pērn arī “Skroderdienas Silmačos” spēlējām kultūras namā, jo nebija pārliecības, ka nelīs. Ja līst, estrādes apkārtnē ir dubļi. Rīkojot lielākus pasākumus, jārēķinās, ka nav, kur pārģērbties.    Kultūras nama zālē ir 300 vietu,    vēl 80 balkonā. Lai Alauksta estrāde ir kā atpūtas vieta. Protams, tā ir jāuztur.

– Mājražotāju un amatnieku tirdziņi arī ir tradīcija.   

-    Ne viens vien vēl atceras Ķenča tirgus, ko rīkoja Maija Tunte. Tad bija tirdziņi “Vēve­ros”, “Kalna Kaibēnos”, bet nav labākas vietas par Vecpiebalgas Viesistabu birzītē. Ziemassvētkos nevaram konkurēt, jo apkārt lielie tirgi. Daudzi    ražotāji arī ziemā savu produkciju āra apstākļos netirgo. Savulaik Ziemassvētku tirdziņš bija pagastmājas zālītē, tā ir pārbūvēta. Tad ņēmām    vietējos ražojumus un amatnieku darinājumus, tie bija izlikti kā izstādē un varēja arī nopirkt. Taču tad kādam ir jādežurē. Kuram ir laiks?

Tagad ir arī Pirmsjāņu tirgus.    Nākamgad domāju par Pūpol­svētdienas tirgu. Tirgus nav tikai tirgošanās, arī satikšanās, ja vēl ir kāds neliels koncerts, var jauki pavadīt laiku. Tirdziņiem tirgotāji piesakās zvanot. Protams, būtu vienkāršāk elektroniski, bet man ir svarīgi parunāties. Tā esmu daudzus iepazinusi, nākamreiz jau krietni iepriekš interesējas, vai tirdziņš būs. Viena sieviņa katru vasaru uz tirdziņu ar ogām brauc no Jaunpiebalgas, viņa taču elektroniski nepieteiksies. Uzņe­mos papildu darbu, jo zinu, ka daļa    tirgotāju būs  tie, kam tirdziņš visvairāk vajadzīgs, lai nopelnītu kādu eiro.

– Vecpiebalgā darbojas visu paaudžu deju kolektīvi, teātris, vokālais ansamblis. Kolektīvi ir, vadītājs ir, kas darāms nama vadītājai?

– Ne jau vadītājs, kurš atbrauc uz mēģinājumu, meklēs dalībniekus. Deju kolektīvā viena pietrūkst, dejotāji iesaka, kuru varētu uzrunāt. Zvanu, runāju, pierunāju. Visu laiku ir sasprindzinājums.

Tā tikai šķiet, ka atliek izgatavot skaistas afišas, ielikt feisbukā, ka dejotāji aicina savā pulkā, un viss notiks. Tā nav.    Tāpat arī    ar varu uz kultūras namu nevienu neatvilkt. Sarunā jau jūtams, vai vērts turpināt. Uz deju kolektīviem atnāca divi pāri, kas pārcēlušies uz Vecpiebalgu, par to liels prieks. Tā viņiem iespēja iepazīties ar vietējiem, iejusties sabiedrībā.

Vokālā    ansambļa dalībnieces grib dziedāt, bet nevaru atrast vadītāju.  Interesējos Ērgļos, Ma­donā, apkārtējās mūzikas skolās, bet tie, kuri varētu, ir noslogoti. Neviens par 80 eiro mēnesī šurp nebrauks.    Pasākumos pieaicinu vietējos, kuri spēlē kādu instrumentu, meitenes padzied, tā izlīdzamies.

Un vēl. Ja apskatās amatiermākslas kolektīvu nolikumā – daudz atskaišu. Pa kuru laiku vadītājs tās aizpildīs? Jādomā, kā viņus atslogot. Deju kolektīva vadītāja brauc no Ērgļiem, kur viņai ir trīs kolektīvi, tikpat Vecpie­balgā un vēl darbs skolās Ērgļos un Vecpie­balgā. Teātra režisore ikdienā strādā Rīgā, audēju kopas vadītāja brauc no Cēsīm. Svarīgi, lai tie, kuri brauc pie mums no tālākām vietām, saņem degvielas kompensāciju.

– Finansiālā un radošā vadība tagad ir Cēsu Kultūras pārvaldes pārziņā, par kultūras nama uzturēšanu atbild apvienības pārvalde.

– Tā var teikt. Bet transporta izdevumus plānojam no kultūras budžeta. Varbūt pareizāk būtu bijis, ja kultūras dzīves norises un amatiermāksla būtu pārvaldes ziņā. Ir ļoti daudz birokrātijas. Piem­­ēram, pasākuma skaņu operatora uzņēmuma līgums ir jānogādā Cēsīs. Jāsameklē, kurš to aizvedīs. Elektroniski nevar aizsūtīt, jo ne visiem ir elektroniskais paraksts. Tāpat ar rēķiniem – visi oriģināli jāsūta uz Cēsīm, tad darba veicējam pārskaitīs nopelnīto. Redzēs, kā tas veidosies tālāk, bet pašlaik nav tik vienkārši.

– Līdz šim lielākos pasākumos Vecpiebalga apvienības    pagastu kultūras darbinieces strādāja kopā, tāpat tika plānots, kas kurā tiek rīkots.

– Katra esam atbildīga par savu pagastu, namu un kultūras dzīvi. Kaut ko rīkojot, ļoti skatījāmies, kas notiek kaimiņos. Visu laiku jādomā. Ir taču skaidrs, ka nevar divus līdzīgus koncertus piedāvāt netālos pagastos. Vecpiebalgā kino nerādām, tas ir Inešos, Kaivē. Ja desmit skatītāji atnāks, vai vērts darbināt aparatūru? Inešos, Taurenē, Dzērbenē ir muižas, tur iederas svinīgi koncerti, cita žanra nekā Vecpiebalgas kultūras namā. Paņemt koncertu no malas ir daudz vienkāršāk, nekā sarīkot kaut  vai sadancošanu. Sce­nārijs ir jāuzraksta, kādam koncerts jāvada, zāle un foajē jānoformē, viesi jāuzņem.

Kultūras nama vadītājai ir jāprot un jāvar viss. Esam divatā ar apkopēju. Ja apkopēja slima, tad arī sniegs jātīra. Kāds palīdz noformējumam izveidot kompozīcijas. Daudz izlīdzos ar to, kas manā    dārzā, pļavā.  Pirms Ziemas­svēt­kiem jau otrreiz braucu uz mežu pēc eglītēm, labi, ka ir savs mežs. Protams, palīdz pašvaldības komunālās saimniecības komanda. Lielu pasākumu pati    apskaņot nevaru, arī nefotografēju.

– Nākamā gada plāni jau skaidri?

– Dziesmu svētki ir prioritāte. Kaut ko vēl vajag tērpiem, ceram, ka budžetā nauda tam būs. Prieks, ka Rīgā dzīvosim 1.ģimnāzijā kā daudzos svētkos.

Vecpiebalgas svētkos noteikti būs velosipēdu brauciens, ja pirmajā reizē reģistrējās 70 dalībnieki, interese ir. Ir svarīgi pasākumos atrast pamatojumu, ka kaut kas notiek tieši Vecpiebalgā. Vajag pamatu, no kā ideju attīstīt. Brāļiem Kaudzītēm bija pirmais velosipēds Vecpiebalgā.
“Ūdensrozes” laukums ir jauka kultūrvieta. Uzņēmējs atbalsta aktivitātes. Tāpat būs koncerti, dažādi pasākumi. Viss turpinās.

– Brīvdienas darbā, vakari darbā, kad esat mājās?

– Tik traki nav. Esmu rīta cilvēks, vīrs jau pirms septiņiem brauc uz darbu, es ap pusastoņiem esmu kultūras namā. Jā, no tumsas līdz tumsai. Biroja darba daudz nācis klāt. Bet ne katru nedēļu ir pasākumi, ir arī klusāks laiks.

– Ģimene pieņēmusi, ka neesat mājās?   

-    Viņi jau sen pieraduši. 1.septembrī palika 40 gadi, kopš strādāju kultūrā. Dēli jau savā dzīvē. Kādreiz cēlos trijos no rīta, sagatavoju    bērniem ēdamo, lai ir, kad atnāk no skolas.    Atstāju zīmīti, ja agri aizbraucu.   Savu reizi vecāmamma bija ar viņiem. Protams,    bijis rūgtumiņš, ka mammas nav mājās. Radi ciemos bez pieteikšanās nebrauc, jo rēķinās, ka varu nebūt mājā. Tas jau ir dzīvesveids, cenšos sabalansēt darbu ar dzīves vērtībām – ģimeni, māju. Ja pasākumā viss izdevies, kā plānots, ir gandarījums. Nogurums no lielā skrējiena, uztraukuma pazūd.