Pakalpojumu likumā, kāds izstrādāts Zviedrijā, noteiktas iespējas ģimenēm, kurās aug bērni invalīdi, esot melns uz balta ierakstīts, ka viens no valsts apmaksātajiem pakalpojumiem ir bērna dalība kādā attīstību veicinošā, sevi izzinošā atpūtas nometnē.
“Zviedrijā sociālajā jomā ir liela sakārtotība. Un nedēļu, divas ilga nometne ir vajadzīga ne tikai bērnam, bet arī ģimenei, kurā viņš aug un dzīvo katru dienu. Vecākiem ir jādod iespēja atpūsties,” sacīja “Velku biedrības” dibinātāja un valdes locekle Liāna Velka, kuru “Druva” satika Spāres speciālajā internātskolā. Tur jūlijā notiek biedrības rīkota nometne bērniem invalīdiem. To apmeklēs 33 ģimenes, pārsvarā mammas ar bērniem invalīdiem no visas Latvijas.
“Esam padomājuši, lai labi justos bērni un arī vecāki. Nometne katrai grupai ilgst desmit dienas. Jau vairākus gadus mēnesi veltām, palīdzot vismaz 30 ģimenēm. Bērni, cik spēj, zīmē, veido, rotaļājas, dzied. Ar vecākiem sarunājas dažādu jomu speciālisti. Šoreiz esam pieaicinājuši veselīga uztura un dzīvesveida zinātājus, juridisko konsultanti, psihologu, astroloģi. Katru dienu ir laiks nodarbībām, sarunām, atpūtai,” uzsvēra Liāna Velka.
“Druvas” satiktie vecāki ļoti priecājās par iespēju pabūt Spārē. Vairākas mammas, kuru bērniem invalīdiem septiņi, pat desmit gadi, atzina, ka šī ir pirmā reize, kad ar bērniem uzdrīkstas būt tik plašā sabiedrībā.
“Super labi! Bērns jūtas labi. Gundegai ir seši gadi. Viņa mācās tikai mājās un svešus cilvēkus praktiski nepieņem. Es arī nevienam ar saviem pārdzīvojumiem neuzbāzos. Katru dienu esmu bijusi kopā ar viņu, strādāju pa naktīm. Darbiņu esmu atradusi maiznīcā, un priecājos, ka varu pildīt naktsmaiņas,” sacīja Aija Cīrule, kura uz vasaras nometni Spārē bija atbraukusi no Jēkabpils. Daudzas mammas, kad visapkārt runā par to, kā bērni ar invaliditāti integrējami sabiedrībā, atzina, ka joprojām saskaras ar cilvēku neizpratni par bērna invalīda un viņa ģimenes locekļu vajadzībām. Ne visos rajonos ir pieejamas specializētas pirmsskolas izglītības iestādes, nav arī mācību iestādēm tik nepieciešamo internātu, trūkst rehabilitācijas iespēju un naudas līdzekļu, lai pēc iespējas pilnvērtīgi dzīvotu, kur nu vēl atpūstos.
“Esmu no tām mammām, kuras nometni apmeklē jau otro vasaru. Man pērnā nometne bija kārtīgs atspēriena punkts. Balvos bērniem invalīdiem, arī viņu vecākiem nebija pieejama nekāda palīdzība. Izveidojām vecāku atbalsta grupu, “Velku” speciālisti ar mums sadarbojās. Esam tikuši tik tālu, ka vienā pilsētas skolā būs izveidota klase, kurā varēs mācīties bērni ar smagu garīgo un fizisko invaliditāti. Mēs tiešām esam tikuši vairākus soļus uz priekšu,” uzsvēra septiņgadīgā Evereta mamma Inga Spriņģe. Ģimene bija šurp braukusi no Balviem. Nometnē varēja satikt arī cēsniekus, tukumniekus, rīdziniekus un ģimenes no Kurzemes.
“Neskatoties uz to, ka esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mūs joprojām atbalsta Zviedrijas labdarības organizācijas. Nometne izmaksā dārgi. Ja tādu atbalstu nāktos prasīt mūsu valstij, ministrijām, tad diez vai viss izdotos. Nav jēgas tagad spriest par līdzekļiem, jo lielākais ieguvums ir atpūtušies bērni un laimīgas mammas, kuras zina, kur meklēt padomu, kādas ir bērnu tālākizglītošanas iespējas, kur darbojas speciālās skolas, strādā brīnišķīgi pedagogi,” tā Liāna Velka, novērtējot Spāres skolas mācībspēku un virtuves saimnieču aizrautīgo darbu nometnē un sakārtoto skolas apkārtni, kur pārvietošanās iespēja nav liegta arī bērniem ratiņkrēslos.
Nometnes laikā vecāki daudz diskutējuši arī par to, kā valstī sekmēt sociālās jomas attīstību, lai būtu izpratne un nepieciešamais atbalsts bērnu invalīdu nākotnes nodrošināšanā. Visbūtiskāk jautājumi samilzt, kad izaugušie bērni ar smagu invaliditāti pabeidz skolu, tad visbiežāk ir tikai divas iespējas – atpakaļ pie vecākiem, vai uz pansionātu. Speciālisti spriež, ka valstī jāuzceļ pusceļa mājas, jāizveido darbnīcas, kur invalīdi strādātu, un jāļauj cilvēkiem ar invaliditāti pēc iespējas kvalitatīvāk dzīvot dzīvi.
Komentāri