Raimonds Bušs bija tāds norūpējies. Tikko iznācis no pasta, atzina: ”Kādreiz avīzes varējām saņemt jau desmitos, tagad jāpriecājas, ka divpadsmitos. Pasts prot savus klientus kaitināt.”
Raimonds dzīvo Daibē, strādā vidusskolā par saimnieku. Ar darbu ir apmierināts. Pašvaldība ir drošs un stabils darba devējs. Arī izbraukāt var bez bēdām, vienīgi ceļš varēja būt labāks. Kādreiz bijis gan šoferis Cēsīs, gan paju sabiedrībā, mājās bijusi arī saimniecība, kurā netrūcis ne govju, ne cūku.
”Kad bija saimniecība, neko citu neredzēju, tikai darbu. Un prasības, kuras izpildīt jau kļuva nereāli. Metām saimniekošanai mieru. Tagad ir vien vistas un suns,” stāsta Raimonds un piebilst, ka zemītei aizaugt neļauj, ik vasaru pļavas tiek nopļautas. Tīrumā arī izaudzēts ģimenei nepieciešamais. ”Pesimisms vairojas. Iestājāmies Eiropas Savienībā, un nu visu pamazām likvidē, lai Eiropas ķimizētā pārtika varētu nākt iekšā,” spriež bijušais zemnieks.
Viņš arī skeptiski vērtē biežās runas par straujajiem attīstības tempiem Latvijā. ”Cilvēki laukos iet mazumā. Ko viņiem te darīt? Pirms desmit gadiem Daibē bija pasts, veikals. Tagad nekā. Atkritumu poligonu uzcēla. Darbs ir, bet trūkst strādātāju. Un kāds ir ceļš. Vasarā dzīvojam putekļos, ziemā jālauž mašīna pa bedrēm. Kam prasīt kompensāciju?” par ikdienas problēmām, kurām neredz risinājumu, stāsta Raimonds un piebilst, ka pagasta centrā cita dzīve. Daudzas iespējas. Diemžēl ne katrs izmanto, vienkārši negrib. ”Cik ir tādu pagasta centru, kur ir tik plaša sporta zāle! Klubs gan te, gan Rozulā. Cilvēki ir diezgan neaktīvi. Iegrimuši problēmās,” domās dalās daibēnietis un klusi piebilst: ”Bet kas notiks, kad izveidos novadus? Ar cik nomalēm paliksim bagātāki?”
Komentāri