Pārgaujas novada Straupes pagasta bioloģiskajā saimniecībā “Lauciņi” saimnieko Vita un Uldis Upmaļi.
Vita ir pašnodarbinātās statusā, zemi nomā no vīra, tāpēc smejas, ka viņai jau nekas te nepiederot. Lai gan formalitātes un papīri ir vīra ziņā, darbus nedala un, cik vien iespējams, gan zemi, gan savas pārdesmit aitas apkopj kopā. Izaudzētos dārzeņus Vita no agra pavasara līdz vēlam rudenim realizē Cēsu tirgū, kur jau pamanījusies gūt plašu klientu loku, bet ziemā, kā jau kaismīga adītāja, tirgojas ar adījumiem.
“Pēc izglītības esmu agronome, kādu brīdi esmu strādājusi Plācī par pārdevēju patērētāju biedrības kādreizējā veikalā. No darba nekad neesmu baidījusies. Kā mazs bērns mammai palīdzēju dārzā un mājas solī. Viņa mums abām ar māsu iemācīja mīlēt darbu un cienīt zemi. Kad dzīvē viss iegrozījās citādi, nācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Sākām audzēt dārzeņus, domājām par realizāciju. Ar vairākiem pārtraukumiem dažādos tirgos esam tirgojušies padsmit gadus,” saka Vita.
Savulaik abi ar vīru braukuši arī uz Rīgas tirgu, taču nācies izjust pircēju acīm nemanāmos, tirgotāju slēptos karus un intrigas. Arī Vita ar Uldi sajuta, ka Rīgā nav gaidīti, pēc caurdurtām mašīnas riepām, kā arī citām izdarībām saprata, ka nervi un miers dārgāki par ietirgoto santīmu. Beigās Vita nobāzējās Cēsu tirgū un pa reizei dārzeņus tirgo arī Straupes Hanzas tirdziņā.
Upmaļi audzē no visa pa druskai. Pavasarī sāk ar zaļumiem – dillēm, salātiem un redīsiem -, vēlāk ir gurķi, tomāti, ķiploki, sīpoli, kartupeļi, kabači un bietes, vārdu sakot, viss, kas izaug lielajā dārzā. “Bet citādi nevar! Es nemaz nemāku sēdēt bez darba. Man prasās pirkstus ielaist zemē, bet tirgus ļauj izrauties no mājām un pabūt cilvēkos. Te gan jāsaka, ka pircēju tirgū ir arvien mazāk. Lielākoties nāk pensionāri un jaunās māmiņas, taču nav vairs tā, kā kādreiz bija, kad sestdienās nevarēja atrast vietu, kur mašīnu nolikt. Cilvēki drūzmējās un nepacietīgi mīņājās garās rindās cerībā, ka arī viņiem nolūkotais pietiks,” atmiņās dalās saimniece.
Pērkot ko nu kurš, taču ejošākā prece joprojām ir kartupeļi. Tie, kas maciņā centiņus neskaita, pērk lielākos un skaistākos, tie, kuri meklē tīru un pašaudzētu pārtiku, bet rocība neļauj iepirkties ar vērienu, ņem arī kādu brāķētāku kartupeli, burkānu vai gurķi. “Cilvēki sirmiem matiem saka, ka uzticas tam dārzenim, ko iecienījis arī tārpiņš, jo tā esot zīme, ka izaudzētais ir bez ķimikālijām. Pensionāri ir pacietīgāki, gatavi paknibināties, lai izgrieztu bojātās vietas, turpretī jaunie ķimerēties negrib. Nāk arī tādi, kas saka, ka veikalā pirktais burkāns garšojis pēc gumijas, tāpēc, lai arī lētāks, zupā tomēr nenonāks, vajag īstu mantu ar labu garšu,” tā “Lauciņu” saimniece.
Vita arī piebilst, ka šogad labi padevies viss, īpaši jau pieminētie kartupeļi. Bumbuļi esot tik lieli, ka pavasarī varētu būt grūtības ar sēklu. Lai gan caurmērā tirgū apgrozās tīkama publika, gadoties arī pa kādam īgņam, kurš purpina, kāpēc viss tik dārgs, tik dārgs. Tādiem viņa atbildot, lai paši audzē, tad nebūs jāsūkstās par cenām, turklāt jāpadomā, vai gan ir kāds, kurš vēlētos strādāt par eiro dienā! Tad kālab sagaida, ka zemnieks, kas veltījis laiku, naudu un rūpes, lai izaudzētu ekoloģiski tīrus dārzeņus, atdotu tos par baltu velti? Protams, mazajām saimniecībām grūti konkurēt ar lielaudzētājiem, kas dārzeņus pārdod par 20 centiem kilogramā, taču tie pircēji, kuri saprot ieguldītā darba pūliņus, par cenu netielējas. “Ir jau visādi cilvēciņi. Ja redzu, ka maciņš sen nav redzējis labus laikus, sarunājam tā, lai abiem labi. Daudz atkarīgs no paša pircēja, ar kādu attieksmi viņš nāk uz tirgu. Par laimi, ar dzīvi neapmierināto ir maz, vairāk nāk gaiši un labsirdīgi klienti,” saka Vita.
Viņas īstenais meistarstiķis ir kraukšķīgi mazsālītie gurķīši, pēc tiem ir milzīgs pieprasījums. Lai gan Vita ar recepti neskopojas, tādi gurķīši kā viņai nesanāk nevienam: “Draudzenes ir zvanījušas un sūrojušās, ka visu dara mats matā, kā teicu, bet tik garšīgi neizdodas. Domāju, tas āķis slēpjas mūsu akas ūdenī.”
Protams, cilvēkiem rodas jautājums, kā visu var paspēt, ja līdz pusdienlaikam jāsēž tirgū, bet Vita saka: “Tur jau tā lieta – visu nekad nevar pagūt. Ja vēlies strādāt godīgi un nemānīt pircējus ar Rīgas nakts tirgū iepirktiem dārzeņiem, darbs nekad nav padarīts. Vasarā pēc tirgus atbraucu mājās, desmit minūtes saslienu kājas gaisā, izdzeru savu kafijas krūzi un uz tīrumu prom. Daždien rosos dārzā līdz tumsai, kamēr nezāles nevar saskatīt, taču saviem pircējiem droši varu lūkoties acīs un apgalvot, ka viņi ēd vietējo, bioloģiski pašaudzētu pārtiku,” stingrā balsī un ciešu skatienu saka Vita.
Viņa uzskata, ka nekad nevarētu dzīvot dzīvoklī, kur nu vēl Rīgā, un piebilst, ka, tieši tāpat kā cits nav domāts laukiem, kāds var neilgoties pēc pilsētas dunas, ko ik pa brīdim pārtrauc glābšanas dienesta mašīnu nelaimi vēstošās sirēnas. “Vai tad mums te kā trūkst? Paraug visapkārt! Dzīvojam skaistā vietā, saimniecība ir iekopta, bērni izauguši, darbu zina un prot, par tiem galva nav jālauza. Atliek tik tāds nieks, kā gribēt strādāt, jo ar karoti jau mutē neviens neielies,” pārliecināta Vita no Straupes.
Komentāri