Ukraiņu Žakunu ģimene nu jau sevi sauc par inesiešiem. Viņi dzīvo Inešos. Ar Vecpiebalgu saistās visa dzīve. Igors un Aļona strādā zivju audzētavā, meita Zlata apmeklē bērnudārzu Vecpiebalgā.
Martā būs četri gadi, kopš Igors ieradās Inešos. “Esmu zivkopis. Draugi bija izlasījuši, ka Latvijā, Vecpiebalgā, 130 kilometrus no Rīgas, meklē zivkopi. Pieteicos un esmu te,” stāsta Igors un piebilst, ka laiks gan pagājis, kamēr nokārtotas visas formalitātes. Arī Aļona ir zivkope. Pirms diviem gadiem, kad meita bija paaugusies, abas atbrauca uz Inešiem. “Paguvām, jo pēc pāris dienām ierobežojumu dēļ vairs netiktu Latvijā,” bilst Aļona, bet Igors atzīst, ka divi gadi vienam Latvijā nebija viegli. Pusgadu strādāja, tad uz divām nedēļām brauca pie savējiem. Nu jau divus gadus nav bijuši Ukrainā, satikuši tuviniekus. “Parunājam pa telefonu, bet visu jau nevar izrunāt. Gribas satikties, visi ilgojas satikt Zlatu, redzēt, kā izaugusi, samīļot,” saka Aļona.
Abi ir laucinieki. “Taču Ukrainā nav tik mazu ciemu kā Ineši, ciemā vismaz divi tūkstoši dzīvo, visur ir ielas. Viensētas ir retums. Aļonas ģimene dzīvo simts kilometrus no Kijevas, mana 350 kilometrus. Pēc augstskolas četrus gadus nodzīvojām Kijevā,” pastāsta Igors un piebilst, ka Ukrainā laukos darba nav, kur nu vēl zivkopjiem. Daudzi strādā ārzemēs, īpaši Polijā.
“Kādreiz tā bija prestiža profesija,” saka Aļona. Bērnībā viņai patika filmas par haizivīm, sapņoja kļūt par okeanoloģi, kad bija jāizvēlas profesija, bija skaidrs, ka tā būs saistīta ar zivīm. Igors ar smaidu atzīst, ka nezinājis, ko gribētu dzīvē darīt, iestājies tehnikumā, aizvien vairāk ieinteresējušas zivis. “Esmu mācījies astoņus gadus – tehnikums, bakalaura, maģistra grāds. Un aizvien daudz jāmācās, jālasa citu pieredze. Visu tāpat nekad nezināsi, jo ir ļoti daudz zivju sugu, katra atšķirīga. Ja audzē vienu, iepazīsti, zini par to. Zivīm tāpat kā cilvēkiem ir ļoti daudz un dažādu slimību, zivkopim jāzina ne tikai, kā tās barot, kādiem jābūt apstākļiem, lai labi justos, bet daudz vairāk. Tā taču ir visās nozarēs, ir jāzina, ko un kā darīt,” stāsta Igors un piebilst, ka trīs gadus nostrādājis valsts zivsaimniecības aģentūrā. Tur gan darbs vairāk bijis ar dokumentiem. Viņš arī uzsver, ka katra zivju audzētava arī ir citāda, katrai sava piemērota tehnoloģija, kas citam neder. “Katram zivju audzētājam tehnoloģija jāatrod pašam, ar to nedalās. Tā ir visā pasaulē,” saka zivkopis.
Aļona un Igors vērtē, ka zivju audzēšana baseinos, kā tas ir Inešu uzņēmumā, kurā viņi strādā, ir perspektīva. “Ukrainā arī pamazām sāk audzēt zivis audzētavās, bet tādos apjomos kā Inešos nav nevienas. Ir arī valsts audzētavas, kurās vairāk audzē zivju mazuļus resursu atjaunošanai. Privātās audzētavās izaudzē pāris līdz pārsimts tonnu gadā. Šajā nozarē vispirms ir ļoti daudz jāiegulda, bet peļņa būs tikai pēc gadiem,” pārdomās dalās Aļona.
Pandēmijas laiks nav viegls, atzīst Aļona un Igors. “Māja, darbs. Līdz darbam 200 metru. Tā arī paiet dienas,” teic Igors, bet Aļona uzsver, ka vasarā bijis citādi. Garajos vakaros gājuši pastaigās, daudz laika pavadījuši ārā. Tagad agri tumšs. “Te tik klusi un mierīgi. Cilvēkus tikpat kā neredzam, tikai darbā. Vīrusa dēļ visi esam izvairīgi. Vasarā vismaz ārā kaimiņus varēja redzēt. Labi, ka paši esam visi kopā,” uzsver Aļona. Tā kā ģimenei nav mašīnas, nekur nav bijuši. Igoram ir autovadītāja tiesības, bet tās izdotas Ukrainā un Latvijā nav derīgas. “Pandēmijas laikā viss attālināti. Gan jau tā beigsies, tad nokārtošu,” saka Igors.
Vecāki priecīgi, ka meitai bērnudārzā patīk. Kad Aļona ar meitu atbrauca uz Inešiem, bija šaubas, kā mazulīte iedzīvosies. “Mājās viņa runāja ukrainiski un krieviski, kad satraucās, ukrainiski. Ja kāda problēma, audzinātājas varētu nesaprast. Ukrainā viņa pusgadu gāja privātā dārziņā. Ļoti nepatika, lūdzās, raudāja, lai varētu neiet, audzināju mājās,” pastāsta Aļona un ar prieku turpina: “ Te jau otrajā dienā neiebilda, ka jābrauc uz bērnudārzu, ar audzinātājām uzreiz sapratās. Zlata raujas uz dārziņu un gatava arī brīvdienās doties pie draugiem.”
Zlata kautrējas stāstīt, kā iet bērnudārzā, vien latviski nosaka: “Labi, man patīk.” Vecākiem viņa bieži vien ir tulks, ja pieaugušie kādu vārdu nesaprot. “Latviski saprotu, runāt vēl jāmācās,” saka tētis. Zlata savu reizi ar draugiem runā krieviski. Viņiem tas šķiet interesanti. Zlata ar prieku mācās arī angļu valodu. Vecāki atzīst, ka pašiem ļoti pietrūkst angļu valodas zināšanu.
“Zlata ar autobusu aizbrauc uz dārziņu, vakarā pie autobusa tikai jāsagaida,” piebilst mamma un atklāj, ka meita teikusi, ka, kaut arī ilgojas pēc vecvecākiem, tantēm un tēvočiem, nemaz negrib braukt ciemos.
“Ukrainā dzīve mierīga. Diemžēl ļoti daudzi slimo ar vīrusu, arī tuvie cilvēki izslimojuši. Nekur pasaulē nevar izbēgt no pandēmijas. Ir brīžam vientulīgi, katru dienu viens un tas pats,” saka Igors, bet Aļona piebilst, ka pamazām vien iepazīst aizvien vairāk cilvēku. Vispirms jau Zlatas draugu vecākus.
“Ceram, ka pavasarī varēsim aizbraukt uz Ukrainu. Pietrūkst tuvo cilvēki,” saka Aļona.
Komentāri