Ilgvars Cinis no Amatas pagasta „Intiem” vairākus gadus audzē dālijas. Viņa kolekcijā ir 170 dažādu šķirņu dāliju, no tām zied apmēram 160.
Ilgvars ir skolotājs. Amatas pamatskolā viņš pasniedz bioloģiju, ķīmiju, ģeogrāfiju un informātiku un Spāres internātpamatskolā strādā par audzinātāju. Sirdī viņš ir dārzkopis. Mācījies Bulduru dārzkopības tehnikumā, kur arī ieguvis
zināšanas par puķkopību.
Pēc pāris dienām Ilgvars pats saņems ziedus Zinību dienā, taču
pirms tam viņš stāsta par dāliju kolekciju. Dārzkopis apliecina, ka tāda krāsu varavīksne, zieda formu daudzveidība un krūmu augstuma dažādība nav nevienai citai puķu kultūrai. Šie ziedi ir koši un ļoti skaisti akcenti jebkurā dārzā. Daudzām dāliju šķirnēm no viena krūma izzied pat ap 200 ziedu. Pirmos dāliju ziedus bez steidzināšanas var gaidīt jau jūlija sākumā, bet krāšņākā un bagātākā dāliju ziedēšana ir augustā un
līdz pat rudens salnām.
Ilgvars gan teic, ka
vecaimammai
dārzā vienmēr ziedējušas dālijas, un droši vien tā arī viņam iepatikušās. Kolekciju amatietis sācis veidot pirms gadiem pieciem.
„Līdzi puķu košumam zied arī sirds un dvēsele. Dālijas pārsteidz ar savu daudzveidību. Ja paraugāmies, tad redzam, cik dažādas ir ziedkopu uzbūves un formas – no kaktusu, lodveida līdz ūdensrožu un vienkāršām. Par krāsu nemaz nerunājot – variācijas var būt visneiedomājamākās. Man patīk arī tas, ka dālijas zied ilgi,” stāsta puķkopis.
Interesi par dāliju kolekciju izrādījuši arī ekskursanti. Nesen viņa dārzā viesojušies Amatas pagasta pensionāri.
Lai dālijas augtu un ziedētu, galvenais noslēpums esot glabāšanā ziemā.
„Arī puķes prasa darbu. Galvenais – gumus pareizi sagatavot pārziemošanai. Vēlams divas nedēļas pēc salnām vēl noturēt zemē, lai tie nobriest,
un tad izrakt. Tad vajag izgriezt vecos gumus. Glabāšanai tos daži liek parafīnā, citi skaidās, bet es vienkārši apžāvēju, sadalu, ielieku polietilēna maisiņā,” atklāj I.Cinis un piebilst, ka šovasar bijusi pirmā vasara, kad dālijas bijušas jālaista, jo karstā laikā bijis žēl skatīties, kā puķes cīnās par izdzīvošanu.
Kolekciju Ilgvars
apņēmies papildināt. Jau nākamgad tikšot gādātas simts jaunas šķirnes. Patlaban tas ir hobijs, un, kas zina, varbūt pēc pāris gadiem Ilgvars arī attīstīs nelielu biznesu, piedāvājot interesantu dāliju šķirņu stādus. „Sadarbojos ar zināmiem stādaudzētājiem. Iepērku pa vienam eksemplāram. Laika gaitā kaut ko nedaudz arī pavairoju. Domāju par kataloga izveidi.
Tiesa,
šķirnēm, ko esmu mantojis no seniem laikiem, nemaz nav nosaukumu,
līdz ar to tās būtu neiespējami realizēt,” skaidro puķkopis un min, ka viena no šķirnēm, kas viņam patīk vislabāk ir
`Maxime`, kas zied koši oranžiem ziediem ar dzeltenīgu maliņu. Lielākoties kolekcijā Ilgvaram ir svešzemju šķirnes, bet netrūkst arī
Latvijā selekcionēto, kā, piemēram, `Polka`, `Zenta` un `Aldaris` .
Ilgvars arī atgādina, ka daudzi dālijas sauc par ģeorģīnēm un arī tas ir pareizi, jo dāliju vēsturē vienlīdz svarīgi esot abi nosaukumi. Pasaulē vairāk izplatīts ir dālijas (Dahlia) nosaukums, bet šo ziedu par ģeorģīni vairāk dēvē Krievijā. ”Patiesībā dālijas savvaļā ir sastopamas Centrālamerikā. Eiropā dālijas tika ievestas no savas dzimtenes – Meksikas – XVII gadsimta beigās. Jau 1791. gadā publicēts pētījums, kurā pirmā pētītā savvaļas dāliju suga nosaukta par Dahlia pinnata, godinot 1789. gadā mirušo somu-zviedru botāniķi Andreasu Dālu. Tā arī cēlies nosaukums “dālija”. Nosaukums “ģeorģīne” parādījās vēlāk Vācijā. Par Georgiana šo ziedu nodēvēja vācu botāniķis Vildenovs savā 1803. gadā publicētajā darbā, godinot savu draugu, 1802. gadā mirušo Pēterburgas profesoru Dr. Georgi,” vēsturi atgādina Ilgvars.
Ilze Fedotova
Komentāri