Septiņu novadu – Amatas, Līgatnes, Priekuļu, Pārgaujas, Raunas, Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas – vadītāji, sociālo komiteju deputāti, sociālo
dienestu darbinieki un bāriņtiesu locekļi pieredzes braucienā iepazinās ar Jūrmalas pilsētas un Jelgavas novada sociālo dienestu un
bāriņtiesu ikdienu.
“Ar Jūrmalas Labklājības pārvaldi septiņas sadarbības pašvaldības no mūspuses esam kopā piedalījušies vairākos projektos, ar Jelgavas novada domi jau pirms vairākiem gadiem noslēgts sadarbības līgums, tāpēc arī pieredzes apmaiņai tika izraudzītas šīs pašvaldības,” stāsta Amatas pašvaldības ārējo sakaru koordinatore Rita Merca, kura organizēja pieredzes braucienu. R. Merca atzīst, lai gan sociālo un bāriņtiesu darbību stingri reglamentē likumi un noteikumi, katrā novadā iedzīvotājiem vajadzības ir atšķirīgas, tāpēc noderīgi redzēt un uzzināt, kā citi risina konkrētas problēmas, kādus iedzīvotājiem piedāvā pakalpojumus. Tā kā no marta Amatas, Jaunpiebalgas, Raunas, Līgatnes un Pārgaujas novadu pašvaldības ir reorganizējušas novadu bāriņtiesas un izveidota kopīga pašvaldību iestāde “Amatas, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas un Raunas novadu bāriņtiesa”, iepazīt citu pieredzi bija jo svarīgi. Jelgavas novadu veido 13 pagasti, visos tiek nodrošināti sociālie un bāriņtiesas pakalpo-jumi.
“Protams, bagātās pašvaldībās ir lielākas iespējas, bet tajās ir gan vairāk iedzīvotāju, gan to, kam vajadzīga palīdzība,” bilst Amatas pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Vaira Zauere. Jūrmalā patlaban ir vislielākais bērna piedzimšanas pabalsts – 500 eiro. “Runājot ar kolēģēm, viņas atzina, ka tāpat kā citur Latvijā jūtams darbaroku trūkums, bet tie, kuri pieraduši pie pabalstiem, pat nedomā, ka varētu strādāt. Aug jaunā paaudze, kas zina, ko nozīmē – pienākas,” pārdomās dalās dienesta vadītāja un pastāsta, tā kā Jelgavas novadā ir bērnunams, jauniešiem no 13 līdz 18 gadu vecumam ir iekārtota jauniešu mājā. Tajā jaunieši dzīvo, gādā par sevi, gatavo ēst, mācās ikdienas dzīvi. Viņiem palīdz sociālais aprūpētājs un darbinieks. “Mums tāda māja nav nepieciešama, taču vērts domāt par krīzes centru. Diemžēl ne tik reti ir gadījumi, kad mātei un bērniem tāds uz vairākām dienām būtu vajadzīgs. Piedāvājam centrus Valmierā vai Ropažos, kamēr situācija ģimenē uzlabosies, noskaidrosies, bet viņas nav gatavas braukt,” pastāsta V. Zauere. Sociālā dienesta vadītāja atzīst, ka lauku novados aizvien vairāk ir veco cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība, jo bērni ir maksātnespējīgi.
Raunas pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Ieva Ozola atzīst, ka no katras pieredzes var kaut ko pārņemt, tā ir noderīga, jo ļauj uz problēmām paskatīties no citas puses. “Labi redzējām bagāto pašvaldību iespējas. Deinstitucionalizācijas procesā daudz izdarīts, izveidoti dažādi rehabilitācijas centri, dienas centri. Taču jāatzīst, ka mūsu cilvēki ir kūtri,” pārdomas izsaka I.Ozola un pastāsta, ka pirms diviem gadiem aicinājuši pensionārus, lai aprunātos, ko viņi gribētu, atnāca divi. “Mēs gribam piedāvāt iespējas, pakalpojumus, bet iedzīvotājiem nav intereses,” saka Sociālā dienesta vadītāja un piebilst, ka visu pašvaldības sociālo pakalpojumu izmantotāju skaits palielinās, arī naudas ar katru gadu tiek atvēlēts aizvien vairāk. Izņemot garantēto iztikas minimumu, pakalpojumu saņēmēju loks īpaši nepalielinās.
“Katra tikšanās ar kolēģiem ir noderīga. Pieredzes braucienā var arī izrunāt ikdienas problēmas, kāds redzēts sīkums var dot impulsu jaunām idejām,” saka I.Ozola, bet V. Zauere uzsver: “Ikdienā bieži šķiet, ka tikai man vienas vai citas problēmas jārisina. Bet arī citiem ir tādas pašas, un no katra var ko mācīties.”
R. Merca piebilst, ka Jūrmalā tiek domāts par katru iedzīvotāju, arī bezpajumtniekiem. “Sociālais dienests nakts patversmes klientiem rīko ekskursijas, lai cilvēki būtu sabiedrībā, lai dzīvē redz kaut ko citu, lai izrautu no ikdienas. Visos centros – veciem cilvēkiem, vecākiem un bērniem ar īpašām vajadzībām, bērniem, jaunajām ģimenēm – arī rīta pusē bija daudz cilvēku. Kolēģi atklāti runāja par problēmām, risinājumiem,” pastāsta R.Merca un atzīst, ka tie, kuri bija pieredzes braucienā, katrs guva kādu vērtīgu atziņu un padomu.
“Par vienu gan visi bijām vienisprātis – birokrātija, pārskatu rakstīšana aizņem aizvien vairāk laika. Kontrolējošo institūciju prasības mainās, par ko vienu gadu slavē, nākamajā tas vairs nav pieņemams. Diemžēl sociālajiem darbiniekiem darba ir aizvien vairāk,” saka V. Zauere.
Komentāri