Cēsu vecpilsēta būs dzīva, ja būs cilvēki

Foruma “Kultūra un klimats: dialogs par nākotni un dzīves kvalitāti” paneļdiskusijā “Labbūtība un kultūras mantojuma dzīvināšana” izskanēja viedokļi    par Cēsu vecpilsētu. Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte, “Draugiem Group” pārstāvis Jānis Palkavnieks, biedrības “Cēsu mantojums” valdes priekšsēdētājs Jānis Tolpežņikovs un Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietniece Inese Suija-Markova ieskicēja problēmas un meklēja risinājumus. Diskusiju vadīja kultūras žurnāliste Eva Johansone.

-Redzot citu valstu pieredzi, zinot situāciju, kas palīdzētu saglabāt dzīvību vecpilsētā, mazo biznesu mazpilsētā?
J.Palkavnieks: -    Mājas nav iedomājamas bez cilvēkiem. “Draugiem Group” attīsta Konrāda kvartālu. Tam jābūt multifunkcionālam, te būs ilgtermiņa, īstermiņa īres dzīvokļi, pasākuma vieta, lai te ienāktu un uzturētos iespējami daudz cilvēku. Ja vieta interesēs tikai vienu iedzīvotāju grupu, citi nenāks. Dažādam piedāvājumam jābūt arī vecpilsētā. Tā ir dabiska pilsētas daļa, kurā patlaban ir maz cilvēku. Daļu kafejnīcu slēgšanu nevar norakstīt tikai uz kovidu, arī paši īpašnieki bieži vien nav domājuši, ko pasniegt tūristiem, kādā kvalitātē. Kad tūristu nav, pasaka, ka vecpilsētā nav cilvēku. Liela daļa atbildības par to, ka kafejnīcas tukšas, jāuzņemas pašiem uzņēmējiem. Runājot par mazajiem veikaliņiem, būsim godīgi, kāda starpība, vai ievestās preces tirgo mazs vai liels veikals. Neredzu, ka mazajos būtu atšķirīgas preces, tās tikai ir par augstāku cenu. Daudz ko mēdzam pārspīlēt, jo filmās rāda, kā cilvēki staigā pa pilsētu, nopērk gaļu, maizi mazos veikalos. Neaizmirsīsim, ka nedzīvojam pasakā. Lielveikali daudzām ģimenēm ir iespēja iegādāties pārtiku, nevajadzētu noniecināt to, ko neliks uz pastkartēm.

-Kas svarīgi pašvaldības sadarbībā ar privātajiem uzņēmējiem?
J.Palkavnieks: – Kad izskanējusi ideja, pašvaldība nedrīkst ļaut uzņēmējam atslābt, nevis vien teikt – mēs gribētu, bet neatlaidīgi motivēt darīt. Pašvaldība neatstājās no “Draugiem Group” idejām, vispirms mums Cēsīs bija birojs, tagad top kvartāls.

J.Borīte: – Siguldas novadā ir trīs nozīmīgi vēsturiskie centri: Sigulda, Krimulda un Turaida. 2010.gadā Siguldas vēsturiskais centrs bija degradēta teritorija. Sigulda bija partneris Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai, un kopā radās iespēja kaut ko mainīt, rīkojām “Nākotnes pilsētas spēli”, iesaistījās iedzīvotāji. Viens no priekšlikumiem bija, ka vēsturiskais centrs jāveido kā vieta, kur siguldieši rada un rāda, lai tūrists ne tikai aizskrien līdz pilij, nofotografējas un brauc prom, bet pakavējas ilgāk. Tapa pils kompleksa attīstības stratēģija, kura paredzēja vietu arī laikmetīgajai mākslai, kas siguldiešiem šķita ārprāts. Pašvaldība ieraudzīja potenciālu, pagāja desmit gadi, un visas ēkas šajā teritorijā bija rekonstruētas, tajās ir dzīvība.     Diemžēl esam raduši domāt, kādus pakalpojumus piedāvāt, nevis par to, kā pie mums jūtas cilvēki.

-Aizvien biežāk tiek runāts par lēno tūrismu.   
J.Tolpežņikovs: – Lēna dzīvošana man saistās ar draugiem savā kopienā. Ja Cēsis ir mūsu mājas un uzaicinām ciemos tūristus, tad rādām, ka esam atvērti. Aizej padzer kafiju pazīstamā kafejnīcā, kur īpašnieks pats apkalpo klientus, parunājies. Arī apmeklētājs sajūt šo vietu, tā nav bezpersoniska. Izmet loku pa pilsētu, brīvdienās pastaigas dabā, Cēsīs ir iespējas atpūtai. Pirms simts gadiem tā bija kūrorta pilsēta, tagad, lai nodrošinātu lēno dzīvošanu, vajag vairāk cilvēku, kuri atbrauc.

I.Suija-Markova: -  Izvei­dojot bioreģionu, viens no mērķiem – tā ir teritorija, kas ir laba vieta dzīvošanai un ceļošanai. Lēnais tūrisms attīstās paralēli. Uzdevums ir atvilināt tūristus. Vīzija un mērķis – piedāvāt plašākas, pievilcīgākas iespējas, kooperēties.
J.Borīte:    – Varbūt tas tūristu autobuss paliek Cēsīs, jo Siguldā tas tikai piestāj. Atbrauc, apskatās un prom, tūristus noturēt neiespējami. Siguldā ir lieliska estrāde ar plašu piedāvājumu vasarā, bet    apmeklētāji atbrauc un aizbrauc, pilsētai labuma maz, turklāt daudzi ierodas ar privātām mašīnām, kas rada sarežģījumus un piesārņojumu.
I.Suija-Markova: – Kad Cēsu koncertzālē ir kvalitatīvs piedāvājums, to jūt kafejnīcas un viesnīcas. Kultūras pienesums viesmīlības nozarē ir būtisks.

-Kā tūrisms var palīdzēt kultūras mantojuma saglabāšanā?
J.Tolpežņikovs: – Tūrists atstāj naudu, īpašnieks to var ieguldīt īpašuma atjaunošanā, uzturēšanā. Jo uzņēmējiem klājas labāk, jo vairāk līdzekļu ienāk arī pašvaldības kasē.
J.Borīte: – Lēnais tūrisms ļauj koncentrēties uz vietējās kopienas, vides un kultūras vērtību aizsardzību, veicinot dziļāku un jēgpilnāku,    autentiskāku tūrista pieredzi un mijiedarbibu ar vietējo kopienu un ainavu.

-Daudz runāts, diskutēts par Rīgas ielu kā Vasaras ielu.
J.Palkavnieks: – Tā ir latvieša mentalitāte, grūti vienoties un to izdarīt laikus. Vasaras iela – kāpēc ne? Ja vasarā cilvēku ir vairāk, kāpēc lai viņi nepastaigātos pa Rīgas ielu? Iela bez auto, ja abās pusēs ir kafejnīcas, ir pievilcīgāka.   
I.Suija-Markova: – Ideja radās divu iemeslu dēļ -    pandēmijas laiks bija izmainījis cilvēku paradumus, e-komercija attīstījās. Bija pārbaudījums aizstāvēt ideju. Pirmajā gadā bija pilotprojekts vecpilsētas iedzīvināšanai. Ātri varēja redzēt, kuras ieceres der, kā ideja īstenojas. Ne viss izdevās, jo tas bija pilotprojekts, gribējām parādīt, ka nedēļas nogalē iela var būt citāda, un to nodot gājējiem. Sākumā bija sarunas ar kafejnīcu īpašniekiem, tad izskanēja pārmetumi, kāpēc netiek runāts ar veikalniekiem, tad iesaistījām iedzīvotājus. Tas nebija perfekts process, vajadzēja sagatavošanās laiku, arī diskusijām bija jānotiek citādi. Ir būtiski, kad ko iesaistīt sarunās. Transports vecpilsētā aizvien ir jūtīga tēma.       
J. Palkavnieks: – Rīgā pie biroja bija četras autostāvvietas, to vietā iestādījām kokus, uzlikām soliņu. Bija protesti, jo kas gan uz soliņa sēdēs, te pulcēsies bomži vai hipsteri. Zvana “Spīdolas nama” Cēsīs potenciālais klients: “Vai ir autostāvvieta?” “Nav. Varat piebraukt, izkraut koferus.” Vai vecpilsētā nojauksim šķūnīti un ierīkosim stāvvietu? Protams, nē. Vai, pirms iet uz Nacionālo operu, kāds prasa, kur novietot mašīnu?  Vai pie Dailes teātra mašīnas varēja novietot ikviens? Kāpēc pāris cilvēkiem radīt privilēģijas?     Vai mašīna jānovieto pie restorāna logiem, lai, baudot maltīti, varētu skatīties uz savu auto?
J.Borīte: – Paradumu maiņa nav vienkārša. Būtiski, cik paši uzņēmēji ir atvērti, kā izmanto pārmaiņas. Arī Siguldā, kad kādā ielā ir izmaiņas, uzreiz ir neapmierinātie, arī par ātruma ierobežojumu, stabiņiem.
I. Suija-Markova: – Vasaras iela būs trešo gadu. Šovasar plānots, ka satiksme Rīgas ielā būs slēgta no trijiem pēcpusdienā sestdien līdz sešiem vakarā svētdien. Taču, rēķinot, ka vecpilsētā auto drīkst stāvēt stundu arī ikdienā, piebraukt pie kāda veikala ir sarežģīti, jo stāvvietas ir aizņemtas. Ir izvietotas viedās kameras, un tiek vākti dati par transporta kustību vecpilsētā. Tad arī būs diskusija.

-Pašvaldībai ir bail no negatīva viedokļa, un tā iekrīt?
I.Suija-Markova: -    Vien­mēr gribas līdzsvarotu diskusiju. Iedzīvotājiem jautājām, kā vērtē iniciatīvu par Vasaras ielu. No trim maksimāliem punktiem vērtējums bija 2,5.    Kāda privātpersona vērsās tiesā par ceļa zīmi, kas liedza nogriezties Rīgas ielā, iebraukt vecpilsētā. Augstākās tiesas Senāta    lēmumā teikts, ka ierobežojumam jābūt tādam, kas pārsniedz neērtības, ar kurām ikdienā saskaras pilsētnieki. Pie­mēram, personas tiesības prasīt izmaiņas satiksmes organizācijā varētu tikt atzītas, ja satiksmes organizācijas dēļ nevar izbraukt vai iebraukt sava nekustamā īpašuma pagalmā. Proti,  cēsniecei, lai varētu iebraukt Rīgas ielā,  bijis jāveic līdz pat 3,2 km garāks ceļš nekā iepriekš. Tā kā pieteicēja ir mājražotāja, kas pat vairākas reizes dienā mēdz veikalam piegādāt preces, izmaiņas    palieli­nā­jušas  finanšu (degvielas) un laika resursu patēriņu. Tāpat neērtā piekļuve vecpilsētai bija samazinājusi klientu plūsmu vecpilsētas veikalos. Lēmumā uzsvērts: “Pieteicējas apsvērumi būtībā norāda uz sadzīviskām neērtībām, ar ko nākas saskarties katram pilsētas iedzīvotājam, plānojot savus ikdienas maršrutus braukšanai ar automašīnu. Šādas neērtības neliecina par tik lielu traucējumu, kas radītu kādu konkrētu ar tiesību normām aizsargātu pieteicējas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Arī vēršama uzmanība uz Senāta praksē konsekventi atzīto, ka ne tīri saimnieciskas, ne finansiālas intereses, kuras nav pamatotas ar tiesību normām, pašas par sevi likuma izpratnē nav uzskatāmas par tiesiskām interesēm.”  Pašvaldība ir par diskusijām ar sabiedrību, ir gatava skaidrot, ne rīkoties    prettiesiski, pretēji iedzīvotāju interesēm.
J.Palkavnieks: – Neapmie­rināti  ir daži cilvēki. Kad saka – internets  vārās -, ir kādi seši ano­nīmi  neapmierināto viedokļi. Par Konrāda kvartālu bija astoņi komentāri, ka nepatīk tas, ko darām. Būtu labi,    ja skaļāk izteiktos tie, kuri ir par.

-Bieži izskan, ka Cēsīs trūkst soliņu.
I.Suija-Markova: -    Ir saprotama nepieciešamība. Par to jādomā detalizēti, jārada koncepcija, kādi tie būs, kāds labiekārtojums. Soliņi ir darāmo darbu sarakstā. Darāmā un ieceru ir daudz, lai Cēsis, vecpilsētu atdzīvinātu, lai te laiku gribētu pavadīt gan cēsnieki, gan viesi.