“Kā ir dzīvot upes krastā?,” bija pirmais jautājums, ko “Druva” uzdeva satiktajiem Stalbes pagasta iedzīvotājiem, tieši rozuliešiem, kuriem palaimējies dzīvot Braslas krastā un reizē arī jāsadzīvo, ka 68 kilometrus garā upe kādu posmu plūst gandrīz gar viņu namdurvīm. Pārsvarā atbilde uz jautājumu skanēja: “Mēs esam savā vietā. Tagad, kad tik karsts vasaras laiks un upe blakus, jūtamies pat lutināti.” Vietējie to zina, taču kaut garām skrienot un tikai īsu brīdi parunājoties ar cilvēkiem, ir grūti nepamanīt, ka vasara Braslas krastos ir pilnbriedā. Vēl smaržo pļavu ziedi, vēl pastaigā gar upi dodas kāds stārķis, un cilvēki, mazliet karstuma noguruši, uzelpo, redzot, kā upe rītos mostas, atdodot miglas segu. Upes mūžu nav iespējams izmērīt, bet mums palaimējās satikt cilvēkus, kuri gan mūžu, gan tikai dažus gadus upes malā dzīvojot, ir laimīgi.
Brāļi Klāvs un Jānis devās uz upi makšķerēt un apstiprināja tūrisma stāstos par Braslu sacīto – tā ir ar ainaviskiem krastiem, vasaras sākumā aicina laivotājus, dāvājot mierīgu nobraucienu. Upē ķeras alatas, līdakas, asari.
“Nesen līdaku noķērām. Bija paliela,” sacīja Jānis. Puiši no upes labā uz kreiso krastu dodas skolas gaitās, šķērso vectēva sameistaroto laipu, kuru garāmgājēji pat nepamana. Tā ir meža ielokā, kur Brasla izmetusi dziļāku līkumu. Netālu no tās piedzīvots Romeo un Džuljetas cienīgs stāsts.
“Skolā stāstīja, ka pirms daudziem gadiem, laikam vēl muižas laikos, te Braslā kāds puisis un meitene noslīcinājušies, jo viņiem nav ļāvuši precēties,” tā Klāvs un parādīja divus nosūnojušus akmeņus, kas
esot Braslas apskaloti pieminekļi stiprām jūtām un mīlestībai. Puišiem nepavaicājām, kur viņi iet uz diseni, vai aicina kādu meiteni uz kafejnīcu. Braslas krastos ir arī sagruvuši mūri. Celtni vietējie sauc par Bābelīti.
Tā vēl pēckara gados bijusi kafejnīca, kur apkaimes ļaudis sabraukuši darba nedēļas beigās. Ēduši, dzēruši, dejojuši. Par Braslu un tās krastu ļaudīm ir daudz zināms, taču daudz vairāk nezināmā.
Komentāri