Pēc ieslodzījumā pavadītajiem gadiem daudziem nav māju, kur atgriezties. Par sodāmību iemesliem bijušie cietumnieki runā reti. Arī sajūta, kāda cilvēku pārņem, kad atveras cietuma durvis un tu beidzot esi brīvs, mums, lielākajai sabiedrības daļai, ir sveša. Pirms nepilna gada no cietuma iznākušais Ivars Laurovs dzīvesvietas meklējumos, invaliditātes grupas nokārtošanai, pat it kā aiz vēlmes iegūt Latvijas pilsonību bija ienācis “Druvas” redakcijā. Kas no stāstītā ir patiesība, kas Ivara iztēles auglis, uzreiz ir grūti izzināt, tāpēc turpinājumā viņa stāstījums un pāris Cēsu pašvaldības institūciju darbinieku komentāri. Dzīvo būdā ar vilka pasi
“Kad attaisa cietuma durvis, tad cilvēks vienkārši apjūk. No tiesas zāles jau aizved slēgtā furgonā, pat nezini, kā izskatīsies tur, kur nonāc. Man tika Šķirotavas cietums. Pavadīju divus gadus un mēnesi, tad ar vilcienu braucu uz mājām. Mani jau neviens te negaidīja,” stāsta Ivars Laurovs, kurš pašlaik apmeties uz dzīvi Vaives pagasta “Purbaložu” mājās. Sarunā atklājas, ka šajā pusē viņš atgriezies, jo pirms ieslodzījuma dzīvojis Cēsīs, tad pats nestāsta, kāpēc, bet kādu laiku pirms nozieguma pastrādāšanas pajumti meklējis un atradis šajās mājās pie Hermīnes Bērziņas. Vēl aizrunājamies arī tik tālu, ka Ivaram šī nav bijusi pirmā sodāmība. Šķirotavas cietums jau divas reizes bijušas viņa “pagaidu mājas”.
“Pašvaldība jau toreiz savu pienākumu pildīja. L. Katrīnas ielā iedevām istabiņu. Viņš vai nu to samainīja, vai kā,” stāsta pašvaldības aģentūras “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” galvenā speciāliste dzīvokļu un privatizācijas jautājumos Renāte Kalniņa. “Druva” saklausīja arī neoficiālas ziņas, ka it kā iemainīto dzīvokli pirms dažiem gadiem Laurovs veiksmīgi pārdevis un naudu notrallinājis, bet pats taisnības meklētājs par to nerunā ne pušplēsta vārda. Viņš saka vien to, ka pašvaldība nedod dzīvojamo platību, ka nevar deklarēties, ka tāpēc nevar nokārtot citas formalitātes.
“Viņš bieži pie mums piestaigāja, taču tagad kādu laiku nav rādījies. Ieteicu stāstīt vajadzības un konsultēties ar Renāti (rakstā jau pieminēto pašvaldības speciālisti Renāti Kalniņu- I.K.), taču, cik man zināms, viņš neko nav nokārtojis,” sacīja jau pieminētās aģentūras speciāliste Laine Zālīte.
“Seši mēneši pēc atbrīvošanās ir pagājuši, vairs pēc likuma pat nav pamata dzīvojamās platības jautājumu risināt. Viņš bija ienācis varbūt pirms mēneša, stāstīja, ka dzīvo laukos, strādā gadījuma darbus. Viņš dzīvo pie tās pašas tantītes, kur mitinājās, kamēr apzagās,” tā situāciju vērtēja Renāte Kalniņa, bet piekrita, ja dzīvesvieta nav deklarēta, tad jautājumu par invaliditātes grupu un pabalstu nav iespējams atrisināt.
“Izeja jau viņam ir. Deklarēt dzīvesvietu nozīmē pateikt to vietu, kur viņš pašlaik dzīvo, kur viņu var atrast, kurp sūtīt vēstules. Ja tantīte viņu labprātīgi ir savā mājā ielaidusi, piekritusi, ka viņš tur mitinās, tad pat viņa pienākums ir nosaukt šīs mājas par patieso dzīvesvietu,” fineses paskaidroja Renāte Kalniņa. Uz jautājumu, vai, dodot šādu padomu Laurovam, netiek pāri darīts 85 gadus vecajam, labsirdīgajam cilvēkam, tika paskaidrots: “Ja viņš dzīvo uz mutiskas vienošanās pamata, nekādu citu līgumu nav, tad deklarēšanās ir formalitāte. Tantītei tas grūtības nerada. Vienīgi, ja viņš būtu kārtīgs dzīvotājs, tad varētu tantītei no sirds palīdzēt kaut vai mājas darbos, malku paskaldīt, teritoriju apkopt,” tā Renāte Kalniņa, bet “Druva” pārliecinājās, ka nekas tāds “Purbaložos” nenotiek.
Bardaka viducī
Aina, kas ieraugāma “Purbaložos”, pašā Cēsu pievārtē, liek gan pabrīnīties, gan pašausmināties. Šķūnī, kurā dzīvo Ivars, mitinās arī divas kazas un suns. Kā viņš šādā ellē pārlaidis ziemu, pat neiespējami iedomāties. Elektrības būcenī nav, izticis ar svecēm. Ivars pretim mums izskrien pludmales iešļūcenēs, kādas normāli būtu velkamas pēc pāris mēnešiem. Uz savu čukčūzi viņš mūs neaicināja, bet uz vecu treileri. Uz un zem galda redzamas dzimšanas dienas svinību paliekas. “Jā, torti arī ēdām! Manu 32. dzimšanas dienu nosvinējām,” tā Ivars, un tikai tad aptvēru, cik gados jauns cilvēks savu dzīvi pratis izniekot. Blakus šķūnī iemerkšķējās vēl pāris kazas, tās esot trīs cilvēku barotājas. Tad pamanījām, ka ir vēl viens šķūnis, kuram uzsliets pat dūmenis. Tā durvis slēgtas, jo izrādās, papes būda ir vēl kāda vīrieša mājas. Tur mitinoties 26 gadus vecais Jānis, Ivara draugs. Kad vaicāju, vai draugs no zonas, tad Ivars lepni atbild, ka tā nav. “Kādi tur var būt draugi? Es draugu dēļ tur vispār nokļuvu,” sacīja Ivars, bet komentāri nesekoja. Pagalma viducī mētājas trauki, apavi, lupatas, veci dzelži. Latviešiem ir tāds teiciens, ka šitādā juceklī vēl tikai paša mātes un tēva trūkst. Ivars saka, ka visu pamazām kārtojot, bet par savu tēvu un māti viņš nezina neko. Līdz septiņu gadu vecumam nodzīvojis bērnu namā Baldonē, tad mācījies Alūksnes pusē Liepnā, tad kādā speciālajā skolā Gulbenes rajonā, vēl ārstējies arī kādā speciālā iestādē, šo faktu no savas dzīves Ivars lūdz noklusēt, bet neslēpj un precīzi saskaitījis, ka pieci gadi un viens mēnesis pagājuši aiz restota loga. Ja vēl piemin to, ka Ivars dzimis Turlavā, Kuldīgas rajonā, tad dzīves laikā sanākusi tāda pamatīga ekskursija pa Latviju. Diemžēl jāsaka, ka bez pozitīviem iespaidiem un ieguvumiem.
“Taisos arī no šejienes prom. Uz kurieni iešu? Vēl nezinu,” nosaka Ivars, bet māju saimniece ir pārliecināta, ka Ivars un viņa draugs Jānis te turpinās uzturēties un faktiski dzīvos uz vecās sieviņas rēķina. Pieņēmusi kā audžudēlus
“Nu, kā iet, tā iet. Pieņēmu viņus kā audžubērnus, bet mani jau neatzīst. It nemaz neklausa,” ir pirmie vārdi, kurus saka Hermīne Bērziņa. Vecais cilvēks to vien gribētu, lai vīrieši paši ar sevi tiek galā, meklē darbu, strādā, nopelna un māju apkārtni sakopj.
“Nemaz jau mani neklausa,” ar mammas žēlumu ierunājas Hermīnes tante, atklājot, ka trijatā iztiek no viņas pensijas, tāpēc iztikšana esot dikti švaka. Jānis vēl kādu laiku strādājis, nesis pārtikas produktus mājās, bet no Ivara neesot lietas koka.
“Es slaucu kazas, vāru putraimu putru, varu sieru uztaisīt. Kas tad tur! Klāt tikai olas, margarīnu, sāli un ķimenes,” gandrīz pavāra cienīgi runāja Ivars, bet Hermīne tikai smaidīja un bilda, ka tādu sieru vēl nekad nav dabūjusi. Apejot ap māju, ieraudzījām, ka pie viena pakša stāv arī sarūsējis žigulītis. Ienāca prātā, ka tā būtu maza, bet lieka naudiņa.
“Tas lai stāv par piemiņu no mana vīra! Tad pavisam citādi dzīvojām. Viss šitais trakums sākās, kad vīrs nomira, paliku viena, meklēju palīgus,” tā Hermīne, bet vaicāta, vai jaunie vīrieši viņai vēl citādi dara pāri nekā sirmgalves naudu tērējot, tomēr saka, ka roku nav pacēluši. Tikai dzērumā Ivars esot tāds agresīvs. Kur naudu ņem grādīgajam? Tantei paprasa, un tante iedod. Tā viņi tur dzīvo.
Nav pat nākotnes vīzijas
“Deklarēšanās neatrisinās dzīvošanas jautājumu. Lai to sakārtotu, ir jāstrādā. No pirmās dienas par dzīvokli ir jāmaksā,” vērtējoši uz situāciju paraudzījās pašvaldības speciāliste Renāte Kalniņa un piebilda, ka vēl nesen piedalījusies kādā darba devēju seminārā. Arī mūspusē firmas meklē palīgstrādniekus, kas varētu padot ķieģeļus, sajaukt cementa javu, darīt citus melnos darbus. Tā būtu darba vieta arī mūsu stāsta varoņiem, bet Ivaram ir, kā tautā teiktu, tādi nespējnieka sapņi.
“Ko dzīvē esmu iemācījies? Varētu blociņus taisīt, laist apgrozībā,” cietumā meistarotu mazu piezīmju burtnīcu dermantīna vākos rāda Ivars. Tajā ielīmētas arī pāris suņu fotogrāfijas, jo vīrietis ir pārliecināts, ka suņi ir labākie cilvēka draugi, tāpēc arī viņa būcenī asti luncina dažus mēnešus vecais krancītis ar visai lepnu vārdu- Lotārs. Vēl Ivars nosaka, ka ļoti žēl, ka neesam atbraukuši agrāk, lielākā salā, tad viņš parādītu odžu midzeni, kas atradies zem viņa būdas.
“Bija kādas 20 gabalas vienā kamolā. Čūskas jau ir draudzīgas. Vēl pirms cietuma sāku ar čūsku indi nodarboties. Ķēru lielās odžu mammas un krāju indi pudelītē. Gribēju aptiekā nodot, bet man teica, ka gudrākam jābūt, ka jāpārbauda laboratorijās, tad nodomāju, ka man nekas no tā nav vajadzīgs. Vēl teica, ka odžu ķērājam jāzina viss par pretindi. Man pirksta galā odze ir karājusies. Polšu liku ribās, un pretinde bija gatava,” tā Ivars, un tas tiešām bija brīdis, kad pavērtēt Hermīnes Bērziņas teikto, ka puisim jau tā prāta pamazāk. Tā kā odžu epopejai nenoticēju, tad prasīju, vai nav padomā darīt kaut ko vienkāršāku.
“Bija zāģis, tad zāģēju. Tagad zāģis ir, bet nav ķēdes (pats smejas). Līdz tam darba plānam man vēl jātiek,” noteica Ivars Laurovs, rādot, ka viena roka ir darba spējīga, otra tāda vāja, delmi plankumaini, jo viņš sirgst ar kādu ādas slimību. Kā uzlabot savas dzīves kvalitāti, Laurovam plāna nav, bet tajā pat laikā viņš zina un it kā ir apņēmies, ka cietumā nevajadzētu atgriezties.
“Brīvībā esmu kopš pērnā gada Jāņiem. Tos ceļus es vairs negribu iet. Divus srokus izcietu. Apnicis. To esmu izlēmis, ka neiešu vairs pa vecajiem ceļiem,” tā Ivars, bet Hermīnes tante ir citās domās: “Kad manis vairs nebūs, tad viņam vai nu striķis, vai restotā saule!” Ja Ivars šo rakstu lasīs, iespējams, atkal meklēs pašvaldības palīdzību, varbūt deklarēsies. Vai pietiks motivācijas nokārtot invaliditātes jautājumus un atrast kaut sīku, bet algotu darbu? Visticamāk, ka ne. Ivaram ir asinīs vainot citus, bet pietrūkst uzņēmības tikt galā pašam ar sevi.
Komentāri