Cēsu Bērnu un jauniešu centra pedagogiem bija nepieciešama tikai viena diena, lai, ģimeņu pieteikta, vasaras nometnei izveidotos vesela bērnu grupa.
Vecāki bija vēlējušies bērniem sagādāt jaunas sajūtas un izzināšanas prieku, pedagogi
divās augusta nedēļās dienu priekšpusdienas prata bērniem padarīt
jautras, aktīvas, sportiskas, priecīgas un zinātkāres pilnas.
Par vasaras piedāvājumu –
dienas nometni
1. – 4. klašu beidzējiem “Sajūtu buķete” – kāda daļa vecāku bija interesējusies jau krietni laikus. Šo interesi var izskaidrot ar to, ka pieaugušie ir labi informēti par Cēsu Bērnu un jauniešu centra darbu ne tikai mācību gada mēnešos, bet arī vasarā. Vecāki, iepazinuši daļu pedagogu, zina, cik radoši un atdevīgi viņi strādā. Tik nelielā pilsētā, kāda ir Cēsis, tas arī nav brīnums. Ģimenes pazīst ne tikai
bērnu iemīļotākos pedagogus skolās,
bet arī iepazinuši brīvā laika nodarbību skolotājus un vēlas, lai bērni ar tiem sadarbojas arī vasarā – vai tie būtu mākslas vai sporta pedagogi.
Diviem desmitiem ziņkārīgu un ļoti atsaucīgu kāpēcīšu nometnē “Sajūtu buķete” nodarbību tēmas vakar bija saistītas ar divām krāsām – balto un melno. Četri no Cēsu Bērnu un jauniešu centra pedagogiem sagatavoja radošo daļu. Kādi vingrinājumi, mākslas un rokdarbu pasaulē ieskatoties, tapa, to vecāki ieraudzīs nedēļas nogalē. Šogad
vasaras nometnē nolemts, ka
pašās beigās – nometnes izstādē – mammas un tēti
apskatīs un novērtēs, kas ar mazām rociņām un, galvenais, radošu pieeju izgatavots. Iepriekšējās vasarās
nometņu dalībnieku veikums darbā ar papīru, audumiem, kā arī koku un vēl citiem dabas materiāliem bijis tik spilgts, ka darbiņi mājās nonākuši goda vietā, lai vēl vairākus mēnešus atgādinātu par jauko vasaru.
Šovasar, lai
rādītu divu krāsu – melnās un baltās – daudzveidīgos salikumus un arī pielietojumu, kādu pasaulē netrūkst, sākumklašu bērni tika vesti ekskursijā uz avīzes redakciju. Gaujas ielā pie redakcijas nama ieraudzījuši “Druvas” izkārtni un pēc tam arī avīzes, vairāki nometnes dalībnieki steidzās pastāstīt, ka tētis vai mamma, vecmamma vai vectēvs ir laikraksta lasītāji. Ella Murma un Rainers Bukovskis vēlējās pateikt, ka vecvecāki ir sevišķi cītīgi vietējās avīzes lasītāji. Daži no bērniem brīnījās, kā
veikalu stendos, kur ir tik daudz laikrakstu un žurnālu, var atrast vajadzīgo lasāmvielu. Tad sekoja pirmais stāsts
– par avīžu nosaukumiem.
Todien pirmās ļoti priecīgās emocijas, kas skaļi tika paustas, piedzīvoja priekulietes Evelīna Bikiņa un Evelīna Abramova. Vienā no šīs vasaras “Druvām” meitenes ieraudzīja attēlu ar savu vidusskolu. Virsraksts vēstīja tieši to, ko abas Priekuļos jau
ievērojušas – skola šovasar
pārvērtusies – nokrāsota pilnīgi balta.
Kad bērni sāka uzdot jautājumus, arī to, lai noskaidrotu, cik gadus Cēsīs jau izdod avīzes, ciemiņi tika aicināti uz telpu, kur atrodas “Druvas” bibliotēka. Bērniem aizrāvās elpa, ieraugot avīžu grēdas – nu jau iesietas un sakārtotas milzu skapī. Izzinot, ka te sakrāts žurnālistu veikums gadu desmitos, hronika vairākās paaudzēs, mazuļiem atkal bija, ko brīnīties. Jānis Kļaviņš, klausoties gada skaitļos, izdarīja secinājumu, ka “Druva” iznākusi jau tad, kad viņa ome bijusi maziņa.
“Druvas” bibliotēkā mazās meitenes vēlējās ielūkoties tajās milzu grāmatās, uz kuru muguriņām rakstīts viņu pašu dzimšanas gads – 2005. vai 2006. Pirmā atšķīrās oktobra lappuse, kurā aprakstītas Skolotāju dienas svinības Dzērbenes vidusskolā, Līvu pamatskolā un Cēsu Bērnu un jauniešu centrā. Bērniem par lielu prieku tie bija pazīstami nosaukumi un bildē redzami pazīstami pedagogi.
Aicinājums atbildēt uz jautājumiem, kā arī pozēt “Druvas” fotogrāfam bērnos ieguva vēl lielāku entuziasmu. Tā žurnālisti uzzināja, cik aizraujoša mazajiem bijusi šī vasara – laukos pie vecvecākiem, atvaļinājuma laikā vai nedēļas nogalēs kopā ar vecākiem. Cits caur citu bērni vēlējās pastāstīt, kā devušies ekskursijās. Tā varēja apjaust, ka daļai ģimeņu ceļi veduši arī ārpus Latvijas, visbiežāk uz Igauniju un Lietuvu. Vistālākie braucieni bijuši uz Spāniju, kā arī uz Angliju, lai apraudzītu radiniekus, kas tur dzīvo un strādā. No ceļojumiem atvestas piemiņas lietiņas, piemēram, Igaunijā no Munameģa vai nesen atvērtās bērnu pilsētiņas “Lotes ciems”.
Kad avīzes redakcijā
žurnālistu, tekstu salicēju, reklāmas pieņēmēju un sapulču telpas bija apskatītas, bija notikusi arī ielūkošanās datoru ekrānos, lai redzētu, kā top nākamās dienas avīze, pirmais no nometnes
dienas
notikumiem bija galā. Vēl atlika noskaidrot,
kādā ceļā bērnu vecāki uzzinājuši par nometni “Sajūtu buķete”. Skolēnu atbildes bija šādas: mamma ieraudzīja paziņojumu internetā, skolotāja uzaicināja, pazīstamie pateica, vecāki avīzē izlasīja.
Mairita Kaņepe
Komentāri