Tautā sauktās barakas, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tiek labotas par senajās ēkās dzīvojošo iedzīvotāju maksājumiem.
Līgatnes pilsētas pašvaldībai šovasar bija plāns uzlikt jaunu jumta segumu un rekonstruēt jumta nesošās konstrukcijas vismaz trijām senajām koka ēkām.
“Mēs izvēlējāmies tās, kurām jumta segums bija vissliktākais. Ja nelabotu šovasar, tad pēc pāris gadiem jumts varēja iebrukt. Meistari, kuri ņēma nost segumu, sacīja, ka šīferis, kas likts pirms daudziem gadiem, rokās burtiski sabirzis. Darbus speciālisti veic pamatīgi, rekonstruējot ēkas tā, lai tās izskatītos tādas pašas kā pirms 150 gadiem, un arī pēc 50 nevarētu pateikt, ka tās labotas mūsdienās. Saglabājam toreizējo spāru platumu, atstājam kokgriezumus, taču tas izmaksā ļoti dārgi,” stāstīja Līgatnes pilsētas domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins un piebilda, ka, ja vien līdzekļi būs pietiekami, tad trim salabotiem baraku jumtiem šogad vēl varētu piepulcēt vismaz vienu.
Līgatnes pilsētā ir 22 koka ēkas ar kultūrvēstures nozīmi, kas tautā tiek sauktas par barakām. Tajās dzīvo vismaz 400 pilsētnieki.
“Druva”, apskatot vienu no ēkām, kuras daļai mainīts jumta segums, satika barakā jau 50 gadus dzīvojošo Elmāru Drēviņu. Vīrs stāstīja, ka dzīvošanu senajā pilsētas apbūvē nekad nemainītu pret dzīvi kādā jaunceltajā bloku mājā.
“Koka mājas ir ļoti veselīgas. Un tāpat ir ūdensvads, kanalizācija, elektrība. Te ir jauka, klusa vieta. Man pietiek ar vienu dzīvoklīti, bet ir lielākas ģimenes, kas dzīvokļus apvieno. Malku apkurei spēju sarūpēt. Nav nekādu problēmu,” sacīja Elmārs Drēviņš.
Viņam kaimiņos nesen sākusi dzīvot gados jaunāka sieviete, kura dzīvokli daudzdzīvokļu namā iemainījusi pret baraku.
Daudzi līgatnieši spriež, ka, ceļoties cenām, dzīve barakās būtu siltāka un ērtāka. Tajā pašā laikā “Druva” dzirdēja arī domas, ka 23 vai 33 santīmi par kvadrātmetru, kas jāmaksā par ēkas apsaimniekošanu pašvaldībai, viņuprāt, ir gluži vai lielpilsētai piestāvoša dzīvokļu apsaimniekošanas cena.
“Ir cilvēki, kuri ir neapmierināti, bet arī par 23 santīmiem, ja izmantot tikai konkrētās mājas uzkrājumu, jumtu nevar salabot. Vispirms ir jālabo tās ēkas, kas brūk kopā! Esmu parēķinājis, ka, krājot līdzekļus vienas mājas jumta remontam, no konkrētās ēkas iedzīvotāju maksājumiem būtu jākrāj 52 gadus. Izmantojam līdzekļus, tērējot kopējo kasi, bet saglabājot individuālo mājas uzkrājumu pašam nepieciešamākajam. Un 33 santīmi par kvadrātmetru ir jāmaksā to māju iedzīvotājiem, kam šie darbi jau ir veikti, proti, kas dzīvo zem jaunā jumta. Tāpat izdotais finansiāli atmaksāsies tikai pēc desmit, 15 gadiem,” aprēķinos dalījās Ainārs Šteins un piebilda, ka gandrīz vienīgā cerība, lai izdotos barakas saglabāt, ir Eiropas finansējums, ko valstī piesaista kultūras pieminekļu atjaunošanai.
“Kamēr nauda nav pašvaldības kasē, nav iespējams plānot tās izlietojumu. Šis papīrfabrikas ciemats ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tā ir arī Gaujas Nacionālā parka kultūrvēsturiskā zona. Laikam barakas vēl nav ierakstītas tikai UNESCO sarakstos, tomēr atbildība, kas valstij būtu jāuzņemas līdz ar šī statusa noteikšanu, nav sekojusi. Kultūrvēsturiskie pieminekļi netiek aizsargāti. Tie ir tikai pašvaldības ziņā,” skaidroja Ainārs Šteins un nenoliedza, ka pašvaldība neatteiktu iedzīvotājiem, ja viņi vēlētos ņemt kredītus un ieguldīt līdzekļus namu sakārtošanā, kā arī neatteiktu apsaimniekošanas firmai, kura vēlētos pārņemt funkcijas. Bet interesentu līdz šim nav bijis.
“Mums jāraugās, lai dzīvojam sakārtotā vidē, tāpēc sakārtojām arī kultūras nama apkārtni, iekārtojām autostāvvietas. Līgatni gadā apmeklē, nepārspīlēšu, ja sacīšu, vismaz 80 tūkstoši tūristu. To labi var just nedēļas nogalē, kad Līgatnē runā daudzās svešvalodās. Visi, kas brauc uz rehabilitācijas centru, bunkuriem, Līgatnes dabas takām, brauc garām senajām koka mājām, apskata vidi, kurā dzīvojam. Bet mums jādomā, lai viņiem interesētu iz-kāpt, iedziļināties,” tā A.Šteins. Viņa teikto apstiprināja gide Rasma Vanaga, kura ar savu stāstījumu par skaisto vietu priecē tūristus.
“Eiropā nekur nav šādu fabrikas ciemu, kas saglabājušies no 19. gadsimta. Daudzi brīnās, ka ēkās joprojām var dzīvot cilvēki. Pie mājām ir sakopts, tagad zied tik daudz puķu. Pašvaldība ir tik turīga, cik ir, valsts palīdzība ēku rekonstrukcijā būtu ļoti nepieciešama,” vērtēja Rasma Vanaga un piebilda, ka savā ziņā barakas ir Līgatnes senā seja, bet par kultūrvēsturisko ciematu tūristiem vēl trūkstot informācijas.
Komentāri