15. oktobrī, ir Starptautiskā baltā spieķa diena. Balto spieķi kopš seniem laikiem izmantojuši neredzīgi un vājredzīgi cilvēki, lai patstāvīgi pārvietotos, laikus konstatētu šķēršļus un tos pārvarētu.
“Baltais spieķis ir atpazīšanas zīme, neatkarība, jo, pārzinot savu apdzīvoto vietu, nav jāgaida uz citu palīdzību, kas pavadītu vai aizvestu, pats vari pārvietoties. Tas dod iespēju nokļūt tur, kur nepieciešams, paveikt iecerēto. Un Baltā spieķa diena ir kā atgādinājums sabiedrībai – gājējiem, transportlīdzekļu vadītājiem, ka esam arī mēs. Tā ir iespēja izglītot, skaidrot, ļaut iepazīt. Redzot cilvēku ar balto spieķi, apkārtējie vieglāk saprot, ka var būt nepieciešama palīdzība, spieķis arī kā zīme vedina apjautāties tā lietotājam, kādu autobusu viņš gaida, palīdzēt saprast, vai īstais autobuss piebraucis pie pieturas. Cēsīs ir iespēja satikt cilvēkus ar balto spieķi, un mēs, kas to lietojam, izjūtam un novērtējam sabiedrības atvērtību, pretimnākšanu, izpalīdzēšanu. Cilvēkiem patīk, ja dari to, ko pats vari izdarīt, tad arī apkārtējie grib palīdzēt,” teic Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētāja Ilga Pēce.
Šodien biedri sapulcēsies, atzīmējot Baltā spieķa dienu, tā ir iespēja pabūt kopā. Ilga Pēce gan atzīst, lai ikdienā ir pateicīga par spieķi un pateicīga cilvēkam, kas to izgudroja, spieķis vairāk tiek uztverts kā iespēja pārvietoties un būt neatkarīgiem, nevis kā lieta, kuru atzīmēt un svinēt. Viņa teic, ka daļai neredzīgo cilvēku ir psiholoģiska barjera spieķi izmantot: “Tomēr tā izmantošana dod iespēju bez palīdzības doties savās gaitās, nevis sēdēt un gaidīt.”
Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālajā organizācijā ir 135 biedri, no tiem 87 ir novadnieki. Jo organizācija rūpējas par cilvēkiem ar redzes traucējumiem Vidzemes reģionā, tai skaitā Valmierā, Limbažos, Valkā. Cēsīs cilvēki, kuriem, izejot uz ielas, vajadzīgs baltais spieķis, ir kādi 10. Bet vēl daļa spieķi izmanto diennakts tumšajā laikā, ikdienā spējot pārvietoties bez tā.
Uzsverot sabiedrības labvēlīgo un saprotošo attieksmi pret cilvēkiem ar balto spieķi, Ilga Pēce vērtē, ka svarīgi, ar kādu vēstījumu iet arī paši neredzīgie cilvēki: “Ja ejam kā līdzīgs ar līdzīgu, ja sasveicināmies un pieklājīgi paprasām palīdzību, tad arī apkārtējie ir atsaucīgi. Protams, tāpat kā ikviens no mums, arī neredzīgi cilvēki raksturā ir dažādi – kāds nepacietīgāks un ātrāk sadusmojas, cits gatavs visu pieņemt, kā ir, nepretendējot uz kādām izmaiņām.”
Daloties redzējumā, kā neredzīgs cilvēks jūtas, Cēsīs pārvietojoties, Ilga Pēce atzīmē, ka Krišjāņa Valdemāra iela, kur atrodas Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālā organizācija, ietve ir nolietota un pārvietošanās pa to nav viegla nevienam: “To gan ļoti derētu sakārtot. Tāpat mēs ļoti novērtētu, ja situācijās, kad paredzēti kādi ielu remonti, pārmaiņas apkārtējā vidē, mums e-pastā atsūtītu par to informāciju, varētu par pārmaiņām paziņot biedriem, kuru ikdienas maršruti ir šajās teritorijās. Pusgadu, kopš esmu priekšsēdētāja, gan tādus e-pastus neesam saņēmuši.”
Tajā pašā laikā vājredzīgie un neredzīgie cilvēki novērtē, ka arvien vairāk ietvju pilsētā ir sakārtotas. Arvien vairāku trotuāru centrā izveidota vadlīnija, to parasti izmanto cilvēki, kuri, piemēram, sliktāk redz krēslā, tad, ejot ar spieķi pa šo vadlīniju, ir vieglāk orientēties. Savukārt tie, kuri neredz nemaz, ar spieķi pārvietojas gar ietves malu, tā ir ērtāk saprast ceļa robežas un arī to, vai ir kādi šķēršļi. Te baltā spieķa īpašniece piemin dažādu norāžu, ceļazīmju stabiņus, tos nereti grūti pamanīt, labāk, ja tie būtu novietoti vairāk uz ietves malu. Tos, kas novietoti trotuāra teritorijā, būtu lietderīgi nokrāsot pamanāmākus, bet, protams, lai iekļaujas ainavā. Ilga Pēce uzteic jauno ietvju nolaidenās un reljefās malas pie luksoforiem un pārejām, kā arī sabiedriskā transporta pieturās, kas labi ļauj orientēties apkārtējā vidē.
Vēl I.Pēce atzīmē, ka neredzīgiem cilvēkiem kādreiz var traucēt koku, krūmu zari, kas noliekošies pārāk zemu virs ietves, reizēm tajos aizķeras galvassega, neredzīgais nevar saprast, kur tā palikusi – zaros vai tomēr nokritusi zemē.
Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētājas stāstītais ieskicē, cik daudz ir būtisku nianšu, ko redzīgs cilvēks ikdienas gaitās nemaz nepiefiksē, bet kas ļoti būtiskas, ja esi vājredzīgs vai neredzīgs.
Latvijā ir aptuveni 12 000 cilvēku, kuriem ir invaliditāte redzes traucējumu dēļ, savukārt visā pasaulē ir aptuveni 285 miljoni cilvēku ar redzes traucējumiem.
Komentāri