Otrdiena, 20. maijs
Vārda dienas: Venta, Salvis, Selva

Audzināt vienai…

Druva
00:00
24.03.2007
56

Būt gan mātei, gan tēvam

Ilze Krūmiņa ir divu pusaugu meitu mamma. Viņa laulībā ar vīru – dzērāju nodzīvoja teju desmit gadus, līdz pieņēma lēmumu šķirties un sākt dzīvi no jauna. Savu dzīvesstāstu Ilze stāsta, īsti neizrādot tās rūpes un raizes, kuras mammai, vienai audzinot bērnus, nākas uzņemties. Taču viņa nenoliedz, ka tas ir grūti.

“Ar vīru izšķīros pirms pieciem gadiem. Meitas toreiz tikko bija sākušas iet skolā. Jā, bija ļoti grūti. Kad aizgāju prom no vīra, kaimiņi, paziņas, pat mana ģimene mani nosodīja. Cilvēki nesaprot to, kā tas ir, ja vīrs ir dzērājs, taisa trobeles un skandālus mājās. Meitas bija ļoti nervozas, psiholoģiski traumētas, jo arī viņām no mūsu attiecībām daudz nācās ciest. Visi toreiz teica: “Kur tu iesi ar diviem bērniem? Tu nevienam neesi vajadzīga…” Bija grūti arī tādēļ, ka ar bērniem palikām bez mājām. Sākumā pie viena, otra apmetāmies. Taču šobrīd pašām jau ir savs dzīvoklītis, par ko ļoti priecājos. Vairs nav jābūt atkarīgai no kāda un jālūdz pajumte,” stāsta mamma Ilze un turpina: “Meitām sākumā bija daudz jautājumu par to, ka iesim prom no mājām, es šķiršos. Taču viņas katru dienu redzēja to bardaku, kas notika. Viņas saprata, tikai vēlējās, lai neliedzu iespēju kādreiz satikt tēvu. Protams, tēvs ģimenē ir vajadzīgs. Bet ja nav laba tēva, tad dzērājs neko nevar līdzēt. Esam galā tikušas pašas. Varbūt, dēlus audzinot, vīrietis vairāk nepieciešams,” domās dalās Ilze un atklāj, ka meitām neliedz apciemot tēvu, tā kā visi vienā pagastā vien dzīvo.

“Pie tēva viņas ciemos iet, kad viņš ir skaidrā. Ja aiziet un viņš ir dzēris, ātri nāk mājās. Sākumā meitenes slēpa, ka viņš bijis piedzēries, ārdījies. Bet izrunājāmies, ka es jau tāpat zinu un tur nekas nemainīsies. Esmu apradusi ar dzīvi, kāda man tā ir izveidojusies. Cilvēki pašā sākumā varbūt mani tiešām nepieņēma un aprunāja. Taču domāju, ka daudzas esam tādas muļķes, kā es, kuras žēlo vīriešus: “Ak, viņi nabadziņi, grūti iet. Strādā mežā, māte slima, naudiņas nav. Gan jau es iztikšu kaut kā ar bērniem.” Laukos alkohola problēma ir ļoti aktuāla. Bet es to visu atmetu. Kaut gan tikai tagad, pēc pieciem gadiem, iesniedzu prasību alimentiem. It kā jau minimālie – 37 lati, bet man arī 70 lati zemē nemētājas. Iepriekš vīrs iedeva 10 latus mēnesī, tad divus mēnešus nedeva nekā,” stāsta Ilze un uz manu jautājumu, vai vīrs neizrādīja nepatiku par Ilzes lēmumu, viņa atbild: “Viņam teicu, bet nezinu, vai saprata, jo bija stipri atkal iedzēris.”

Divu bērnu mamma neslēpj, ka valstī atvēlētais pabalsts par bērniem mēnesī ir smieklīgs.

“Tagad jau gan ir palielināts. Astoņi lati vienam bērnam… Tāpēc jāstrādā. Arī meitas vasarā strādā un nopelna naudiņu, kuru ļoti pārdomāti arī iztērē. Viņas jau no bērnības ir iemācījušās lieki nešķiest naudu,” saka Ilze, kura pēdējos gados savā dzīvē ir ļāvusi ienākt arī citam vīrietim.

“Tagad man ir draugs. Ceru, ka tas būs īstais. Meitas neprotestēja pret manām jaunajām attiecībām. Protams, bija svarīgi, vai šis vīrietis būs derīgs manām meitām. Vai spēs viņas pieņemt? Biju pat reiz istabā pa kluso ielikusi magnetofonu, lai dzirdētu, kā viņš sarunājas ar meitām. Viss bija labi, bet nu jau skatos, ka arī mans draugs mēdz iedzert.

Ne tā, kā mans vīrs, bet iedzer. Ilgi viņš to slēpa. Zinu, ka visi neesam balti, bet vīriešiem ir savi netikumi. Kāpēc dzer? Nezinu, mierina varbūt sevi, žēlo. Izvēlas vieglāko ceļu. Esam arī par šīm problēmām runājuši. Saku, lai iet nokodēties. Bet viņš neatzīst, ka bieži dzer un kaut kas būtu jādara lietas labā. Viss ir palicis runāšanas līmenī. Kaut gan esmu teikusi, ja dzers, nāksies šķirties. Negribas, lai ir, kā tajā teicienā: “No vilka bēga, pie lāča aizskrēja”,” domās dalās Ilze un atzīst, ka dzīvē ir svarīgi pieņemt arī sakāves.

“Galvenais ir saņemties un iet. Man ilgu laiku vajadzēja, lai izšķirtos par aiziešanu no vīra.

Dažbrīd žēl, ka dzīvē tā sanāca. Bija naiva cerība, ka viņš mainīsies, ka būs labi. Arī tagad, par draugu domājot, zinu, ja nespēs savākties, necietīšu. Grūti ir, bet mēģinu un kaut kā jau sanāk. Tagad ar meitām varam daudz vairāk atļauties. It kā toreiz visi pelnīja naudu, bet nekā nebija. Iegāju veikalā un lūdzu maizīti uz parāda, bet nedeva. Tajā pašā laikā ienāca vīrs un šņabi viņam iedeva. Tagad pati strādāju, pelnu, izrēķinu mūsu iztikšanu, un ir jau labi,” saka divu meitu mamma Ilze. Pietrūka un pietrūkst

Dacei Briedei šobrīd jau ir izveidota pašai sava ģimene. Ir divi jauki bērni un dzīvē viņa ne par ko nesūdzas. Taču Dace nenoliedz, ka pamatskolas laikā tēva zaudējums atstājis pēdas visai dzīvei.

“Vairs neatminos, kurā klasē gāju, kad nomira tēvs. Pieļauju, ka toreiz arī tā īsti nesapratu, kas notika. Visi žēloja, un tas man kā bērnam patika. Tagad vien atliek nodomāt: “Ak, es muļķīte!” Jā, mamma palika ar mums, diviem bērniem. Neteikšu, ka mums kā būtu trūcis finansiāli. Māmiņa mūs abas ar māsu izskoloja un palaida pasaulē. Abas beidzām augstskolu un esam iekārtojušas savu dzīvi,” saka Dace un nenoliedz, ka pagāja daudzi gadi, kamēr viņa aprada ar domu, ka tēta nav, ka viņš nenāks un vairs nebūs līdzās.

“Domājot par mammu, nezinu, kā viņa visu paspēja un kur guva spēku. Nezinu, vai viņas vietā tā spētu? Taču laikam jau mātes bērnu dēļ ir gatavas uz visu. Esmu dzirdējusi stāstus, kad šādā situācijā palikušais

nodzeras. Pat sievietes. Attālinās no bērniem un pazūd savas dzīves tīmekļos. Arī bērnos tas, nenoliedzami, atstāj savas zīmes. Pieļauju, ka mammai grūtāk vienai izaudzināt dēlu. Kaut gan arī meitas dzīvē var noiet no ceļa,” domās dalās Dace un piebilst, ka viņas stiprais raksturs nav ļāvis ar sevi nekam tādam notikt. Taču arī nenoliedz, ka dažbrīd jutusies kā stāvam uz naža asmens.

“Pie psihologiem nekad neesmu vērsusies, bet atminos, ka bija situācijas, kad laikam gāju ciet. Daudz un bieži raudāju par tēva zaudējumu un nevienam, pat māsai, to īsti neizrādīju. Sāpe bija dziļa un ilgi smeldza. Nemācēju ar sevi tikt galā. Ģimenē laikam tā arī visi to klusām izdzīvojām, viens otram neatklājot savas patiesās jūtas,” atminas nu jau divu bērnu māte un atklāj, ka tēva zaudējums viņai vēlāk traucējis veidot pašai savas attiecības ar vīriešiem.

“Kaut kā viss man brīžiem gāja ķīselī. Atceros, kad iepazinos ar savu tagadējo vīru, bieži baiļojos, ka tik ar viņu kaut kas nenotiek. Likās, ka visiem vīriešiem manā dzīvē lemts pazust, nomirt vai vienkārši aiziet. Man bija bailes no rītiem viņu palaist uz darbu, jo domāju, ka vairs nesatiksimies,” ar asarām acīs saka Dace, kura neslēpj, ka, gadiem ejot, sāpes pierimst un taisnība vien esot teicienam, ka laiks dziedē visu.

“Tā dziedēšana nenotiek varbūt tieši, kā mēs to iedomājamies. Bet laiks ļauj mums attālināties no notikumiem, ļauj mūsu dzīvē ienākt citiem, un viss pamazām pārklājas. Protams, es nekad neaizmirsīšu savu tēvu un vienmēr dziļi sirdī nesīšu atmiņas par viņu. Bet man ir bērni, vīrs. Man ir dzīve, kurai šobrīd sevi veltu pilnībā,” saka Dace. Dzīve dažkārt izdara korekcijas

Psiholoģe Iveta Berķe, runājot par šo tēmu, atzīst, ka audzināt bērnu vienam nav viegls dzīves uzlikts uzdevums.

“Domāju, ka ikviena sieviete, māte sirds dziļumos vēlas bērnu gaidīt, sagaidīt un audzināt kopā ar bērniņa tēti, un tas ir tikai dabiski. Taču dzīve nereti izdara korekcijas, kas ne vienmēr ir sievietes izvēle – palikt vienai ar bērnu un līdz ar to uzņemties atbildību par viņa audzināšanu. Būt vienai ar bērnu vai bērniem nozīmē ieguldīt milzīgi daudz spēka un enerģijas, jo ne vienmēr var rēķināties ar atbalstu, ko varētu sniegt bērna tēvs, ja būtu blakus. Tas bieži vien nozīmē, ka lēmumi pat par sadzīviskām lietām, nerunājot par kaut ko nopietnāku, ir jāpieņem vienai pašai. Sievietei nemitīgi jādomā, ka ar viņu nekas nedrīkst notikt, jo viņa ir vienīgā saviem bērniem. Un tā ir milzīga slodze, tāpēc ir labi, ja var vērsties pēc atbalsta pie tuviniekiem vai draugiem,” domās dalās psiholoģe un turpina: “ Kamēr bērniņš ir pavisam mazs, viņam svarīgais cilvēks ir gādīgā, mīļā mamma, kura saprot, kas viņam ir vajadzīgs un šīs vajadzības apmierina. Taču, bērnam pieaugot, ar šīm attiecībām vairs nepietiek. Kļūst būtiski, lai bērns paņemtu līdzi savā turpmākajā dzīvē vīrieša tēlu jeb priekšstatus par to, kāds ir vīrietis. Tas svarīgi ir gan zēnam, gan meitenei. Tēvs ir tas, kas bērna dzīvē sprauž ceļazīmes un iedrošina attīstībai, savukārt māte sniedz nepieciešamo atbalstu un drošību,” stāsta I.Berķe un piebilst, ka situācijā, ja sieviete viena audzina bērnu, tad apvienot šīs divas lomas ir ļoti grūti.

Psiholoģe atzīst, ka tēvam ģimenē ir vēl kāda būtiska loma – tēvs, esot attiecībās ar māti, dabiskā veidā palīdz bērnam attālināties no mātes, līdz ar to iedod pieredzi, kā ir veidot attiecības trīsstūrī.

“Bērns iemācās, ka vecākiem ir savas attiecības un viņam – savas attiecības ar katru no viņiem. Ja sieviete ir divatā ar bērnu, viņam ir grūti iemācīties, kā ir veidot attiecības trijatā vai četratā. Pie kam, divatā esot, šīs attiecības ir ļoti ciešas un nereti gadās, ka mammai ir grūti palaist bērnu, savukārt bērnam ir grūti aiziet no viņas, lai dzīvotu savu dzīvi. Esot ļoti cieši kopā, var veidoties izjūta, ka viens bez otra nevar izdzīvot,” situāciju vērtē psiholoģe un piebilst, ka dzīvē ir situācijas, kurās labāk ir izvēlēties palikt vienai ar bērnu, nekā pakļaut sevi un bērnus vardarbībai vai pilnīgi destruktīvām pieaugušo attiecībām.

“Domājot par ģimenēm, kurās tētis viens audzina bērnus – varētu būt, ka grūtības ar lomu apvienošanu pastāv tādā pašā veidā – ne vienmēr mamma ir aizstājama, viņas trūkumu bērns izjutīs jebkurā gadījumā. Tēvi spēj savu bērnu dzīves vadīt un „menedžēt” ļoti labi, taču bērniem var pietrūkt emocionalitātes, jūtīguma, kaut gan arī tas ir diezgan relatīvi,” saka psiholoģe I.Berķe.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Svētceļojumi cauri gadsimtiem

00:00
20.05.2025
5

Cēsu muzejā visas vasaras garumā apskatāma izstāde “Turp un atpakaļ. Livoniešu svētceļojumi viduslaiku Eiropā”. Izstāde atceļojusi no Igau­nijas, kur tā pirms gada    bija skatāma Tallinā, Nigulistes baznīcā, pastāsta Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš. Runājot ar izstādes kuratoru, igauņu arheologu Erki Rusovu, radās doma, ka izstādi vajadzētu parādīt arī Latvijā. E.Rusovs skaidrojis, […]

Iestudējums aizkustina skatītājus

06:40
19.05.2025
18

Liepas amatierteātris “Krams” skatītājus priecēja Ineses Tālmanes lugas “Cerību ēnā” pirmizrādē. Klāt bija arī autore, kura atklāja, ka luga tapusi, iedvesmojoties no Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā”, mēģinot iztēloties, kā toreiz jutās sievietes, gaidot mājās savus vīrus, tēvus un mīļotos, kuri bija palikuši uz ledus gabala. “Tas ir stāsts par mātes un meitas attiecībām, zvejniekciema […]

Remontē ceļu, kas ved cauri Liepai. Pārvietos Lodes akmeni

00:00
19.05.2025
108

Liepas iedzīvotāji, kā arī tie, kuri dodas ceļā uz Valmieru, ievērojuši, ka šoseju no pagasta centra uz Valmieras pusi remontē, uzlabo arī sabiedriskā transporta pieturu. Arī lielais akmens ar uzrakstu “Lode”, kas atrodas šosejas malā netālu no dzelzceļa pārbrauktuves, izkustināts no gadiem ilgās atrašanās vietas. Ceļa remonts te sācies aprīļa beigās. Latvijas Valsts ceļu Komunikācijas nodaļa […]

Bērzu birzī divas fotoizstādes

00:00
18.05.2025
42

Brīvdabas mākslas galerijā “Miers un bērziņš” Vecpiebalgā miera un fotomākslas cienītāji šovasar var apskatīt divas stilistiski atšķirīgas fotoizstādes. Bērzu birzī, kad vēl tikai viss plaukst, atkal priecē vecpiebaldzēna Aivara Ošiņa    fotogrāfiju kolekcija “Puķes, putni, Piebalga”. Vairāk nekā 60 lielformāta fotogrāfijās Piebalgas sajūtas. “Pērn, kad atvērām galeriju, saņēmām daudz sirsnīgu atsauksmju .Bija cilvēki, kuri atbrauca vasarā […]

Ugunsdzēsēju un glābēju dienā – apbalvojumi, svinības un pateicības

00:00
17.05.2025
146

Katru gadu 17.maijā tiek svinēta Ugunsdzēsēju un glābēju diena, bet šogad šajā datumā iekrīt dubultsvētki, jo tiek atzīmēta arī 17.gadadiena ugunsdzēsībai Latvijā. Atzīmējot šos svētkus un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) ieguldījumu Latvijas un tās iedzīvotāju drošības stiprināšanā, 13.maijā Kocēnu kultūras namā godināja VUGD Vidzemes reģiona pārvaldes amatpersonas un darbiniekus. Pieminot Latvijas ugunsdzēsības 160. […]

Te ir bioreģions. Vērtība, kas jāizmanto

00:00
16.05.2025
81

Otrais bioreģiona forums bija domubiedru satikšanās, viedokļu un pieredzes apmaiņa. Arī atskats uz pusotra gada paveikto un vienošanās par turpmāk darāmo videi draudzīga un sadarbībā balstīta bioreģiona attīstībā. “Bioreģions nav tikai administratīva ideja vai stratēģisks termins. Tas ir aicinājums visiem kopā radīt vidi, lai dzīve ritētu saskaņā ar dabu. Bioreģions ir sadarbības platforma līdzīgi domājošiem, […]

Tautas balss

Darbības vārdi norāda darīšanu

18:48
19.05.2025
11
Sarmīte Feldmane raksta:

Klausāmies nākamās domes deputātu kandidātu runas, skaidrojumus, solījumus. Kāds ieskatās    sarakstu piedāvātajās priekšvēlēšanu programmās, lai izlemtu, kuru mērķi atbilst paša redzējumam un vajadzībām. Bet ir vērts arī pavērties pagātnē, kas ir šodiena. Proti, ko partijas solīja pirms četriem gadiem un kas izdarīts, vai ieceres palikušas tikai vēlmju sarakstā. Tiesa, daži šodienas deputātu kandidāti toreiz […]

Kāpēc neveidojas iedzīvotāju padomes

18:50
18.05.2025
15
Lasītāja K. raksta:

“Nez kur Cēsu novadā pazudusi virzība uz iedzīvotāju padomēm? Nolikumu martā pieņēma, bet tālāk nekas nav dzirdēts. Vai kādā pagastā cilvēki grib to veidot, vai kāds pieteikums saņemts? Jāņem vērā, ka pagaidām esam diezgan kūtri, ka vajadzīgs kāds rosinājums, atgādinājums par šo iespēju, bet viss pieklusis. Padomes būtu laba iespēja veidot saiti ar pašvaldību. Domāju, […]

Cēsīs joprojām trūkst soliņu

18:50
18.05.2025
25
Pensionāre Anna raksta:

“Cēsis sevi sauc par kultūras galvaspilsētu, bet kultūra nav tikai pasākumi. Tā ir arī iedzīvotājiem ērta, piemērota vide. Taču par to netiek domāts. Se­nioriem ir grūti Cēsis izstaigāt kājām, un ko redzam? Trūkst soliņu. Agrāk Rī­gas ielas sākumā, kur Raunas vārtu apstādījumi, uz mūra bija ierīkotas sēdvietas. Nu jau gadiem dēļi novākti, ja gribi piesēst, […]

Remontē ielas. Satiksmē sajukums

18:47
18.05.2025
19
1
Dra­bešu pagasta iedzīvotāja raksta:

“Labi, ka Cēsīs ielas remontē, tikai iedzīvotājiem un noteikti arī satiksmes organizatoriem grūti, ka to vienlaikus dara tik daudzās vietās. Gan jau būvnieki arī nevar visu precīzi paredzēt un nākas pamainīt kādu darbu. Braucēji apjūk, braukā pa pilsētu, kamēr atrod, kā tikt līdz vajadzīgajai vietai. Derētu norādes, shēmas izlikt jau pie lielajiem ceļiem, pa kuriem […]

Pašu rīkots pašu cilvēkiem

16:35
07.05.2025
45
Pārgaujas puses iedzīvotāja raksta:

“Esam pieraduši, ka visus svētku pasākumus rīko pašvaldība, bet, domāju, vairāk to sagatavošanā un norisē varētu iesaistīties vietējās kopienas. Esam taču spējīgi nākt kopā, radīt scenāriju un daudz ko paši izdarīt tā vienkārši, par atlīdzību saņemot tikai iedzīvotāju atsaucību. Protams, vajadzīgs arī pašvaldības atbalsts, bet sadarbībā varētu rasties ļoti jaunas formas pasākumi, kas vēl vairāk […]

Sludinājumi