“Druva” devās uz Jaunpiebalgu pie Ievas un Jāņa Ciekuržņiem, kuru ģimenē ienākusi trešā atvasīte – dēliņš. Puisēns nosaukts tēva vārdā – Jānis.
Ieva un Jānis jau audzina divas meitas – Lāsmu un Laumu.
Ieva ir matemātikas skolotāja Jaunpiebalgas vidusskolā un šobrīd ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Ieva gan pieskata jaundzimušo, gan audzina abas meitas – četrgadīgo Laumu un desmit gadus veco Lāsmu. Arī vīrs Jānis patlaban nestrādā un palīdz bērnu audzināšanā. Lāsma šogad pabeidza Jaunpiebalgas vidusskolas 3.klasi un apmeklē arī mūzikas skolu, kur mācās klavierspēli. Lauma iet bērnudārzā un drīz sāks gaitas sagatavošanas grupiņā.
Kā māmiņa, kas auklē jau trešo mazuli, Ieva ir pārliecināta, ka Jaunpiebalga ir lieliska vieta bērnu audzināšanai. Viņa smejoties saka, ka pagastā ir viena liela, gara taciņa, pa kuru var gan ratus stumdīt, gan bērni skraidīt. Kā lielu plusu Ieva uzskata, ka šeit, laukos, tiek cītīgi domāts par ģimeņu ar bērniem vajadzībām. Piemēram, no šī gada palielinātas bērnudārza grupiņas, piesaistīti papildu darbinieki, lai visiem bērniem Jaunpiebalgā būtu nodrošinātas vietas bērnudārzā. “Pašreiz visi, kas vēlas bērnudārzu, arī dabū vietiņu. Šķiet, šogad pat neviens “aiz strīpas” nepalika. Protams, mēs laikus pierakstījāmies bērnudārza gaidītājos, bet nav tā, kā parasti ir pilsētā, kur rindā jāstājas uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas,” tā Ieva. Arī runājot par meitām, Ieva ir priecīga, ka nedzīvo lielpilsētā, jo Jaunpiebalgā bez uztraukuma var vecāko meitu atstāt parotaļāties pagalmā vai ļaut bez vecāku pavadības mērot ceļu uz skolu. “Man nav jāuztraucas, ka bērns var pazust, nav katru reizi jāiet līdzi pagalmā, ja meita vēlas pabraukāties ar riteni. Protams, drošībai telefons viņai vienmēr ir līdzi, taču prāts man noteikti ir mierīgāks, nekā tas būtu pilsētā,” domās dalās Ieva. Salīdzinot pilsētu ar laukiem, Ieva spriež, ka trīs bērnu ģimenei Rīgā noteikti būtu grūtāk tikt galā ar visiem darbiem, īpaši, ja mājās ir jaundzimušais. Dzīvojot pilsētā, vecākais
bērns
noteikti ik rītu būtu jāved uz skolu, jāizvadā uz pulciņiem, taču Jaunpiebalgā vajadzības gadījumā vecākā meita jau pati var aiziet uz skolu vai pulciņa nodarbību.
Runājot par atbalstu, ko daudzbērnu ģimene saņem no valsts un pašvaldības, Ieva atzīst, ka pirmajos mēnešos to nav jutusi. “Tā kā par daudzbērnu ģimeni esam kļuvuši vien pirms pāris mēnešiem, vēl nezinām par dažādiem atvieglojumiem, kas mums varētu pienākties. Zinu par daudzbērnu ģimeņu karti, kas paredzot atlaides valsts un privāto uzņēmumu pakalpojumiem. Domāju, tā varētu būt noderīga. Negaidu no valsts, lai tā maksātu pabalstus, nepieciešams ir tieši dažāda veida atbalsts, atvieglojumi, piemēram, elektrības rēķiniem, kultūras pasākumiem, jo trīs bērnu ģimenei šie izdevumi ir
ievērojami lielāki nekā tiem, kam ir viena atvasīte. Jāgaida, kad šī daudzbērnu ģimeņu karte reāli darbosies, tad arī redzēs, vai ideja būs izdevusies,” stāsta māmiņa.
Kopumā vērtējot palīdzību no valsts, Ieva uzsver – ja grib saņemt kādu atbalstu, tad pašam jāzina, kur vērsties, jo neviens jau pat neko nepiedāvās – ne darba devējs, ne valsts, ne pašvaldība. “Pašam šī informācija jāmeklē, jo nekas uz paplātes netiek pasniegts. Visam jāiet cauri, lai kaut ko uzzinātu un saņemtu. Nepiekrītu, ka valsts atbalstu parasti sniedz tikai maznodrošinātajām ģimenēm vai cilvēkiem, kas vispār neko nedara. Vai tad tas, ka esmu ieguvusi izglītību, strādāju un mēģinu visus darbus apvienot, nozīmē, ka man atbalsts nepienākas? Vai pienākas tikai tiem, kas neko nedara? Protams, saprotu, ka var dzīvē neveikties, tad šī palīdzība ir ļoti nepieciešama, taču ir jau arī cilvēki, kas vienkārši neko negrib darīt, bet saņem palīdzību. Protams, varbūt man šī palīdzība nebūs tik ļoti nozīmīga kā mazturīgajiem, tomēr ir apziņa, ka atbalsts ir,” stāsta Ieva.
Savukārt jaunām sievietēm, kuras vēl nav nosliekušās par labu mazulim, Ieva iesaka nekavēties un nerēķināt, vai pietiks līdzekļu, jo saprot, ka tad, kad bērniņš piesakas, līdzekļi vienmēr atrodas. “Var jau gadīties, ka vienu gadu naudas trūkst, bet nākamajā jau ģimene ir pārtikusi, tāpēc nauda nevar būt par iemeslu izvēlei, vai laist pasaulē mazuli. Vienā brīdī tev var nebūt nekā, taču jau nākamajā viss atkal var būt labi. Tāpēc jāsaka, ka nav tāda pareizā laika, kad veidot ģimeni. Gadi iet uz priekšu, un kam tad mēs dzīvojam? Sevis dēļ? Nu, protams, gribas sevi vairāk sapucēt, aizbraukt kaut kur, bet tad, kad pienāk tie 60 gadi un bērnu nav, tad kāda jēga tam visam bijusi? Man ir trīs bērni, zinu, ka vismaz kāds pie manis vecumdienās atbrauks, zinu, kam būšu dzīvojusi,” domās dalās Ieva.
Zane Ieviņa
Komentāri