11.novembris – Lāčplēša diena, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Daudzviet piemiņas vietās guls ziedi, tiks degtas piemiņas sveces, godinot tos, kuri nosargāja Latvijas brīvību.
Taču valstiskums, neatkarība nav pašsaprotama, tās sardzē jāstāv ik dienu. Latvijā ir spēcīgi bruņotie spēki un Zemessardze, kas kļūst arvien profesionālāka.
Normundu Kažoku stāties Zemessardzē pamudināja notikumi pirms septiņiem gadiem Ukrainā, viņš saka, ka tobrīd viss pārējais palicis otrajā plānā. Viņš ir ložmetējnieks 27.kājnieku bataljonā, un tas nav viegls postenis jau pavisam tiešā, fiziskā nozīmē – viņam uzticētais ierocis sver gandrīz 40 kilogramus un bieži vien ar to plecos nākas skriet pa mežu. Dažkārt vēl papildus jānes munīcija, kas arī sver vairāk nekā desmit kilogramus.
– Vai tas ir pārbaudījums pašam sev?
– Tā ir arī ļoti liela motivācija iet uz svaru zāli, no rītiem paskriet. Ja to neizdarīšu, mācībās netikšu galā ar uzdevumu un būšu pievīlis visu savu vienību. Ja Zemessardzei esi pateicis jā, pie tā arī jāturas. Ja esi apsolījis ierasties uz mācībām, jābūt neatkarīgi no tā, kādi laika apstākļi tajā dienā. Nevar no rīta paskatīties prognozē un nolemt, ka tomēr neiešu. Komandieris rēķinās ar katru, mēs nevaram pievilt viņu, nevaram pievilt biedrus.
– Acīmredzot tas ir arī jautājums par atbildību.
– Tieši tā. Ja zini, ka mācības ilgst trīs dienas, ja esi pieteicies, vienkārši ir jābūt! Nevar nākt uz Zemessardzi tikai tāpēc, ka kāds draugs teica, ka tur ir forši. Katram zemessargam tiek veltīts laiks, resursi, viņu apmācot, nodrošinot ar ekipējumu. Vasarā viņš to, iespējams, izbauda ar prieku, bet tad nāk lietainais rudens, aukstā ziema un cilvēks secina, ka tas tomēr nav domāts viņam, un dodas prom.
– Vai pašam gadījies, ka mācībās sliktā laika dēļ ienāk prātā doma – tas man tomēr neder?
– Atceros kādas rudens mācības Velēnas pusē, kad nemitīgi lija un, lai nokļūtu pozīcijās, vairākkārt bija jāforsē Gauja. Otrā pusē stāvs, dubļains krasts. Un tāds maršruts vairākkārt naktī. Īsajā atelpas brīdī vienīgā iespēja “sasildīties” bija novilkt visas drēbes un ielīst auto kravas kastē, apsedzoties ar brezenta gabalu. Biju pārsalis un negulējis, tiešām nodomāju, vai tas man nav par traku. Vai to vajag?! Bet pagāja dažas dienas, un jau sāku domāt, ka tomēr bija labi! Katrs šāds pārbaudījums dod pieredzi nākamajai reizei, saproti, lai arī mugursoma kļūs smagāka, vērts paņemt otru formu, zābakus.
Situācijas, kad ir sajūta – viss, vairs nevaru –, ātri aizmirstas. Valkas pusē bija mācības, kur izveidojām slēpni, sagaidījām pretinieku, pēc slēpņa nostrādāšanas bija ātri jāpazūd atpakaļ uz patruļbāzi, tie bija vairāki kilometri. Eju ar ieroci plecā, jūtu, ka vairs nav jaudas, kājās sāk raut krampis, bet redzu, ka citi iet, domāju, kā es tagad te teikšu, ka nevaru, ka jāapstājas. Ir jāiztur! Tikām līdz bāzei, jautāju granātmetējam, kuram arī nesamais smags, – vai tikai man likās, ka grūti. Izrādās, pārējie arī gājuši sakostiem zobiem, bet, ja visi iet, visiem ir jātur, neviens negrib būt vājais posms. Ir lieliska sajūta, ja apkārt tādi vīri, kuri gatavi izturēt visas grūtības. Un nav jau tā, ka mācībās ir tikai smagās dienas, ir arī “saldais ēdiens”: šaušanas nodarbības, orientēšanās, medicīna. Tās ir reizes, kad ir laiks arī jokiem un zobgalībām. Tāpat arī izlūkgājieni, kad iets tādā tumsā, ka jāturas vadošajam pie pleca, lai neizklīstu brikšņos. Un, ja vēl gadās “uzrauties” pretinieka priekšpostenim, tad ir tāds adrenalīns, ka sirds vēl ilgi kūleņo.
– Mācības. Vai tās ir vīru spēles brīvā dabā?
– Spēles varbūt ir vasarā, kad ārā silts, bet ziemā, slapjā, aukstā laikā, tas ir kaut kas cits. Spēle var būt, ja ir izturības pārbaudījums – pilnā ekipējumā noiet 87 kilometrus, kā šopavasar. Bet, ja trīs dienas esi kārtīgi izsalis, neesi normāli gulējis, ēdis, vai to var saukt par spēli? Ja ej uzdevumā un pēkšņi jākrīt zemē, lai pretinieks nepamana, un nav laika skatīties un piemeklēt vietu – ir jāguļas sniegā vai dubļos.
Atceros situāciju, kad gājām “pretiniekos” un īsā laikā bija jāierīko slēpnis. Palīdu it kā labā vietā zem koka saknes, nomaskējos un tikai tad sapratu, ka tur sarkano skudru pūznis. Bet pretinieks jau pietuvojies, nav iespēju mainīt vietu, sevi neatklājot. Tad jāiemācās sadzīvot ar skudrām. Ja būtu spēle, varētu domāt par ērtībām, bet, ja situāciju pietuvinām reāliem kaujas apstākļiem, tie jāpieņem, tādi, kādi ir, jo no tā būs atkarīga paša dzīvība un uzdevuma izpilde.
– Kas ir galvenā motivācija izturēt? Vai pierādīt sevi?
– Pierādīt sevi es varētu arī svaru zālē vai startējot kādās velo sacensībās. Tas viss ir daudz dziļāk. Pirms vairākiem gadiem man bija liels fotoprojekts “Vidzemes senās dabas svētvietas”, pabiju daudzās nekurienēs, visur – pamestas mājas. Reiz tās bija varenas saimniecības, no kurām palikušas tikai pamatu vietas vai izdrupuši mūri. Tas lika aizdomāties par šo māju, tajās dzīvojošo dzimtu likteņiem, kuriem pāri gāja viena okupācijas vara, otra, izsūtīšanas, karš, bēgļu gaitas. Un tas tāpēc, ka vieni iedomājās, ka šo zemi viegli varēs iekarot, un varbūt nebija, kas īsti arī stātos viņiem pretī. Ukrainā taču notika tas pats, viss tika izpostīts. Tāpēc svarīgi, lai būtu tie, kuri gatavi aizstāvēt savu zemi, un viens no viņiem varu būt arī es!
Pagājušajā gadā sāku tādu kā misiju, uzdevumu – apmeklēt vietas, kur savulaik bijušas manas dzimtas mājas, kur dzīvojuši vecvecāki. Pēc vēsturiskajām kartēm atradu, kur tās atrodas, aizeju līdz tām, pie pakša vai kāda koka, ābeles piesienu sarkanbaltsarkanu lentīti kā sveicienu šai vietai, saviem senčiem.
Pērn biju Krimuldas pusē, šogad līdz Igaunijas robežai, aiz Staiceles, kur atradās vienas dzimtas mājas. Lai arī ēku vairs nav, vieta dod piederību, par ko pastāvēt.
– Tajā noteikti ir arī deva patriotisma.
– Droši vien. Var, protams, reizi gadā Cēsīs aiziet uz Pils parku, lai noliktu svecīti Latvijas kontūrā, un arī tas nav slikti, bet vai ar to pietiek? Latvijas sajūtai cilvēkā tomēr jābūt visu laiku. Tāpēc es pie mājas karogu nekad nenolaižu, tas vienmēr plīvo mastā.
– Esi bijis arī Vidzemes brigādes karognesējs vienā no lielajām svētku parādēm 11.novembra krastmalā.
– Tas bija ļoti īpašs brīdis, jo vairāk tāpēc, ka tā bija parāde 2019.gadā, veltīta Latvijas armijas simtgadei. Tas tiešām bija liels gods, es to uztvēru kā nozīmīgu apbalvojumu, un man ar savu darbību Zemessardzē jāpierāda, ka biju to pelnījis.
Es ne brīdi nenožēloju izvēli. Jā, ģimene, protams, cieš, jo bieži esmu mācībās, bet, ja esmu izdarījis izvēli, nevaru nevienu pievilt. Zemessargu rindās ir arī sievietes, kurām mājās ir mazi bērni, un arī viņas to spēj savienot. Tā tiešām ir liela upurēšanās dzimtenes labā.
Komentāri