Otro reizi kopš kara sākuma Ukrainā biedrība “MSs Cēsis” organizējusi sūtījumu –adītas zeķes Ļvivas iedzīvotājiem, sagādājot vairāk nekā desmit kilogramus adījumu.
Lielākā daļa paredzētas Ukrainas aizstāvjiem, bet vairāki pāri uzadīti arī sievietēm un bērniem. Pirmais sūtījums – 5,6 kg adījumu – nogādāts Ukrainā pirms pāris mēnešiem, kad turp brauca biedrības “Be the light” vadītājs cēsnieks Gints Berneckis. Šoreiz saadītais aizvests uz Rīgu biedrībai, kas rūpējas par sūtījumiem uz kara plosīto valsti.
Zeķes adītas konkrētiem cilvēkiem, stāsta biedrības vadītāja Ingrīda Zakabluka, tās ir atbilstoša lieluma līdz pat 45. izmēram. Lai būtu maiņas zeķes, no katra lieluma sagatavoti divi pāri. Kopā aizsūtīts vairāk nekā 100 pāru.
Biedrības “MSs Cēsis” rīkotajā akcijā “Adījumi Ukrainas aizstāvjiem” bija iespēja iesaistīties ikvienam, bet atsaukušies cilvēki, kuri uzrunāti personīgi. Iecerēto zeķu skaitu darināja deviņas adītājas: “Katra adot ielika labās domas un mīlestību, lai palīdzētu Ukrainas karotājiem ierakumos izdzīvot ziemu. Dažas rokdarbnieces uzadīja vienu vai dažus pārus, lielākā adītāja bija Lita Kalnmale un mūsu biedrības dalībniece Julianna Rakule.”
J.Rakules rokām tapusi vislielākā sūtījuma daļa – 60 zeķu pāri. Viņai jau ir cienījams vecums, 82 gadi, bērnības atmiņās palicis kara radītais posts: gan saimniecību dedzināšana, vāciešiem atkāpjoties, gan ģimeņu izsūtīšanas 1949. gadā. Šīs atmiņas ir dzīvas joprojām, tāpēc redzēt notiekošo Ukrainā seniorei ir ļoti grūti, gribas palīdzēt, kā vien iespējams.
Kad sācies karš Ukrainā, nolēmusi, ka saadītās zeķes jāsūta turp, lūgusi meitai tās nogādāt kādai no biedrībām, kas gatavo ziedojumus ukraiņiem. Rudenī Juliannu uzrunājusi Ingrīda Zakabluka, pastāstot par akciju. Tā no oktobra līdz šī janvāra beigām adīts. Kādā televīzijas raidījumā dzirdējusi, ka zeķēm, ko ada Ukrainas aizstāvjiem, ieteikts augšdaļu veidot no pelēkas dzijas, lai zeķe saplūst ar formas tērpu, adītāja to ņēmusi vērā, un kopš tā brīža visām uz Ukrainu sūtītajām zeķēm augšdaļa ir pelēkos toņos, atlikušajā zeķes daļā ieadot skaistas krāsu variācijas.
Adīšana ir viens no J.Rakules vaļaspriekiem, un, lai gan pārvietoties slimības dēļ ir grūti, rokas mierā palikt nevar. “Visu dzīvi lielākais vaļasprieks ir rokdarbi. Reizēm pat papildu medmāsas darbam tā esmu piepelnījusies. Man ļoti patīk adīt un arī tamborēt lielos darbus – jakas, džemperus. Bet labprāt adu arī zeķes.” J.Rakules mamma bijusi rokdarbniece, audusi, aust prot arī Julianna. Viņai patīk arī baltie darbi, izšūšana. Daudz iemācījusies arī skolā. Viņa atklāj, ka sākumā tieši adīšana nav padevusies ļoti labi: “Bet, redz, kā dzīvē sanācis.”
Saistībā ar sūtījuma gatavošanu ukraiņiem J.Rakulei bijis arī kāds sarežģījums. Viņa uzņēmusies satīt kamolos “Limbažu Tīnes” ziedoto dziju, lai citas adītājas varētu ērti darboties. Tā kā biedrība aicināja ziedot jebkādu dziju, arī brāķētu, tas sagādājis negaidītas problēmas, jo dzijas pārtīšana seniorei izsaukusi bronhiālās astmas lēkmes, nācies pat ārstēties slimnīcā. Pēc atveseļošanās Julianna tomēr turpinājusi zeķu adīšanu. Viņas adījumi ir kā mākslas darbi – katrs darbs veido savu rakstu un krāsu harmonisku, plūstošu salikumu.
Komentāri