Roku darbā ielikta sirds. To novērtē

Ziemassvētku tirdziņu kņada pierimusi. Dāvanas saņemtas, var ar prieku gaidīt Jauno gadu.

Pirms Ziemassvētkiem teju katrā ievērojamākā centrā tika rīkoti lielāki vai mazāki tirdziņi. Ama­tnieki un mājražotāji piedāvāja savu    gatavoto, ražoto, bet pircēji brauca no malu malām, cerot ieraudzīt un nopirkt kaut ko neredzētu, pārsteidzošu. Paši amatnieki stāstīja, skaidroja, ko piedāvā.    Aicinājumi un mudinājumi kaut ko nopirkt allaž liek pasmaidīt: kāds piedāvā medu, kas nav jutis stresu, dabu burciņā, vēl mežu katrā mājā.

“Katrs tirdziņš ir citāds,” uzsver kokamatnieks, tirdziņu rīkotājs Raunā Agris Sērmūkslis, atgādinot, ka amatnieki dara to,    kas patīk, un cilvēki novērtē roku darbu. Viņš spriež, ka kovida laiks bija liels pārbaudījums tiem, kuri saražoto pārdod tirdziņos. “Bija tādi, kuri nogura, izdega, citi atrada jaunas iespējas, tirgo internetā. Amatnieki ir sīksti,” saka A.Sērmūkslis un ar smaidu piebilst, ka tie, kuri iztur pirmos sešus gadus, kas ir visgrūtākie, nepadodas.

Pats Agris gatavo attīstošās koka rotaļlietas bērniem un daudzas virtuvē noderīgas lietas, kā arī putnu būrīšus, māju uzrakstus un daudz cita.      Amatnieks atzīst, ka pēdējā laikā tirgū parādās jauni amatnieki, bet tikai retais iztur. “Pircēji novērtē roku darbu. Daži iegādājas aparātus un sāk ražot. Taču ar agregātiem tiek štancēts, savukārt roku darba vērtība – nav divu vienādu priekšmetu. Pircēji uz tirdziņiem nāk, lai iegādātos ne to, kas būs citiem. Vispirms jābūt idejai, to pamazām attīsti, tehnoloģijas var palīdzēt, bet nevis izdarīt visu. Meistara domai, idejai ir jābūt. Noskatīties kaut ko internetā nav problēmu, bet nokopētais ilgi nedzīvo. Roku darbam ir lielāka vērtība,” pārdomās dalās kokamatnieks.

Ziemassvētku laikā viņš pabijis tirdziņos Smiltenē, Madonā, ­Ve­s­e­­­­­­­­­­­­­­­­lavā Bērzkrogā, Straupē. Cil­vēku interese dažādās vietās atšķiras. To nosaka arī pirktspēja.    “Amatnieki cenas nav cēluši, pārtikas ražotāji gan. Izmaksas par materiāliem palielinājušās, bet, ja prasīs dārgāk, nepirks. Lai izdzīvotu, ir jāpārdod. Kokizs­trā­dājumi nav pārtika, ko pirks par pēdējo naudu,” stāsta A.Sēr­mūkslis un uzsver, ka nav jāuztraucas par konkurentiem, jo katrs taču piedāvā ko citu, bet katrs jaunums, ko ieraugi, liek arī pašam domāt, ko varētu izgatavot.

A.Sērmūkslis pērn pavasarī, vēl ierobežojumu laikā, Raunā sarīkoja pirmo tirdziņu. Šogad tie jau notika diezgan regulāri.    “Vēl divus trīs gadus tas jāattīsta, un tad redzēs. Tirdziņš ir nepieciešams gan raunēniešiem, gan amatniekiem un mājražotājiem,” uzsver raunēnietis.

Protams, katram, kurš vēlas ko pārdot, tāpat kā katram, kurš grib ko nopirkt, ir savs viedoklis gan par cenām, gan piedāvājumu. Kā “Druvai” atzina kāda amatniece, cenas nemaz nevar nepalielināt. “Ja kāds to izdara, bet citam ­līdzīgs produkts ir lētāks, pircējam skaidrs, ja jau lētāks, tātad sliktāks,” atklāj amatniece.

Cēsniece Gundega Mustermane jau 38 gadus cep un tirgo piparkūkas. Smej, ka to dara vēl no tiem laikiem, kad tādu mājražotāju nebija. “Piparkūku cepēju ir daudz, bet veco,  kuri to darīja gadiem, aizvien mazāk. Cenas visam cēlušās, bet tirgoju tāpat, turpinu iesākto, un ir kāds eiro klāt pie pensijas,” pastāsta Gundega. Ziemassvētku laikā viņa pabijusi tirdziņos Valmierā, Val­mier­muižā, Gulbenē, Apē. Regulāri tirgojas Cēsīs. “Valmierā, Val­miermuižā, bija daudz konkurentu. Tirdziņi arī bija par agru. Pircēji vēl nedomāja par piparkūkām. Tās Ziemas­svētkiem nepērk decembra sākumā,” pieredzē dalās cēsniece un ar lepnumu piebilst, ka Cēsīs viņa vienīgā piedāvā piparkūkas. “Pircēju maz. Pa kādai nopērk. Kādreiz uz Ziemas­svētkiem piparkūkas pasūtīja bērnudārzi, skolas, nu vairs ne,” pastāsta cepēja.

Gundega piparkūkas cep visu gadu, mainot to noformējumu. Jāņos ar ziediem un līgo vainagu, uzrakstiem Jānim un Līgai. “Vasarā braucu uz zaļajiem tirdziņiem, pilsētu svētkiem. Citur pircēju  ir vairāk nekā Cēsīs,” teic cēsniece un atgādina, ka piparkūku mīklu gatavo pēc vecās receptes, izmanto medu, ne cukuru, bet dažādās svētku kāruma formas pirms daudziem gadiem izgatavojis vīrs, un nevienam tādu nav. “Uz katras piparkūkas varu uzzīmēt, ko vien kāds vēlas,” ar lepnumu saka Gundega.
“Druva” tirdziņā Cēsīs satiek Ināru Stabulnieci no Vaives. Viņa piedāvā pašas gatavotus kosmētikas krēmus un ziedu hidrolātus. Tikai pavasarī viņa tos sāka piedāvāt tirdziņos.  “Mani vienmēr interesējusi skaistumkopšana. Pirku dārgus krēmus, bet rezultāta nebija. Sāku tos gatavot pati, bet bija problēma dabūt tīru ūdeni, jo krēmiem būtiski, lai ūdens mīksts. Sāku destilēt ūdeni, vasarā nopirku aparātu. Tā pamazām vien.

Apkārt mājai ir pļavas, lasu augus, dārzā ir rozes, sāku gatavot ziedu hidrolātus. Daba mums tik daudz dod, jāizmanto,” pastāsta vaivēniete un piebilst, ka arī senči skaitumam gatavojuši hidrolātus.

Ināra atzīst, ka pagaidām vēl tirdziņos lūko, kā ieinteresēt pircējus. “Ja pati nebūtu izmēģinājusi, droši vien ietu garām krēmu kārbiņām un hidrolātu pudelītēm. Šajā neilgajā laikā jau ir pastāvīgi klienti, par to liels prieks,” stāsta Ināra. Ziemassvētku laikā viņa pabijusi vairākos tirdziņos Pie­rīgā, Valmierā. “Vasarā cilvēki iepirkās brīvāk, tagad padomā, vai tērēt naudu,” vērtē mājražotāja. Tirgū uzmanību piesaista dažādu vasku sveces ģipša trauciņos, arī vaska gabaliņi, kurus kā aromatizētājus var likt maisiņā, tad skapī. Māra Antone – Kūķe pastāsta, ka atbraukuši ciemos pie vīra vecākiem un pie reizes atnākuši tirgoties. “Esam iesācēji. Bija doma darīt ko citu, bet jārēķinās, cik lieli vajadzīgi ieguldījumi. Sā­kām ar traukiem, tad ar dažādiem vaskiem. Pieredze ir vien dažus mēnešus,” atklāj Māra. Jau pabūts vairākos tirdziņos. “Cēsīs interese ir vismazākā, pat nepaskatās, skrien tālāk. Ja tas nebūtu plānots kā brauciens pie radiem, tikai uz tirgu, būtu jārēķina zaudējumi, pat Jelgavā pie lielveikala pircēju bija vairāk. Bijām Valkā, tur daudzi interesējās, pat ja nepirka,” pieredzē dalās dzīvesbiedrs Oskars un uzsver, ka tie, kuri ieinteresējas, novērtē, ka tas ir roku darbs.

“Vēl ir ieguldījumu laiks. Tam, ko gatavojam, īsti konkurences nav. Rokām gatavotais vienmēr būs atšķirīgs,” saka Oskars.

Ziemassvētku tirdziņu laiks beidzies. Janvāris, arī februāris amatniekiem būs darbīgs, tiks gatavoti jauni produkti, lai pavasarī un līdz pat nākamajai gadu mijai varētu iepriecināt, pārsteigt un kārtējo reiz pārliecināt, ka Latvijā ir daudz prasmīgu, izdomas bagātu cilvēku.