Izstāde, lai rosinātu domāt par sieviešu tiesībām

Pasaules latviešu mākslas centrā atklāta izstāde “Sava istaba”, kurā skatāmi darbi, ko radījušas sievietes.

Centra vadītājs Kārlis Kanderovskis, stāstot, kāpēc šī izstāde ir tagad, nevis, piemēram, martā, uzsvēra, ka uz to mudinājuši šo laiku satraucošie notikumi pasaulē: “Domās ik dienu esam ar Ukrainu tās karā par brīvību, un tas šķiet pašsaprotami. Bet šī nav vienīgā vieta, kur cieš nevainīgi cilvēki, kur cieš sievietes. Tālāk dienvidaustrumos    noris vēl kāda vērienīga un asiņaina brīvības cīņa, par ko runājam mazāk. Lai godinātu drosmīgās sievietes, kuras cīnās par savu brīvību Irānā, Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) ir izveidojis izstādi, kurā redzama virkne sieviešu radītu mākslas darbu no mūsu pastāvīgās kolekcijas.”

Izstādes nosaukums aizgūts no Virdžīnijas Vulfas pazīstamās esejas “Sava istaba”. Vulfas eseja iztirzā galvenos šķēršļus, kas vēsturiski bijuši jāpārvar sievietēm, ja tās vēlējās gūt panākumus mākslas jomā. Lai to izdarītu, viņām bija jānodrošina no citiem neatkarīgi ienākumi un jāiekārto tādi dzīves apstākļi, kas atbrīvotu no pienākumiem, kas sais­tīti ar ģimeni un sadzīvi.

“Pieļauju, ka daudzi Latvijā nav lasījuši šo grāmatu, lai gan tā tulkota un izdota pirms 20 gadiem,” saka K. Kanderovskis.

Izstāde ir daudzveidīga un neparasta un ietver glezniecību, fotogrāfiju, tēlniecību, kā arī tekstildarbus. Skatāmi gan abstrakti, gan figurāli darbi, sākot ar Kristas Svalbonas (ASV) detalizētajām apcerēm par māju nozīmi un beidzot ar feministiskajām Dainas Dagnijas gleznām, kas tapušas 70. gadu trauksmainajā Amerikā un atspoguļo vairākas apklusinātu sieviešu paaudzes.

Izstādē iekļauti arī Kanādas kolekcionāra Leopolda Sīpoliņa dāvinātie Džemmas Skulmes un viņas meitas darbi. K. Kan­derovskis stāsta, ka viņam reiz pārmetuši, kāpēc trimdas mākslinieku kolekcijā skatāmi Džem­mas Skulmes darbi, bet Leopolds Sīpoliņš ir no Kanādas, un šīs gleznas ir viņa dāvinājums centram: “Tāpēc, domāju, tām te ir pilnvērtīga vieta. Manuprāt, tie ir lieliski darbi, un brīnišķīgi, ka blakus arī viņas meitas Martas darbi.”

K.Kanderovskis arī norāda, ka jēdziens “sieviešu māksla” vienmēr bijis nedaudz problemātisks,    to grūti definēt, jo rodas jautājums, vai ar to domāta māksla, ko radījušas sievietes, vai māksla, kam pieder kādas identificējamas sievišķīgas īpašības: “Tā kā vairums sieviešu gadsimtiem ilgi bijušas izslēgtas no tēlotājmākslas pasaules, vēstures izpratne par sieviešu lomu mākslā ir nepilnīga. Tikai nesen akadēmiķi sākuši aizpildīt tukšās vietas, izdotas grāmatas par to.”

Uz “Druvas” jautājumu, vai arī izstāde var kalpot kā sava veida protests, ja reiz tā ir veltījums Irānas sievietēm, kuras cīnās par savām tiesībām, K. Kande­rovskis atklāja, ka jau pirms kāda laika domāts par tādas izstādes veidošanu, un tad dzimusi doma to savienot ar citiem pasaules notikumiem: “Redzam šos notikumus, kur cieš sievietes, kur viņu tiesības tiek apspiestas. Lai arī mūs tas it kā neskar, tomēr nevaram tam nepievērst uzmanību. Mēs nevaram nošķirt to pilnībā no sevis, jo tas notiek uz mūsu planētas. Tāpēc šo izstādi radījām ar šādu īpašu vēstījumu, un man ir gandarījums, ka mūsu kolekcijā ir kvalitatīvi sieviešu radīti darbi un bija, no kā izvēlēties.”