Tradīcijas jāmāk kopt un uzturēt, tad katru nākamo reizi saaicināt cilvēkus kļūst aizvien vieglāk. To apstiprina Ģikšu danču nakts rīkotāja, folkloras kopas “Ore” vadītāja Inese Roze. Sesto reizi no agra vakara līdz vēlam rītam tika dancots uz nebēdu.
No Latvijas malu malām, arī citām zemēm, vienā no aukstākajām šīsziemas naktīm ceļu uz Ģikšiem bija mērojuši ap 460 muzikantu, dancotāju un arī pa kādam vērotājam.
Tālākie pašmāju dancotāji bija no Ventspils rietumos un Daugavpils austrumos. Un vēl, kā jau ierasti igauņi, lietuvieši, arī pa kādam zviedram, polim, turkam, baltkrievam, slovākam.
Inese vien nosmej, ka pirmoreiz kā dancotājs reģistrējies arī suns no Lietuvas. Četrkājis visu nakti kopā ar dancotājiem riņķojis pa zāli un nav iesnaudies ne brīdi.
“Ir prieks, ka daudziem patīk braukt uz Ģikšiem. Kāds lietuvietis atzina, ka Ģikšu nakti viņš gaida vairāk nekā gadu miju. Daudziem brauciens uz Ģikšiem kalendārā tiek iezīmēts jau iepriekšējā gadā. Kāda meitene, kas atbraukusi ciemos pie vecākiem, gandrīz visu nakti nosēdēja attālā zāles malā, uz rīta pusi knapi turēdama vaļā acis. Pēc dažām dienām viņu satiku, jauniete sacīja: “Kad aizbraucu mājās un izkāpu no autobusa –beidzot sapratu, cik bija forši – visu ceļu gāju palēkdamās”,” stāsta Inese. Var vien piebilst, ka līdzīga danču nakts Latvijā notiek vien Rīgā.
“Katru gadu, aicinot muzikantus, domāju, lai būtu lielāka dažādība,” bilst Inese. Šoreiz danču naktī spēlēja 15 grupas. Bet rīkotājai īpašs prieks, ka spēlēt bija atbraukusi grupa
“Prusinowski trio” no Polijas. Tā ir diezgan labi pazīstama daudzās valstīs. Poļi spēlēja un mācīja dejot poļu oberekus, kā atzina latvieši, diezgan piņķerīgu deju. Pārsteigumus prata sagādāts etnomuzikologu grupa, kurā spēlē Mūzikas akadēmijas
etnomuzikoloģijas programmā studējošie. Viņus vieno mīlestība pret mūziku, radošums un atvērtība. Viņu intereses ir plašas, sākot no latviešu etnogrāfiskās dziedāšanas un beidzot ar Argentīnas tango.
Inese par katru muzikantu un dejotāju grupu zina daudz pastāstīt, visi savu reizi satikti kādā sadancošanas vietā Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā.
Kāpēc vairāki simti aukstā ziemas naktī brauc uz Ģikšiem dancot
dažādu tautu dančus un modes dejas, sākot no 17.gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta 30.gadiem? Laikam gan atbildēt var tikai tas, kurš reiz šādā danču naktī bijis. Tā ir īpaša gaisotne, kurā valda sapratne, mājīgums un dancošanas, arī spēlēšanas azarts. Saka jau – tāds tādu atrod. Un Ģikši ir vieta, kur satiekas dancotāji un spēlmaņi.
Vēl daži statistikas skaitļi par aizvadīto Ģikšu danču nakti – jaunākais dalībnieks bija mēnesi un nedēļu vecs, vecākajam – vien 70 vasaras plecos. Dancotāji un muzikanti nakts gaitā izdzēra
120 litru tējas un 200 litru ūdens (te ierēķināts tikai centralizēti piegādātais, bet teju katram bija kāds malks līdzi). Nakts gaitā tika nograuzti pieci kilogrami burkānu.
Sarmīte Feldmane
Komentāri