Vaivēnietis Edgars Obermanis pusgadu strādā par apbedītāju un saka: „Nevajag justies neērti, tas ir mans darbs”. Kristīgo Lieldienu noskaņās ar Edgaru runājām par dzīvi un nāvi.
Edgars stāsta, ka strādājis gan par traktoristu, celtnieku un pat par galdnieku ārzemēs. Vēl pirms četriem gadiem ārzemēs sapelnījis daudz naudas. Atgriezies mājās un nomaksājis visus kredītus. Taču vairāk nekā pirms pusgada saskāries ar bezdarbu, meklējis darbu un īsti neko nevarējis atrast.
„Aizgāju strādāt pie radinieka par apbedītāju. Mierina doma, ka mani pašlaik krīze neskars, jo cilvēki mirs arī turpmāk,” saka Edgars un atzīst, ka sākumā nav bijis viegli, bet ātri vien pieradis un sapratis, ka no miruša cilvēka nav jābaidās.
„Tāda ir dzīve, un no nāves neaizbēgt. Mēs aizgājējus saucam par „jubilāriem”. Protams, manā darbā nevalda priecīgākās emocijas. Toties man ir daudz laika pārdomāt dzīvi. Kamēr roku kapu, varu pārdomāt visas dzīvē pieļautās kļūdas,” saka Edgars un atzīst, ka vecu cilvēku apglabāt ir daudz vieglāk nekā bērnus.
„Man divreiz gadījušās šādas bēres, un tad gan, teikšu godīgi, bija smagi. Ļoti smagi. Ir nepatīkami arī tad, ja zemes klēpī gulstas mana vecuma cilvēki. Jāsaka, ka reti šajos mēnešos nācies apbedīt tiešām vecus cilvēkus. Mirst cilvēki vecumā no 50 līdz 60 gadiem. 90 gadus vecs aizgājējs vispār vēl nav gadījies. Taču citādi darbs nav slikts, strādāju svaigā gaisā, apkārt meži. Miljonus gan nopelnīt nevarēšu, bet izdzīvot var,” saka apbedītājs. Viņš arī stāsta, ka pat pēc bērēm var spriest par cilvēkiem.
„Nabadzīgākie ļaudis bieži steidz mums palīgā, iepriekš atved egļu zariņus, bet turīgākie par pakalpojumu ir samaksājuši un gaida, ka mēs visu izdarīsim,” stāsta vaivēnietis un atklāj, ka kapraču vidū ir arī savi jociņi.
„Mēs smejamies – kā dakteri sāk strādāt, tā mums ir darbs. It kā joks, bet dažkārt sanāk visādi,” profesionāli pajoko Edgars un vaicāts, vai pats ir kristīgs cilvēks, atbild, ka ne.
„Kādreiz, kad bērēs runā mācītājs, lūgšanas paskaitu viņam līdzi. Pašam kļūst vieglāk. Ieklausos arī tajā, ko par aizgājēju pasaka labu. Pie sevis nodomāju, ka arī manā dzīvē droši vien ir darbi, ko varēju būs izdarījis labāk. Bet tā jau ir, kur Dieviņš mums ir nolicis to stundiņu nodzīvot, tur jānodzīvo. Un kur Viņš paredzējis to svecīti nopūst, tur nopūtīs. Mēs neaizskriesim savā lemtajā dzīvē ne solīti tālāk, ne tuvāk,” prāto Edgars un vaicāts par Lieldienām, saka- tie viņa ģimenē nav kristīgās noskaņās svinēti svētki.
„Mums tie ir pavasara svētki ar krāsotām olām un Lieldienu zaķi. Teikšu godīgi, neesmu bijis vēl nevienā baznīcā. Man kaut kā no tā ir bail. Taču teju visās rajona kapličās esmu bijis gan,” saka Edgars.
Komentāri