Ar 25 gadus veco cēsnieku Lauri Elsi runājām par darbu. Par iespējām pilsētā atrast darbu, par darba intervijām un to, kā labāk darba devēja acīs izskatīties. Secinājām, ka ļoti svarīgas ikvienā kolektīvā ir savstarpējās attiecības.
“Darba pieredze man ir plaša. Esmu strādājis gan galdniecībā, gan būvniecībā, gan trīs gadus banku sektorā. Bija laiks, kad man bija darbs Rīgā, pēc tam atnācu uz Cēsīm. Dzīvošana Cēsīs sanāk daudz lētāka un izdevīgāka, taču problēma ir zemais atalgojums. Tāds tas ir lielākoties visos pilsētas uzņēmumos. Ko iesākt jaunam cilvēkam ar 300 latu algu, ja ikmēneša kredīta maksājumi vien ir apmēram tik liels skaitlis? Atzīstu, ka labi atmaksātu darbu Cēsīs atrast ir grūti. Tādēļ domāju, ka būs jāiet atpakaļ uz Rīgu, lai arī sirdī esmu mazpilsētas puika. Cēsīs dzīve rit mierīgāk, Rīgā dzīve ir viens liels skrējiens… Bet, ja nevar atrast darbu uz vietas, jādodas citur…” domās dalās Lauris un prāto, ka paziņas un draugi darbu lielākoties atrod caur pazīšanos.
“Paša spēkiem labu darbu atrast ir grūti. Ja ir paziņas, ietekmīgi draugi, tad darbā iekārtoties ir daudz vieglāk. Dažkārt ir bijusi sajūta, ka darba intervija organizēta tikai ķeksīša pēc. Iedod aizpildīt kaut kādu anketu, bet ar cilvēku nemaz kārtīgi neparunā. Kad vēl studēju, darbu meklējot, dienā skraidīju pat uz trijām darba intervijām. Ar laiku jau cilvēks saprot arī to, ko no viņa darba intervijā prasa, kā jāizskatās un kas jāsaka. Tad jau varbūt vēl noder kripatiņa veiksmes un viss notiek,” prāto Lauris, jautāts par darba iespējām ārzemēs, puisis atzīst, ka par to domā.
“Noteikti nedomāju doties peļņā uz vairākiem gadiem. Jūtu, ka šobrīd finansiālais stāvoklis spiež domāt, kā dzīvot. Viena iespēja ir uz pāris mēnešiem doties peļņā uz svešām zemēm,” saka Lauris.
Runājot par darba attiecībām, Lauris atzīst, ka būtiska nozīme ir attiecībām kolēģu vidū. Tikpat svarīgi ir tas, lai starp padotajiem un darba devēju attiecības būtu normālas.
“Gadījies, ka nedēļu nostrādā, bet darba devēju nemaz redzējis neesi. Kolēģi viens caur otru kaut ko paziņo, bet nav tiešā kontakta. Ir labi, ja no rīta visi kopā var sanākt un pie rīta kafijas izrunāt dienas darbus vai ko citu,” domās dalās puisis. Jautāts, vai sevi var iedomāties darba devēja lomā, atbild apstiprinoši.
“Noteikti mainītos. Laikam jau darba devējs nevar būt tikai čoms. Pieļauju, ka tādās situācijās pieklibotu uzvedība un padoto attieksme pret tevi. Taču cilvēcīgas attiecības pazaudēt gan nevajadzētu. Ir žēl, ja darba devējs otru novērtē kā zemāk stāvošu. Bet diemžēl lielākoties tas arī vērojams,” saka Lauris un uzsver vēl kādu būtisku lietu: “Galvaspilsētā ir lielākas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm. Mazpilsētā tas ir daudz grūtāk. Te nav tik liela darbinieku rotācija. Ja iesēdies vienā amatā, tad ilgi tur vari arī palikt.”
Lauris vērtē, ka dažādā darba pieredze ir audzinājusi arī viņa raksturu.
“Ir amats, kuros ļauts justies un izturēties brīvāk, bet ir profesijas, kuras prasa daudz lielāku koncentrēšanos un smalkāku izturēšanos. Man ir paveicies, jo esmu strādājis darbu, kurā var arī nedaudz piesēst un atpūsties, gan tādu, ka zini -darbā jāierodas uzvalkā, jākontaktē ar cilvēkiem un jābūt lietišķam. Taču domāju, ka man labi padodas darbs ar cilvēkiem. Esmu iemācījies komunicēt, un to katrs nevar,” spriež Lauris.
Vaicāts, kāds varētu būt viņa sapņu darbs, puisis saka: “Man patīk redzēt sava darba rezultātus. Nepatīk dienu no dienas malt vienu un to pašu.” – Vai bieži smejies? – Jā. Mani draugi ir jautri, un vienmēr atrodam, par ko pasmieties. – Tavs mīļākais preses izdevums? – Vienu brīdi cītīgi abonēju “FHM”. Bet labākā avīze ir internets. – Kādam teicienam nepiekrīti? – Ir tāds teiciens – vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi. Bet var gan… – Šīs vasaras lielākais piedzīvojums? – Atlaida no darba… (smejas). Pirms Jāņiem ar draugiem divas dienas plostojām pa Gauju. Bija jauki. – Bez kā nevari iedomāties savu ikdienu? – Bez mobilā telefona. Ja nebūtu mobilo, nezinu, kā varētu sazināties ar draugiem.
Komentāri